Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Otrā dienā pulksten astoņos rītā tūkstoš kājnieku un divi tūkstoši jātnieku lielais karaspēks tuvojās Kaorai.

Bet pilsēta gatavojās aizstāvēties, jo iedzīvotāji bija brīdinājuši de Vezēnu.

— O, mums ir aizsteigušies priekšā, — iesaucās karalis, kam Mornē paziņoja šo jaunumu. — Nepatīkami!

— Mums būs jāizdara īsta aplenkšana, sire, — sacīja Mornē. — Mēs nogaidīsim, līdz mums vēl pievienojas kādi divi tūkstoši, lai vismaz izlīdzinātu spēkus.

— Sapulcēsim kara padomi, — sacīja Tirēns, — un ierīkosim ierakumus.

Čiko vēroja un klausījās visu gluži izbijies.

Navarras karaļa bēdīgais un ļaunais izskats liecināja, ka viņš ir slikts karotājs, un tas Čiko mazliet nomierināja.

Indriķis klusēdams noklausījās visus padomus.

Pēkšņi viņš pacēla galvu un pavēloši sacīja:

— Kungi, lūk, kas jādara. Mums ir trīs tūkstoši vīru, un divus jūs vēl gaidāt, monsieur Mornē?

— Jā, sire.

— Tas būs pieci tūkstoši. Pareizā aplenkumā divos mēnešos no viņiem nonāvēs vienu vai pusotru tūkstoti. Viņu nāve nepatīkami iespaidos pārējos, un mums būs jāatkāpjas. Atkāpjoties mēs zaudēsim tūkstoti. Ziedosim labāk piecus simtus un ieņemsim Kaoru tūlīt.

— Kādā veidā, sire? — jautāja Mornē.

— Mēs dosimies uz tuvākajiem Kaoras vārtiem. Šai gājienā mēs zaudēsim divus simtus vīru, bet būsim sasnieguši vārtus.

— Bet pēc tam, sire?

— Sasnieguši vārtus, mēs tos uzspridzināsim un iebruksim pilsētā. Pārējo izšķirs Dievs.

Čiko izbailēs palūkojās uz Indriķi.

— Nezaudēsim laiku, kungi! — Indriķis pavēlēja. — Uz priekšu, kuri mani mīl!

Čiko piegāja pie Mornē, ar kuru ceļā nebija paguvis parunāties, un pačukstēja:

— Vai jūs vēlaties, lai jūs visus nogalina, arī karali?

— Viņa augstībai ir teicamas bruņas!

— Es gan neticu, ka karalis būs tik nepacietīgs un pats dosies uz šo slaktiņu!

Mornē paraustīja plecus un novērsās.

— Nē, — Čiko noteikti nolēma, — es Mornē labāk cienu guļam, ne nomodā, klusējam, ne runājam. Tad viņš ir daudz pieklājīgāks.

Divu lielgabala šāvienu atstatumā no cietokšņa Navarras karaļa nelielais karaspēks apmetās brokastīs.

Divas stundas pēc brokasta bija nolemtas kareivju un virsnieku atpūtai.

Divas stundas pēc saules rieta Indriķis pavēlēja saaicināt visus virsniekus viņa teltī.

Viņš bija ļoti bāls un viņa rokas drebēja.

— Kungi, — viņš iesāka, — mēs ieradamies ieņemt Kaoru. Bet Kaora jāieņem uzbrukumā, vai jūs dzirdat,uzbrukumā? Izlaužat ceļu ar dzelzi un saviem ķermeņiem! Maršals Bīrons, kas zvērējis nogalināt visus hugenotus, stāv no šejienes četrdesmit piecas jūdzes. Vezēns būs viņam jau ziņojis par mūsu ierašanos. Pēc piecām vai sešām dienām viņš būs mūsu aizmugurē. Viņam būs līdzi desmit tūkstoši vīru, un mēs atrādīsimies starp divām ugunīm. Ja mēs ieņemsim Kaoru, mēs to sagaidīsim tāpat, kā mūs tagad sagaida Vezēns, tikai mums vairāk laimēsies. Pretējā gadījumā viņam pietiks koku, kur pakārt visus hugenotus, un mēs būsim spiesti sagādāt viņam šo prieku. Tāpēc pretī naidniekam, kungi! Es pats jūs vadīšu.

Karaļa runa atstāja labu iespaidu: kareivji atbildēja priecīgiem kliedzieniem, virsnieku acīs kvēloja kareivīgas ugunis.

— Liels balamute, — Čiko prātoja. — Ar rokām viņš gan to neizdarītu. Nekas, palūkosim, kā viņam» veiksies.

Navarras nelielais karaspēks sakārtojās gājienam. Karalis pienāca pie Čiko.

— Piedod, draugs, — viņš sacīja, — ka es tevi krāpu par vilku medībām. Bet karalis Indriķis negrib maksāt par savas māsas Margo pūru, un Margo apraud savu mīļo Kaoru. Ģimenes laimes dēļ jāizpilda sievas vēlēšanās, un es mēģināšu Kaoru ieņemt.

— Kāpēc viņa nevēlas mēnesi, ja jūs esat tik pakalpīgs vīrs? — Čiko zobojās.

— Viņas dēļ esmu gatavs visu izmēģināt, mīļais Čiko, — atbildēja bearnietis. — Es tā mīlu savu dievināto Margo.

— Palūkosim, kā jums veiksies!

— Čiko, nezobojies par nabaga bearnieti. Ja es nobīšos un tu to pamanīsi, nesaki ne vārda.

— Ja jūs nobīsities?

— Jā.

— Ja jau jums tāda daba, kāpēc jūs uzņematies līdzīgas lietas?

— Ko lai dara, ja ir vajadzīgs!

— Vezēns ir briesmīgs cilvēks!

— Es viņu labi pazīstu.

— Viņš nesaudzē nevienu.

— Tu tā domā, Čiko?

— Es esmu pārliecināts. Vienalga — vai sarkana, vai balta spalva pie cepures, viņš tikai kliedz: uguni!

— Tu domā par manu balto cepuri?

— Jā, sire, un tā kā jums vienīgojam ir tādas krāsas cepure..,

— Tad?

— Es ieteiktu to noņemt.

— Bet, mans draugs, es to tikai tāpēc uzliku, lai mani pazītu, un, ja es to noņemšu…

— Tad?

— Tad nesasniegšu savu mērķi, mījais Čiko.

— Tātad jūs cepuri nenoņemsit?

— Nenoņemšu!

Šos vārdus teikdams, Indriķis drebēja vēl vairāk, ne kā ar virsniekiem sarunājoties.

— Pārdomājiet, kamēr vēl ir laiks, — aizrādīja Čiko, nesaprazdams vārdu un kustību pretrunību. — Tā jūs nevarat kāpt zirgā.

— Vai es esmu ļoti bāls, Čiko? — karalis apvaicājās.

— Kā līķis.

— Labi!'

— Kā, labi?

— Būs labi!

Šai mirklī atskanēja cietokšņa lielgabala šāviens, kam sekoja musketu šāvieni. Ar to Vezēns atbildēja uz priekšlikumu padoties.

— Zirgu! Manu zirgu! — Indriķis skarbā balsī pavēlēja. Čiko skatījās un klausījās, bet neko nesaprata. Indriķis tūlīt nevarēja uzlēkt zirgā.

— Čiko, kāp arī tu zirgā. Vai tad tu vairs neesi karavīrs?

— Nē, sire.

— Tad dosimies kopā aplūkot kauju.

Čiko paraustīja plecus un uzlēca skaistā spāņu zirgā, ko viņam pieveda karaļa kalpi.

Indriķis aizaulekšoja. Čiko viņam sekoja.

Savā mežā karaspēka priekšā Indriķis pacēla cepures sejas aizsargu.

— Attiniet karogu! Jauno karogu! — viņš drebošā balsī uzsauca.

Gaisā uzvijās jauns karogs ar Navarras un Burboņu ģerboņa smaili.

Baltā karoga vienā pusē bija izšūtas zelta ķēdes zilā laukumā, bet otrā pusē — zelta lilijas.

— Lūk, jaunais karogs, kas cietīs negodu, — nodomāja Čiko.

Šai brīdī, kā atbilde Čiko domām, atskanēja lielgabala šāviens, un lode, nolidojusi desmit soļus garām karalim, izšķaidīja veselu kājnieku rindu.

— Deviņas raganas! — iekliedzās karalis. — Vai tu redzi, Čiko?

Un viņa zobi drebēja.

— Viņam kļūst nelabi! — Čiko nosprieda.

Pēkšņi Indriķis piespieda piešus un baltais zirgs pieauļoja simts soļus no cietokšņa sienas, ko apgaismoja sarkanas liesmas, kuras jundīja lielgabali.

Mornē no sava kunga neatkāpās ne soli.

Čiko viņiem sekoja.

Trijiem vadoņiem traucās pakaļ iedvesmotie jaunie muižnieki hugenoti un kliedza:

— Lai dzīvo Navarra!

Priekšgalā jāja vikonts Tirēns ar žagaru saini uz zirga kakla.

Ikviens piesteidzās un zem paceļamā tilta izraktajā grāvī iesvieda sasietos žagarus. Grāvis drīz vien piepildījās.

Lielgabalnieki, no četrdesmit vīriem trīsdesmit zaudējuši, bija paguvuši palikt zem cietokšņa vārtiem sprāgstvielas.

Lielgabalu šāviņi un musketu lodes svilpoja ap Indriķi kā ugunīga vētra. Vienā mirklī ap viņu gulēja divdesmit līķi.

— Uz priekšu, uz priekšu! — viņš kliedza, iejādams lielgabalnieku vidū. Kad viņš aizsniedza grāvja malu, pirmais sprāgstvielu lādiņš iedragāja vārtus divās vietās.