Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Zojēzs nobālēja un ar roku pieskārās pierei.

— Man nolikta satikšanās, — Ernotons atzinās.

— Satikšanās?

— Jā.

— Šajā ielā?

— Šajā ielā.

— Jums ir zīmīte?

— Skaista rokraksta īpašnieka parakstīta.

— Sievietes rokraksta?

— Ne, vīrieša.

— Vīrieša? Ko tas nozīmē?

— Man nolikta satikšanās ar sievieti, bet zīmīti ir parakstījis vīrie­tis." Tas nav vis noslēpumaini, bet gan cildeni: viņai droši vien ir sekretārs.

— Viņa! — Indriķis izdvesa. — Turpiniet, lūdzu turpiniet!

— Jūs tā lūdzat, ka es nevaru atteikt. Es jums pateikšu zīmītes saturu.

— Klausos.

— Jūs redzēsit, vai tā ir līdzīga jūsējai.

— Diezgan, monsieur, apžēlojieties! Es neesmu saņēmis nevienu zīmīti… man nav nolikta satikšanās.

Ernotons izvilka no maka mazu zīmīti un sacīja:

— Lūk, zīmīte… bet tādā tumsā neko nevaru saskatīt. Taču es saturu atceros. „Monsieur Ernoton! Mans sekretārs jums paziņos, ka es labprāt vēlos ar jums satikties. Jūsu labās īpašības esmu pienācīgi novērtējusi." Pēdējais teikums ir pat pasvītrots.

— Un jūs gaidāt?

— Es gaidu.

— Tātad jums ir jāatver durvis?

— Nē, no loga jāatskan trīs svilpieniem.

Indriķis drebēdams uzlika roku uz Ernotona pleca, ar otru norādīja uz noslēpumaino māju un jautāja:

— No turienes?

— Nē, — atbildēja Ernotons, norādīdams uz viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" tornīti.

Indriķis priekā iekliedzās.

— Palieciet sveiki, mīļais monsieur, — jauneklis satvēra sarkanās spalvas roku.

• Pēc īsa mirkļa piebilda:

— Piedodiet par manu nepieklājību! Mīlētājam pasaulē ir tikai dievi­nātā sieviete. Es biju iedomājies, ka arī jūs gribat viņu satikt.

— Man nav ko piedot, — Ernotons smaidīdams sacīja, — jo arī es nodomāju tāpat.

— Un jūs bijāt tik pacietīgs, tik pacietīgs, ka neko neteicāt? O, jūs nemīlat!

— Es negribēju uztraukties, bet mazliet noskaidrot apstākļus. Šīs sabiedrības dāmas ir tik iedomīgas, bet noslēpumainība ir tik valdzinoša!

— Jūs tā nemīlat kā es, monsieur Šarmēn, bet tomēr…

— Tomēr?

— Tomēr jūs esat daudz laimīgāks.

— Tātad tajā namā dzīvo cieta sirds?

— Monsieur Šarmēn, es jau mīlu trīs mēnešus, bet neesmu dzirdējis pat viņas balsi.

— Velns lai parauj! Bet atvainojiet…

— Ka ir?

— Vai nedzirdējāt svilpienu?

— Tiešām.

Jaunekļi sāka klausīties. No «Drošsirdīgais bruņinieks" viesnīcas atskanēja otrs svilpiens.

— Grāf, — sacīja Ernotons, — jūs piedosit, ja es jūs atstāšu.

Atskanēja trešais svilpiens.

Ernotons ātri aizsteidzās, un viņa sarunas biedrs redzēja, kā viņš iegrima ielas ēnā, tad parādījās pie apgaismotās viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" un pazuda.

Jauneklis ar balto spalvu bija kļuvis vēl drūmāks, jo bija pamodies no vienaldzības, un sacīja:

— Iesim pieklauvēt, kā parasti, pie nolādētajām durvīm, kuras nekad neatveras.

Un Busāžs grīļodamies tuvojās noslēpumainā nama durvīm.

XIV durvis atveras

Tuvojoties noslēpumainā nama durvīm, nabaga Indriķi sāka nomākt parastā nedrošība. '

— Drošāk! — viņš sevi skubināja. —Pieklauvēsim!

Viņš paspēra vēl soli.

Tad viņš lēni pieklauvēja trīs reizes, bet, kad namā viss palika klusu, nopūtās:

— Ardievu, bargais nams! Ardievu līdz rītdienai!

Viņš nolieca galvu līdz durvju slieksnim un uzspieda tam tik sirsnīgu skūpstu, kas būtu aizkustinājis pat cieto granītu. Taču šā nama iemītnieku sirdis bija vēl nežēlīgākas.

Tad viņš, kā parasti, devās projām.

Bet tiklīdz viņš bija paspēris divus soļus, kad nokrakšķēja atslēga, durvis atvērās, un kalpotājs noliecās viņa priekšā.

— Labvakar, monsieur, — viņš sacīja skarbā balsī, kas Busāžam atgādināja eņģeļa balsi. — Ko jūs vēlaties?

— Es tā mīlu, — jauneklis atbildēja, — ka nezinu, vai vairs varu mīlēt. Mana sirds ir tā pukstējusi, ka nezinu, vai tā vairs pukst.

— Vai nevēlaties apsēsties un parunāties? — kalpotājs godbijīgi aicināja.

— Protams!

Kalpotājs pamāja. Indriķis viņam paklausīja, kā paklausītu Francijas karalim vai Romas ķeizaram.

— Runājiet, monsieur, — sacīja kalpotājs, kad viņi bija apsēdušies.

— Mans draugs, — Busāžs atbildēja, — mēs nesarunājamies pirmo reizi. Es jau daudzas reizes esmu sargājis jūsu ielas stūri, es jums piedāvāju tik daudz zelta, ka vismantkārīgākais cilvēks būtu apmierināts. Jūs redzējāt manas mokas, bet palikāt vienaldzīgs, vismaz es to nojutu. Šodien jūs pats uzaicināt mani pateikt, ko vēlos. Kas gan ir noticis! Kādu jaunu nelaimi slēpj šī pēkšņā pakalpība?

Kalpotājs nopūtās. Rupjā āriene, acīmredzot, slēpa jūtīgu sirdi.

Indriķis šo nopūtu dzirdēja un kļuva drošāks.

— Jūs zināt, — viņš turpināja, — ko un kā es mīlu. Jūs redzējāt, kā es sekoju kādai sievietei, kā ieķļuvu viņas namā, kaut gan viņa mēģināja slēpties. Taču visu laiku es neesmu lietojis ne varu, ne rupjus vārdus, ķo varētu ierosināt izmisums un jaunības straujums.

— Pareizi, monsieur, — kalpotājs piekrita, — to atzīst arī mana kundze.

— Atzīstiet, — Indriķis turpināja, cieši satverdams kalpotāja roku, — atzīstiet, vai es kādā vakarā nevarēju izlauzt durvis, lai tik palūkotos dievinātojā sievietē, lai tikai pateiktu, ka viņu mīlu.

— Arī tas ir taisnība!

— Beidzot, — jaunais grāfs neizsakami skumji un kautri turpināja, — es šai pasaulē kaut ko nozīmēju, man ir slavens vārds, es esmu bagāts, mani aizstāv pats karalis. Nupat karalis mani uzaicināja uzticēt viņam manu skumju iemeslu.

— O, — kalpotājs nemierīgi izdvesa.

— Bet es nevēlējos, — jauneklis steidzās paskaidrot, — nē, es visu noraidīju, visu, lai lūgtu šīs durvis atvērt, zinādams, ka tās nekad netiks atvērtas.

— Grāf, — sacīja kalpotājs, — sieviete, kuru jūs pielūdzat, nemaz nav tik nejūtīga un cietsirdīga, kā jūs iedomājaties. Ticiet man. Viņa cieš vairāk par jums, saprot jūsu sāpes un jūt līdz ar jums.

— O, kaut pienāktu diena, kad viņas sirdi pārņemtu tāda pat mīla kā manējo! Un ja viņas mīlas vietā tad piedāvās tikai līdzcietību, es būšu atriebts.

— Grāf, varbūt, ka šī sieviete izjutusi lielāku mīlas kaisli kā jūs. Varbūt, ka šī sieviete tā mīlējusi, kā jūs nekad nemīlēsit.

Indriķis pacēla rokas pret debesīm un iesaucās:

— Ja tā mīl, tad mīl visu dzīvi!

— Vai jums kāds ir teicis, ka viņa vairs nemīl, grāf?

— Viņa mīl! Mīl! Ak Dievs!

— Jā, viņa mīl. Bet neesiet pret to cilvēku greizsirdīgs. Šis cilvēks jau ir miris. Mana kundze ir atraitne, grāf, — kalpotājs aizrādīja, cerēdams ar to jaunekļa sāpes nomierināt.

Un tiešām, kā uz burvju mājiens šie vārdi atdeva viņam elpu, dzīvību un cerību.

— Dieva dēļ, — viņš sacīja, — neatstājiet mani! Viņa ir atraitne? Tad viņa tāda kļuvusi nesen, un gan viņas asaru strauti reiz izsīks. Viņa ir atraitne! Mans draugs, viņa nevienu nemīl kā vien mironi, ēnu, vārdu. Ja viņa mīl mirušu, tad viņa arī mani iemīlēs… Nožēla ir slimība, un kas to pārcieš, kļūst vēl spēcīgāks un dzīvespriecīgāks.

Kalpotājs papurināja galvu.

— Mana kundze mirstošajam zvērējusi mūžīgu uzticību. Es zinu, ka viņa turēs vārdu.