Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

— Divpadsmit cilvēki, kas nejauši bija nokļuvuši uz Vensenas ceļa.

— Kas ved arī uz Skazonu, kur, šķiet, stāv Gīza karaspēks. Jūs kā galminieks varēsit man tiešām pastāstīt, kāpēc šos muižniekus apcietināja.

— Es — galminieks?

— Bez Šaubām. E^ to noskaidroju. Kur jūs esat dzimis?

— Ažānā.

— Man liekas, ka Ažāna ir Gaskoņā.

— Laikam gan.

— Tagad jūs sapratīsit, ka, redzot jūs Salseda sodīšanas dienā pie Svētā Antuāna vārtiem, es atceros jūsu auguma daiļumu?

Ernotons nosarka un nopūtās.

— Bet kad jūs atnesāt Majēnas hercoga vēstuli, jūs man likāties manā gaumē!

— Augstais Dievs! Jūs mani izzobojat!

— Nē, — viņa pārtrauca, pirmo reizi pavērsdama pret Ernotonu aiz maskas kvēlojošās acis, kamēr straujā kustība tikko elpojošajam jauneklim parādīja visu šīs sievietes auguma līniju saldkaislo burvību.

— Mans Dievs!

— Vai tad jūs neatzināties, ka mīlat mani?

— Kad es atzinos, es nezināju, kas jūs esat, bet tagad, ceļos nometies, esmu gatavs lūgt piedošanu.

— Tagad jūs sākat muļķoties, — viņa nepacietīgi iesaucās.

Ernotons nokrita ceļos.

— Runājat, kundze, runājat! Sakāt, ka tas nav joks, bet patiesība.

— Jūs esat manā gaumē, — viņa rūgti atbildēja Ernotonam un sakārtoja ģērba krokas. — Es nemīlu atteikties no savām iegribām, bet nemīlu arī maldīties. Ja mēs būtu līdzīgi, viss norisinātos daudz ērtāk, bet tagad mums jānorunā, kā savādāk satikties. Tagad jūs zināt visu. Esat manis cienīgs, tas ir viss, ko es prasu.

Ernotons kaisa solījumu dedzībā.

— Neuzbudinājāties, monsieur Šarmēn, neuzbudinājāties, — nesapro­tamā sieviete aizrādīja. — Varbūt, ka man patika tikai jūsu vārds. Esmu pārliecināta, ka mana aizrautība par jums nebūs ilga. Es nemīlu arī iedomīgus vīriešus. Es cienu padevīgus cilvēkus. Atcerieties to visu, skaisto jaunekli.

Ernotons bija zaudējis prātu: šie augstsirdīgie vārdi, maigie un kaisles pilnie mājieni, ievērojamās sievietes laipnība viņu reibināja un baidīja.

Viņš atsēdās blakus skaistajai un lepnajai sievietei, kas nepretojās, un izstiepa roku, lai pabāztu to zem spilvena, uz kura gulēja dižciltīgā.

— Liekas, jūs mani nesapratāt, monsieur, — viņa aizrādīja. — Es nemīlu vaļības. Kādreiz droši vien es jums atļaušu saukt mani par savējo, bet tagad es jums šīs tiesības vēl neesmu devusi.

Ernotons piecēlās bāls un saskaities.

— Atvainojiet, kundze, — viņš sacīja, — liekas, ka es protu tikai muļķības. Protams, es vēl nezinu Parīzes paražas. Pie mums, divi simti ljē no šejienes, ja sieviete saka: mīlu, — tad viņa ari nekā neliedz. Viņa vīrieti nepazemo. Jums tiesības to darīt kā parīzietei un princesei. Es saprotu.

Sieviete gulēdama klusēja. Viņa novēroja, vai jaunekļa īgnums pārvērtīsies īstās dusmās.

— Liekas, jūs skaistaties? — viņa lepni ievaicājās.

— Jā, kundze, bat pret savu gribu. Es jūs patiesi mīlu. Man vajadzīga jūsu sirds, un es sev nekad nepiedošu, ka esmu bijis uzmācīgs. Runājiet. Būšu arvien pakalpīgs.

— Nekad nekā nevajag pārspīlēt, monsieur Šarmēn. Tagad jūs esat salts kā ledus, bet nupat kvēlojāt kā liesma. Nekad nesakiet sievietei, ka gribat viņu, ka gribēsit, bet sakiet viņai tādu mīlu, kā sieviete to vēlas.

— Klausos, kundze.

— Rimstieties. Es negribu tēlot karalieni. Ņemiet manu roku, vienkāršas sievietes roku.

Ernotons godbijīgi satvēra skaisto roku.

— Ko jūs darāt? — hercogiene jautāja.

— Es?

— Kāpēc jūs neskūpstāt? Jūs esat prātu zaudējis. Vai jūs gribat, lai kļūstu nepacietīga?

— Bet jūs tikko…

— Tad es atņēmu, bet tagad…

— Tagad?

— Tagad es dodu.

Ernotons roku cienīgi noskūpstīja.

— Muļķis!

— Jūs pati esat vainīga. Jūs man liekat krist galējībās. Bailes nonāvē kaisli. Es jūs dievināšu, bet nemīlēšu un neuzticēšos.

— Es to nemaz nevēlos. Tad jūs būtu bēdīgs mīļākais. Palieciet Ernotons de Šarmēns. Es esmu niķīga. Goda vārds! Vai jūs pats neteicāt, ka es esot skaista? Katrai skaistai sievietei ir savi niķi. Cieniet tās, nebaidieties no manis, un kad es pārāk dedzīgajam Ernotonam aizrādīšu būt aukstasinīgākam, tad to nojaušiet manās acīs.

Viņa piecēlās.

Jauneklis uztvēra viņu savās skavās, un hercogienes maska pieskārās Ernotona lūpām. Bet viņa savus vārdus attaisnoja, jo cauri maskai viņas acis dzirkstīja drūmus negaisa zibeņus.

Ernotons atlaida rokas un viņa straujums norima.

— Labi, — sacīja hercogiene, — mēs vēl redzēsimies. Tiešām, jūs man patīkat, monsieur Šarmēn.

Ernotons palocījās.

— Kad jūs esat brīvs? — viņa nevērīgi jautāja.

— Ļoti reti, kundze.

— Jā, dienests ļoti nogurdina.

— Kāds dienests?

— Jūs taču esat Viņa Majestates gvards?

— Es kalpoju muižnieku vadā.

— Liekas, tie visi ir gaskonieši?

— Visi.

— Cik viņu ir? Man teica, bet es piemirsu.

— Četrdesmit pieci.

— Savāds skaits! Vai ar nodomu?

— Liekas, ka gadījuma pēc.

— Un jūs sakāt, ka šie četrdesmit pieci karali nekad neatstāj.

— Es to neesmu teicis.

— O, tad es esmu pārklausījusies! Bet jūs teicāt, ka esat ļoti nodarbināts?

— Jā, mēs pavadām karali izbraukumos vai medībās, bet vakaros sargājam Luvru.

— Vakarā?

— Jā, kundze.

— Katru vakaru?

— Gandrīz katru.

— Un ja nu jūs visi šovakar nebūtu atnākuši, es nekā nezinātu, un domātu, ka esmu pieķerta.

— O, kundze, jūsu dēļ esmu gatavs darīt visu!

— Veltīgs darbs! Es to nevēlos. Dariet savu darbu. Es esmu brīva un par visu parūpēšos. Bet kāpēc jūs šovakar esat brīvs? — viņa pasmaidīja.

— Šovakar es pats gribēju lūgt mūsu kapteinim Luanjakam atļauju aiziet, kad atlaida visus četrdesmit piecus.

— Ar ko tāda labvēlība?

— Liekas, atmaksa par nogurdinošo dienestu vakar Vensenā.

— O! — hercogiene bezrūpīgi iesaucās. — Klausieties, Šarmēn, — viņa maigi turpināja, ka jaunekļa sirds noreiba siltā priekā, — kafru reizi, kad esat brīvs, paziņojiet to šīs viesnīcas saimniecei. Kāds mans cilvēks zīmīti paņems.

Hercogiene ar roku aizskāra Ernotona plecu.

— Jūs esat pārāk laba, kundze!

— Klausieties, — viņa sacīja. — Kas tas par troksni?

No apakšējā stāva tiešām atskanēja piešu šķindoņa, vārtu durvju troksnis un dobja balsu kņada.

Ernotons paskatījās pa durvīm priekšistabā un paklausījies sacīja:

— Mani biedri atnākuši pakavēt laiku.

— Bet kāpēc tieši šai viesnīcā?

— Tāpēc, ka viesnīcā «Drošsirdīgais bruņinieks" viņi Parīzē pirmo reizi satikās, tāpēc, ka viņi iemīļojuši maitre Furnišāna vīnu un cepumus, un varbūt arī viņa kundzes tornīšus.

— O! — hercogiene viltīgi pasmaidīja, — jūs par šiem tornīšiem runājat kā piedzīvojis cilvēks.

— Es še esmu pirmo reizi. Bet jūs…

— Es tos izvēlējos apkārtnes vientulības dēļ. Mans Dievs, jūsu biedri ir pārāk trokšņaini!

Gaskoniešu saceltā kņada tiešām pārvērtās elles troksni.

Pēkšņi uz tornīša trepēm atskanēja Furnišāna kundzes balss:

— Monsieur Sentmalēn! Monsieur Sentmalēn!

— Kas ir? — atbildēja jauneklis.

— Neejat augšā, monsieur Sentmalēn, lūdzu neejiet augšā!

— Kāpēc ne? Vai šovakar visa jūsu viesnīca nepieder mums, mīļā Furnišāna kundze?