Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Diāna izstiepa pret ģīmetni rokas kā pret debesu tēlu un sacīja:

— Lūdzu, pagaidi, kaut gan tava dvēsele alkst atriebības. Pie tava līķa es zvērēju atriebt nāvi ar nāvi. Bet es nedrīkstēju kļūt tēva slepkava. Tu dzirdēji, vienīgais cilvēks, ko es mīlēju, tu dzirdēji: tagad es esmu brīva! Visas saites ar zemi ir sarautas. Es piederu tikai tev. Nost segas, tumsu, slēptuves! Tagad es varu brīvi rīkoties, jo neviena aiz sevis uz zemes neatstāju, un man ir tiesības no tās aiziet.

Viņa piecēlās uz viena ceļa un noskūpstīja roku, kura, kā likās, karājās ārā no rāmja.

— Piedod manas sausās acis. Savas asaras es izraudāju pie tava kapa, acis, kuras tu tā mīlēji, ir izsīkušas. Drīz vien mēs būsim kopā.

Diāna godbijīgi piecēlās un apsēdās uz ozolkoka soliņa. Viņa nogrima drūmās domās.

— Remī, — beidzot viņa iesaucās.

Uzticamais kalps tūlīt ieradās.

— Vienīgais draugs, — sacīja Diāna, — nu mums jāšķiras.

— Kāpēc, madame?

— Jā, Remī. Atriebība no tālienes man šķita liela un cēla. No" tālienes daudz kas šķiet liels un cēls. Remī, es negribu sapostīt nevainīgu dzīvi. Atstāj mani, draugs!

Remī klausījās grāfieni de Monsoro drūms, gandrīz vai lepns.

— Madame, — viņš sacīja, — jūs nerunājat ar sirmgalvi! Es esmu divdesmit sešus gadus vecs, manī kaist dzīvības spēks. Ja es, no kapenēm izrauts līķis, vēl dzīvoju, tad tikai kāda drausmīga darba īstenošanai. Nenoraidiet mani. Es jums visur sekošu. Es jums palīdzēšu. Bet ja jūs mani padzīsit…

— Jūs padzīt! — jaunā sieviete iesaucās.— Ko jūs runājat, Remī!

— Tad es zinu, ko darīt, — jauneklis turpināja.— Tad viss beigsies ar diviem dunča dūrieniem. Viens ķers tā sirdi, kuru jūs pazīstat, otrs — manējās krūtis.

— Remī, Remī, tā nerunājiet! Tā dzīve, kuram jūs draudat, pieder man. Es pārāk dārgi esmu par viņu samaksājusi, lai piekāptos. Jūs zināt, kas notika. Un tas nav sapnis, ticiet. Tajā dienā, kad es atnācu nomesties ceļos pie viņa sastingušā līķa…

Un viņa norādīja uz gleznu.

— Tajā dienā, kad es ar lūpām skāru šo brūci, viņa izdvesa: «Atrieb mani, Diāna, atrieb!"

— Madame\

— Remī, tas nebija rēgs. Brūce sacīja to pašu, ko es tev tagad saku: «Atrieb mani, Diāna, atrieb!"

Kalpotājs klusēja.

— Tātad tu to nedrīksti.

— Klausos, madame. Arī es esmu tāpat miris kā viņš. Kas gan pavēlēja mani uzmeklēt starp līķiem istabā? Jūs. Kas izdziedēja manas brūces? Jūs. Kas mani paslēpa. Jūs, tikai jūs..Es jums klausīšu visur, tikai par šķiršanos ne.

— Jums taisnība, Remī, mēs nešķirsimies.

Remī norādīja uz ģīmetni.

— Bet atcerieties, kundze, — viņš strauji sacīja, — ka viņu nogalināja aiz nodevības, ar nodevību arī jāatriebj. O, jūs vēl nezināt, ka tajā naktī es atklāju noslēpumu — Mediči indi, florencieša Renē indi, ko sauc Aqua to fana.

— Vai tiešām?

— Nāciet, madame, nāciet palūkoties!

— Bet Grandšamps gaida! Ko gan viņš teiks, mūs vairs neatradis? Tu gan gribi vest mani lejā.

— Nabaga vecais ir nojājis sešdesmit ljē, madame. Nogurums viņu salauza, un viņš apgūlās manā gultā. Iesim.

Diāna sekoja Remī.

Remī iegāja blakusistabā, piespieda grīdā kādu slepenu atsperi un atvēra lūku.

Aiz durvīm varēja saskatīt šauras, melnas kāpnes. Remī pasniedza Diānai roku, un abi sāka kāpt lejup.

Kāpņu divdesmit pakāpieni noveda viņus melnā un mitrā pagrabā, kurā mēbeļu vietā bija krāsns ar lielu kuldu, četrstūrains galds, divi niedru krēsli un daudzas glāzes un burkas.

Šo drūmo mītni apdzīvoja vienīgi kaza un daži putni, bet tie drīzāk līdzinājās jēgiem.

Krāsnī kvēloja gaistošas liesmas. Pa caurumu sienā izplūda biezi melni dūmi.

No kuldā novietotā trauka lēni atdalījās dzeltens šķidrums, kas pilēja baltā stikla burkā.

Diāna pie savādās ierīces apstājās bez bailēm un izbrīna. Likās, ka šo sievieti vairs nekas nevarēja iespaidot.

Remī aizdedzināja spuldzi, kas dega ar zilganu gaismu.

Tad viņš piegāja pie akas, kas bija izrakta pagraba klonā un ne ar ko nebija iežogota, garā virvē piesēja spaini un nolaida ūdenī. Pēc brīža Remī izvilka spaini ar ļoti dzidru ūdeni.

— Nāciet šurp, madame, — Remī aicināja.

Diāna pienāca.

Remī spainī iepilināja vienu pili šķidruma no stikla caurules, un mirklī viss ūdens kļuva dzeltens. Tad krāsa izgaisa, un pēc desmit minūtēm ūdens atkal bija pavisam skaidrs.

Remī paskatījās uz Diānu.

— Kas ir? — viņa ievaicājās.

— Pamērcējiet šai šķidrumā puķi, cimdu, mutautiņu, ziepes, ielejiet traukā, no kura ņem ūdeni zobu skalošanai, roku vai sejas mazgāšanai, un jūs redzēsit, ko redzējāt karaļa Kārļa IX galmā: puķe nosmaks savā smaržā, cimds nošudēs pieskaroties, ziepes nonāvēs, iekļūstot porās. Uzpiliniet šķidrumu svecei vai lampai: pēc pusstundas sveces vai lampas koķvilnas deglis izdvesīs nāvi, lai pēc tam degtu tikpat nevainīgi kā citas.

— Vai jūs esat par to pārliecināts, Remī? — Diāna jautāja.

— Es izdarīju mēģinājumus. Lūk, šie putni, kas negrib ne ēst, ne gulēt. Lūk, šī nedzīvā kaza. Viņi visi ir saindēti.

— Labi! Kad pienāks laiks, mēs izvēlēsimies ziedus, cimdus, lampas vai ziepes. Vai šo šķidrumu metodē traukā var turēt?

— Tas trauku saēdīs.

— Bet caurulīte var saplīst?

— Stikls ir pārāk biezs. Bet to var arī apkalt ar zeltu.

— Labi, Remī, — Diāna teica. — Vai esat apmierināts?

Viņa vārgi pasmaidīja, it kā daļu dzīves atguvusi.

— Ļoti, — jauneklis atbildēja. — Sodīt ļaunos…

— Vai dzirdat, Remī, dzirdat?

Un Diāna sāka klausīties.

— Jūs dzirdat troksni?

— Liekas, ka ir atbraukuši mūsu zirgi.

— Varbūt. Bet tagad mums tie vairs nav vajadzīgi.

— Kāpēc? Meridoras vietā mēs dosimies uz Flandriju.

— Saprotu.

Un kalpotāja acīs iemirdzējās prieks, ko varēja salīdzināt vienīgi ar Diānas smaidu.

— Bet Grandšamps? — Diāna piebilda.

— Viņam ir jāatpūšas, viņš paliks Parīzē un pārdos šo namu, kas tagad vairs nav vajadzīgs. Vēl tikai atbrīvosim dzīvniekus un iznicināsim alķīmiķa laboratoriju.

Kad viss bija nokārtots, Remi apmierināts pamāja ar roku, paņēma no savas kundzes stikla cauruli un uzmanīgi izsēja.

Šai mirklī klauvēja pie durvīm.

— Jums taisnība, tie ir mūsējie. Steidzieties viņiem atbildēt, es pa to laiku aizslēgšu lūku.

Diāna paklausīja.

Pie durvīm uz ielas viņa sastapa Grandšampu, kas bija piecēlies, lai atvērtu durvis.

Vecais bija pārsteigts, izdzirdis, ka kundze tik pēkšņi aizbrauc, turklāt neteikdama — kurp.

— Mīļais, es braucu kopā ar Remī izpildīt kādu savu solījumu. Tu nevienam nemini ne vārda, bet par visu klusē.

— Zvēru, kundze, — vecais kalps atbildēja. — Bet vai mēs vēl redzēsimies?

— Protams. Ja ne šajā, tad viņā pasaulē. Jā, Grandšamp, šis nams man vairs nav vajadzīgs. Te būs dokumenti, ar kuriem tu vari to pārdot. Ja neveicas, pamet namu un dodies uz Meridoru.

Viņa pasniedza papīrus.

— Cik es varu prasīt, madame?

— Cik gribi.

— Vai nauda jāaizved uz Meridoru?

— Paturi sev, mans mīļais.

— Tik daudz naudas!

— Protams, tu to esi pelnījis. Bet tagad paliec sveiks, — grāfiene Monsoro atvadījās no Grandšampa, kas ne labprāt gribēja palikt viens. — Lai vedējs pasteidzas.