Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Tad Diāna iegāja savā istabā, ar dunci izgrieza gleznu no rāmja, satina, ievīstīja zīda drēbē un ielika somā.

Tukšais rāmis vēl krasāk pauda par pārdzīvotajām ciešanām.

Remī paņēma abas somas, vēlreiz paskatījās uz ielu, lai pārliecinātos, ka nav neviena, kā tikai vedējs, palīdzēja savai bālajai kundzei uzkāpt zirgā un pusbalsī sacīja:

— Es domāju, ka šis nams patiesi ir pēdējais, kurā mēs tik ilgi nodzīvojām.

— Priekšpēdējais, Remī, — grāfiene neskanīgi atteica.

— Kas būs pēdējais?

— Kaps, Remī!

Astoņdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Parīzes Šeldas upes krastā virs franču nometnes izskanēja vairāku tūkstošu kareivju balsu kņada un plīvoja karogi.

Bija nakts. Upi, kura pie Antverpenes ir ļoti plata, ielenca daudzie ugunskuri, kas atspoguļojās ūdeni.

Parasti klusajos līdzenumos skanēja zirgu zviegšana.

Uz pilsētas vaļņiem sargi varēja saredzēt franču, trimdinieku, uguns apspīdētās musketes.

Tas bija Anžū hercoga karaspēks. Hercogs pēc kādas laimīgas uzvaras apmeties pie Antverpenes, lai to iekarotu.

Antverpene bija ataicinājusi Anžū hercogu palīdzēt cīņā pret Farnēzas Aleksandru, bet kad anžujietis pats gribēja ieiet pilsētā, tā pagrieza savus lielgabalus pret viņu.

Anžū un Brabantes hercoga nometne bija novietota Šeldas upes krastā. Labi bruņotajā karaspēkā valdīja savāds nenoteiktības gars.

Gandrīz vai puse bija kalvinistu, kas kalpoja Brabantes hercogam, lai varētu atriebties Spānijas un Francijas, un Anglijas katoļiem.

Antverpene gribēja padoties, bet ar noteikumiem. Tā gribēja kļūt atkarīga no hercoga, bet vēlējās nogaidīt, jo paļāvās uz savu iedzīvotāju varonību.

Pēkšņi viņi Šeldas upē ieraudzīja veselu kara floti un uzzināja, ka flotes admirālis ir visas Francijas lielais admirālis un ka viņš ieradies palīdzēt viņu naidniekam.

Ieraudzījuši floti un 2ojēzu, kalvinisti saviebās tāpat kā flāmi. Kalvinisti bija varonīgi, bet patmīlīgi. Viņi nesūdzējās par naudu, bet necieta sāncenšus uzvaras laukos.

Flandrijā sākās savstarpējas ķildas, kas ar katru dienu saasinājās.

Fransuā visās ķildās spēlēja starpnieka lomu, bet ar lielām grūtībām: franču hugenotus nevarēja apvainot, jo viņi varēja pāriet Antverpenes hunegotu pusē. Karaļa atsūtītos katoļus nevarēja aizskart ne vien politikas, bet arī vienkārši cilvēcības dēļ.

Papildspēku ierašanās saniknoja spāniešus un lotringiešus.

Hercogam bija grūti visus samierināt.

Žojēzs par šiem dažādu uzskatu ļaudīm nebija apmierināts. Viņš nojauta, ka uzvaras laiks pagājis, un pulkveža laiskumā nolādēja likteni, kas to sūtīja dalīties zaudējumā kopā ar Anžū Fransuā.

Tanī naktī kara padomē Fransuā teltī Žojēzs vaļsirdīgi pateica, ka hercogs, aplenkdams Antverpeni, ir kļūdījies. Pārvaldīt lielo pilsētu bija izdevīgi, bet ar iebrukumu saniknot tās iedzīvotājus un nopelnīt agru vai vēlu atriebību nebija tālredzīga politika.

Hercogs gulēja krēslā, kas varēja pildīt arī gultas lomu, klausījās admirāli, bet sačukstējās ar savu mīluli Orilī.

Intrigants Orilī vēl arvien bija hercoga mīlulis, jo viņš mācēja iztapt visiem un tāpēc neuzdūrās klintīm, pret kurām gāja bojā Mols, Kokonna, Busī un daudzi citi.

Ar savu fleitu, mīlas vēstuļu aiznešanu, galma intrigu zināšanu, mākslu nomierināt hercogu Orilī bija sapelnījis daudz naudas, kas bija novietota drošā vietā, un izlikās par to pašu nabaga spēlmani, kas skrien pēc nomestā ekija.

Šā cilvēka iespaids uz hercogu bija neizsakāms.

Redzēdams, ka viņu neklausās, Zojēzs apklusa un atkāpās.

Taču Fransuā bija uzmanīgi klausījies un, redzēdams Zojēza nepacietību, viņš ievaicājās:

— Kas jums, admirāli?

— Nekas, jūsu augstība. Es gaidu, līdz jums būs brīvs laiks mani uzklausīt.

— Es klausos, monsieur Zojēz, es klausos, — hercogs jautri atbildēja. — Es taču neesmu kļuvis kurls un varu klausīties divos. Atcerieties, ka Cēzars reizē diktēja septiņas vēstules!

— Augstība, — atbildēja Zojēzs, īgni paskatīdamies uz Orilī, — es neesmu muzikants, un man pavadījums, kā jau minēju, nav vajadzīgs.

— Klusē, Orilī!'

Orilī paklausīja.

— Tātad jūs neattaisnojat manu uzbrukumu Antverpenei?

— Nē, augstība.

— Bet plānu ir apstiprinājusi padome.

— Tāpēc es arī runāju ļoti uzmanīgi.

Un Žojēzs palocījās pret virsniekiem.

— Bet beidzot taču mans stāvoklis šai zemē kaut kā ir jānoskaidro, monsieur admirāli! — iesaucās princis. — Man ir tikai Brabantes hercoga un Flandrijas grāfa tituls. Man arī kādreiz jākļūst par hercogu un grāfu. Kur ir karaliste? Antverpenē. Jāieņem Antverpene, un tad mēs rīkosimies tālāk.

— Kas jums ieteica ieņemt Antverpeni? Orānas princis, kas pazuda, kad bija jāsāk cīņa. Orānas princis, kas grib jūs iznīcināt un kļūt par jūsu pēcteci.

— Vai jūs domājat, ka mani uzvarēs ādmiņi un aldari?

— Šie ādmiņi un aldari sagādāja lielas rūpes karalim Fīlipam Valuā, karalim Kārlim V un Fīlipam II, kas nebija zemāki par jums, augstība.

— Tātad jūs bīstaties no neizdošanās?

— Baidos, jūsu augstība.

— Un jūs nepiedalīsieties?

— To es neesmu teicis.

— Kāpēc jūs apšaubāt mūsu uzvaru?

— Es to neapšaubu, augstība. Es būšu pirmajās rindās, un mani uzvarēs pirmo, bet pēc tam tikai pārējos.

— Es tomēr neatkāpšos!

— Jūsu augstības griba šeit ir likums, — admirālis palocījās, — un mēs izpildīsim jūsu vēlēšanos. Mēs esam šeit, lai paklausītu.

— Tā nav atbilde, hercog.

— Tā ir vienīgā atbilde, ko es varu dot jūsu augstībai.

— Pierādiet, ka es maldos, un es padošos.

— Augstība, palūkojieties uz Orānas prinča karaspēku. Vai tas ir jūsu? Viņš nav jūsu nometnē, bet Antverpenē, un tā ir liela atšķirība. Palūkojieties uz flāmiem. Kad jūs ieradāties Flandrijā, viņi greznoja savus kuģus un sienas ar karogiem un tepiķiem, tagad tie aizslēdz vārtus un vērš pret jums lielgabalus.

— Tiesa, — viņš turpināja, — augstība, ka flāmi un holandieši, Antverpenes un Orānas princis tikai gaida izdevību, lai apvienotos pret jums, un tas būs tai mirklī, kad jūs pavēlēsit saviem lielgabaliem sākt šaut.

— Nekas, — atbildēja Fransuā, — mēs cīnīsimies pret Antverpeni un Orānas princi, pret flāmiem un holandiešiem.

— Nē, augstība, jums ļaužu pietiek tikai pret Antverpeni.

— Tātad jūs paliekat pie saviem uzskatiem?

— Kādiem, augstība?

— Ka mūs sakaus?

— Es citu neko nevaru iedomāties.

— Tad jūs no tā viegli varat izvairīties, Zojēz, — hercogs sausi atbildēja. — Mans brālis jūs atsūtīja man palīdzēt. Es no jūsu palīdzības atsakos.

— Kaujas priekšvakarā man ir kauns šādu priekšlikumu pieņemt,AUGstība.

Žojēza atbilde izsauca čukstus. Princis saprata, ka ir pārsteidzies.

— Mīļo admirāli, — hercogs sacīja pieceldamies un jaunekli apskaudams, — jūs negribat mani saprast. Man šķiet, ka man ir taisnība, vai ari es vairs nevaru atzīties, ka esmu kļūdījies.

— Es pārāk esmu rūpējies par sava vārda slavu, — viņš piebilda. — Bet ļaunums izdarīts. Vai jūs gribat, lai es piekāpjos? Tad šie ļaudis man sāks atņemt visas iekarotās pilsētas. Nē, zobens ir izvilkts, tāpēc jāuzvar vai jāzaudē!

— Es esmu gatavs līdz ar jums uzvarēt vai mirt. Taču… nē, nē, augstība…