Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI

Pēc pusstundas franči atkāpās un metās bēgt.

Hercogs cerēja sasniegt Briseli, lai atpūstos, iegūtu pārtiku un savāktu jaunu karaspēku.

Tani mirklī hercogs vēl nenojauta, ka simtiem nelaimīgu kareivju aprīs ūdens jūra, aiznesot līķus okeānā, vai nosējot Brabantes plašos laukus.

Anžū hercogs apmetās brokastot starp Hebonenu un Hekhutu.

Visi ciemi bija pamesti, viss bija izvākts un iznīcināts. Pārtikas nebija. Ļaudis un vadoņus mocīja bads.

— Ceļā, kungi, ceļā! — hercogs pavēlēja virsniekiem.

— Mums nav spēka, mēs mirstam badā, augstība.

— Bet jūs vēl esat dzīvi un, ja paliksit šeit, pēc stundas varat nomirt.

Visi devās ceļā.

Anžū hercogs devās pa priekšu, Sentenāns vadīja vidējo pulku, Žojēzs viņam sekoja.

Taču nometnē vēl palika divi tris tūkstoši kareivju, kas bija ievainoti un līdz nāvei noguruši. Viņus sagaidīja droša nāve.

Anžū hercogam sekoja nepilni trīs tūkstoši spēcīgāko kareivju, kas vēl varēja cīnīties.

>

Vēsā naktī divi ceļinieki teicamos zirgos izjāja no Briseles un devās uz Malēnu.

Viņi jāja blakus, bez mēteļiem, kas atradās aiz sedliem, bez ieročiem, izņemot flāmu nazi, kura dzelzs zaigoja pie viena ceļinieka sāniem.

Abi jāja klusēdami. Pēc ģērbiem viņi atgādināja pikardiešus, kas tanī laikā nodarbojās ar tirdzniecību starp Franciju un Flandriju.

Uz mēness apspīdēta ceļa daudzi viņus noturēja par godīgiem tirgotājiem, kas dodas nakts atpūtā.

Patiesībā jātnieki bija grāfiene Monsoro un viņas pavadonis Remi.

Tanī bridi salta vēja pūsma sadrebināja ceļotājus.

— Jūs trīcat, madame, — sacīja Remi, — uzvelciet mēteli.

— Nē, Remi, pateicos. Tu zini, es vairs neko nejūtu.

Remi pievērsa acis debesim un apklusa. Tā viņi turpināja ceļu.

Kad Remi apstājās, lai pārbaudītu apkārtni, grāfiene jautāja:

— Vai tu tnums aizmugurē neko neredzi?

— Nē.

— Arī to jātnieku ne, kurš mūs panāca Vaiensjenā, kurš tik ilgi mūsos noraudzījās?

— Neredzu.

— Bet man likās, ka es būtu viņu redzējusi, izjājot no Mansas.

— Es to redzēju pie Briseles.

— Tu saki — pie Briseles?

— Jā. Bet viņš palika pilsētā.

— Remī, — grāfiene čukstēja, — Remī, vai tev neliekas, ka viņš līdzīgs…

— Kam, madame?

— Nelaimīgajam jauneklim?

— Nē, nē, madame, — Remī steidzās iebilst, — nepavisam. Kā gan viņš varēja uzzināt, ka mēs esam atstājuši Parīzi un jājam pa šo ceļu?

— Kā viņš uzzināja mūsu dzīvokļa maiņu Parīzē?

— Nē, nē, viņš mums neseko.

Atkal iestājās klusums. Vienīgi zirgu pakavu duna traucēja nakts mieru. Tā pagāja divas stundas.

Kad jātnieki iejāja Vilvordā, Remī atskatījās. Ceļa līkumā atskanēja pakavu troksnis. Viņš pūlējās kaut ko saskatīt tumsā. Troksnis apklusa, nekas netraucēja valdonīgo klusumu. Viņi iejāja pilsētā.

— Remī, — sacīja grāfiene, — jūs esat nemierīgs, kas ir?

— Mēs atpūtīsimies. Es raizējos par jūsu veselību, madame.

— Dari kā zini, Remi.

— Griežat viņā ielā, es redzu palsu lukturi. Tur būs viesnīca.

— Vai jūs nekā nedzirdējāt?

— It kā zirgu soļus. Bet es varēju ari maldīties. Taču es palikšu, lai pārliecinātos.

Grāfiene, nekā nebilduši, iegrieza savu zirgu garā šķērsielā. Remi nokāpa, palaida zirgu, lai tas seko grāfienei, bet pats aizslēpās aiz kāda spraišļa.

Grāfiene pieklauvēja pie viesnīcas durvīm, kuras atvēra modra kalpone. Tad viņa atdarīja vārtus un ielaida zirgus stallī.

— Es gaidu biedru, — sacija grāfiene, — un pagaidīšu tepat pie uguns. Kalpone nolika zirgiem salmus, aizslēdza staļļa durvis, atgriezās virtuvē

un apgūlās.

Remī drīz vien sagaidīja jātnieku. Tas jāja ļoti uzmanīgi un pie luktura paslēpās.

Remī satvēra nazi.

— Tas ir viņš, — viņš čukstēja, — viņš mums vēl arvien seko. Jātnieks sakrustoja rokas, viņa zirgs izstiepa kaklu un smagi elsa. Viņš klusēja. Bet viņa skatienā varēja vērot, ka viņš šaubījās, vai doties

uz priekšu vai palikt viesnīcā.

— Viņi ir devušies tālāk, — viņš pusbalsī nolēma, — dosimies arī mēs. Un viņš turpināja ceļu.

Remī atgriezās viesnīcā.

— Nu, vai mums kāds sekoja? — grāfiene apvaicājās.

— Neviens. Esmu maldījies.

Viņi pamodināja nabaga kalponi, kas labprāt sagādāja vakariņas. Remī līdz ar kundzi piesēdās pie galda. Viņš ielēja glāzi vīna, ko mazliet skāra lūpām, nolauza pāris maizes drumslas un tad atslējās pret krēsla atzveltni.

— Kā, jūs vairs neēdīsit? — jautāja kalpone.

— Nē, pateicos.

Remi apēda kundzes pamesto maizes gabalu un izdzēra vīna glāzi.

— Bet vai gaļu jūs neēdīsit?— kalpone aizrādīja.

— Nē, pateicos.

Kalpone sakrustoja rokas. Remī redzēja, ka šāda rīcība viņu apvaino, un nometa uz galda sudraba naudas gabalu.

— O, tas ir pārāk daudz, — kalpone iesaucās.

— Ņemiet, mīļā, — sacīja ceļiniece. — Mēs maz ēdam, bet negribam mazināt jūsu peļņu.

Kalpone nosarka, un asaras aizmigloja viņas acis. Svešā kundze runāja tik skumji.

— Sakiet, vai uz Malēnu ir kāds sānceļš? — jautāja Remi.

— Ir, bet nelabs. Ir arī teicams lielais ceļš.

— Zinu. Bet man jājāj pa otru.

— Sievietei būs grūti. Šodien no ciemiem uz Briseli dodas daudz ļaužu.

— Uz Briseli?

— Jā, pagaidām pārvietojas.

— Pārvietojas? Kāpēc?

— Tā pavēlēts.

— Kas? Vai Orānas princis?

— Nē, monsieur.

— Kas tas tāds?

— Nezinu.

— Kas pārvietojas?

— To pilsētu, ciemu un lauku iedzīvotāju, kam nav slūžu un vaļņu.

— Savādi, — Remī noteica.

— Ari mēs rītausmā dosimies ceļā. Remī un grāfiene saskatījās.

— Ko darīt? — pavadonis jautāja.

— Mēs tūliņ dosimies uz Malēnu! — viņš nomurmināja. — Jauneklis atrodas priekšā… un, ja viņš mūs gaida… Gan redzēsim!

Tā kā zirgi nebija atsegloti, viņi drīz vien devās ceļā. Ritausma viņus sastapa Dīlas krastos.

Remi bailes bija dibinātas. Nakts jātnieks bija izjādelējis ceļus, bet, nevienu nesaticis, atzina, ka meklētie ir palikuši ciemā.

Viņš negribēja atgriezties, bet apgūlās zālē, zirgu paslēpis dziļā

grāvī.

Tā jauneklis pats bija paslēpies, bet varēja visu novērot.

Šis jauneklis bija Indriķis de Busāžs, kam liktenis bija lēmis vēlreiz satikt mīļoto sievieti, no kuras viņš bija solījies bēgt.

Pēc sarunas ar Remī uz noslēpumainā nama sliekšņa, visas cerības zaudējis, Indriķis atgriezās Žojēzu pilī, nolēmis neaptraipīt savu vārdu un mirt kaujaslaukā.

Karš Flandrijā turpinājās. Viņa brālis, Žojēzas hercogs, vadīja kādu pulku un varēja palīdzēt šķirties no dzīves. Indriķis nešaubījās. Nākamā vakarā viņš atstāja tēva namu.

Indriķis cerēja laikā nokļūt pie Antverpenes ieņemšanas. Viņš sevi mierināja, ka mirs vismaz ar zobenu rokā, brāļa skavās, zem Francijas karoga. Ka viņa nāve sacels troksni, ka šis iz caurspiedīsies cauri tumsai, kurā dzīvoja noslēpumainā nama skaistule.

Šajas sapņos par nāvi viņš sasniedza Valensjēnu, kad pulkstens tornī nosita astoņi un aizslēdza pilsētas vārtus. Pie paceļamā tilta viņa zirgs tik tikko nesajāja kādu cilvēku, kas sakārtoja sava zirga seglus.