Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Man nebija laika aizstāvēties, jo pēc kņaza mājiena divi viri mani satvēra un aizstiepa pagalmā, kur pils soģis — jo katram šādam mazam despotam ir neaprobežota vara pār savu apakšnieku dzīvību vai nāvi un tāpēc viņš tur sev īpašu soģi — saņēma pavēli pērt mani tik ilgi, kamēr es izlaižu garu.

Pie desmitā sitiena zaudēju samaņu un saļimu asiņu peļķē…

Te Marats uz brīdi apklusa. Viņa bālums un mežonīgā sejas izteiksme lika Dantonam šausmās nodrebēt.

— Jā, jā, — milzis murmināja, — ļoti gudri darīja Obiņska jaun­kundze, uzticēdama tēvam savu noslēpumu, kurš kā biktstēvs prata šo noslēpumu glabāt.

— Viņš tā prata glabāt, — turpināja Marats, — ka lika mani pērt līdz nāvei, lai arī es noslēpumu neizpaustu. Es teicu pērt līdz nāvei, jo — es atkārtoju — kņazs noteikti pavēlēja mani tik ilgi sist, kamēr būšu miris.

— Kā liekas, jūs tomēr nebūsit miris? — piebilda Dantons.

— Es paliku dzīvs, un par to man jāpateicas tam draugam, kura labvēlību es, pats nezinādams kā, biju ieguvis.

— Kuram draugam?

— Tam staļļa puisim, kurš mūs pavadīja izjājienos, kurš apžēlojās par mani, kad redzēja, cik nežēlīgi Cecīlija ar mani apietas. Viņš bija arī mana bendes tuvs draugs un pierunāja to atstāt mani dzīvu, bet kņazam ziņot par manu nāvi.

Laimīgā kārtā kņazs neiedomājās pats pārliecināties, vai ziņota patiesība. Es tiku nesamaņā ienests staļļa puiša kambarī, no kurienes mani vajadzēja izsviest maitu laukā, kur poļu muižnieki liek ierušināt savus no pērieniem mirušos dzimtļaudis. Staļļa puisis pārsēja manu brūci, cik labi vien varēdams, pirms izmazgājis to ar degvīnu un sāli.

— Jūs teicāt brūci? — piezīmēja Dantons, kurš Marata ciešanām, kā likās, ne visai juta līdzi, — bet jūs ari teicāt, ka esat saņēmis tikai desmit sitienus?

— Jā gan, bet izveicīgs bende sit vienmēr tajā pat vietā, un tā desmit sitieni rada vienu vienīgu, bet briesmīgu vāti, kas, veicinot noasiņošanu, tūlīt nes nāvi.

— Un vai tā sāls jums līdzēja?

— Pievakarē — bija svētdiena, ko atceros tāpēc, ka todien kņaze Obiņska gribēja iet viesībās pie kņaza Čartoriska, kur gaidīja ierodamies ari karali Staņislavu — pievakarē mani apmeklēja mans glābējs. Biju pilnīgi bez spēka un nespēju pat acis atvērt, lai gan aiz sāpēm kliedzu.

„Še visi jūs uzskata par mirušu, bet jūs tik stipri kliedzat," viņš latīniski teica.

Atbildēju, ka citādi nevaru.

Viņš grozīja galvu.

— Ja cienītais kungs vai jaunkundze to dzirdēs, tad jūs tiksit nobeigts un ari es dabūšu to pašu sodu.

Mēģināju klusējot izturēt sāpes un no visa spēka ar dūri spiedu ciet muti.

„Te ir jūsu nauda," turpināja staļļa puisis un iedeva man maku, kurā atradās visi mani ietaupījumi, apmēram četri simti guldeņu. „Kungs man to iedāvināja kopā ar citām jūsu mantām, bet jūs taču bez naudas nevarat bēgt, un jums vajag bēgt,"

„Kad?" es izbijies jautāju. „Tūlīt."

„Tūlīt?.. Vai jūs esat traks?.. Jūs taču redzat, ka nevaru ne locekli kustināt."

„Labi," flegmātiski atteica mans draugs, „tad es jums ielaidīšu lodi galvā. Jūs vairs necietīsit, un man nebūs baiļu par savu dzīvību."

„Mīļais draugs," es vaidēju, „kāpēc tad jūs mani izglābāt no nāves, ja nu gribat nogalināt?"

„Palīdzēju tāpēc, ka es ticēju jūsu enerģijai, ka cerēju līdz vakaram redzēt jūs atkal uz kājām. Gribēju jums atdot naudu un izvest jūs no pils… un ja vajadzētu — pat lidz Varšavas vārtiem. Bet tā kā jums nav drosmes un vēlēšanās skriet, ko kājas nes, un jūs vienkārši paziņojat, ka nevarat pakustēties, gāžot ar to arī mani postā, tad taču ir labāk, ka mirstat jūs viens!"

Šā vīra noteiktie vārdi un izturēšanās izšķīra manu rīcību. Es piecēlos bez vaida, neskatoties uz briesmīgajām sāpēm.

— Nabadziņš, — iesaucās Dantons, — varu iedomāties, kāds tad jūs bijāt!

— Jā, jums taisnība — nabadziņš! Ātri uzrāvu mēteli virs sava asiņainā krekla, staļļa puisis man iebāza kabatā naudu, saņēma manu roku un pa slepeniem ceļiem aizveda līdz Varšavai.

Ik soli sperot, es domāju, ka nobeigšos aiz sāpēm. Čartoriska pils tornī pulkstenis sita desmit. Mans pavadonis paskaidroja, ka tālāk nevarot iet, jo kungi nu atgriežoties mājās. Briesmas man vairs nedraudot, jo pēc pulkstens desmitiem ielas esot klusas, un ja es taisni vien iešot, tad dažās minūtēs būšot ārpus pilsētas. Pateicos Obiņska puisim, kā jau pateicas cilvēkam, kurš otram izglābis dzīvību.

Viņš atraidīja manu piedāvājumu ņemt pusi no tiem četrsimts guldeņiem, un domāja, ka man tik tikko pietikšot ceļam līdz Francijai, uz kurieni lai steidzoties, cik ātri vien iespējams.

Tas bija labs padoms, un es vēlējos to īstenot.

Šo vēlēšanos nepiepildīja vis mana griba, bet laimīgs gadījums.

— Mans vai, labāk sakot, mana krietnā glābēja plāns bija labi apdomāts. Lai gan staļļa puisis mani skubināja bēgt, tomēr redzēja, ka ar manu brūci tūlīt bēgt nevarēšu, tāpēc viņš bija parūpējies un atradis man atpūtas vietu.

Jūdzes tiesu ārpus pilsētas man vajadzēja uzmeklēt viņa svaiņa, ogļu- deģa, māju un minēt tikai vārdu Mihals, tad tikšot laipni uzņemts, — piemirsu pateikt, ka staļļa pūisi sauca par Mihalu. Tur — meža vidū — cs varēšot atpūsties, kamēr jutīšos patiesi stiprs turpināt ceļu uz Prūsiju vai Flandriju, vai arī — kas man bija vairāk pa prātam — no Dancigas braukt ar kuģi uz Angliju. Bet tas kaut kas, kas noteic cilvēku likteņus, jau tajā naktī izjauca ne tikai manus, bet arī citu plānus. Kā jūs zināt, bija svētdiena, septembra pirmā svētdiena, tas ir, 1771.gada 3.septembris.

Marats apklusa un raudzījās Dantonā.

— Nu? — tas iejautājās.

— Vai šis datums jums neko neatgādina?

— Man? Patiesi neko!

— Man un visai Polijai gan ar šo dienu saistītas svarīgas atmiņas. Šinī dienā Varšavā sākās troņa revolūcija, kurā karalis Staņislavs Poņatovskis tika nogāzts no troņa un dumpinieki aizveda viņu no galvaspilsētas.

Atvadījos no krietnā Mihala. Mana brūce vēl asiņoja, viss ķermenis bija aplipis ar sviedriem un asinīm, un galva tā reiba, ka koki un nami likās man apkārt riņķojam. Kā bez sajēgas es vilkos tālāk, streipuļodams pa labi un kreisi kā dzērājs. Bet dzīvības instinkts pārcieš vislielākās mokas. Saņēmis visus spēkus, es centos turēties norādītajā virzienā.

Piepeši izdzirdu sāņu ieliņā it kā šauteņu troksni un neskaidrus draudu saucienus, ko pārtrauca sirdi plosošs baiļu kliedziens. Jau pirms tam biju dzirdējis ratu rīboņu. Sākumā baidījos, ka tie mani sabrauks, jo gāju pa ielas vidu, bet sākoties šāvieniem, rati apklusa, tikai zirgi nu pakaviem karpīja ielas bruģi. Ko tas varēja nozīmēt?

Drebēdams klausījos un netiku gudrs. Tad pēkšņi no sānielas izdrāzās daži jātnieki karaļa kalpu tērpos; vaļā palaistām pavadām tie aizauļoja uz visām pusēm. Viens no viņiem tik tuvu man pajāja garām, ka gaisa strāva gandrīz mani notrieca gar zemi. Nu arī rati sāka atkal kustēties, tos ielenca apmēram četrdesmit sazvērnieki. Izbraukuši ap stūri uz galvenās ielas, rati ar eskortu drāzās šurp kā viesulis. Izbailēs es nometos zemē un rāpus turpināju ceļu, bet zirgi un rati — vēl tagad nesaprotu kā — man pārauļoja pāri pat nepieskārdamies. Sajutu gan pieskārāmies kāda cilvēka kāju, bet tas bija nabaga karalis Staņislavs, kuru vilka pa zemi. Beidzot nelaimīgo gūstekni iesvieda ratos, tad rati ar sprauslājošiem zirgiem un jātnieki zo­beniem zibot nozuda tālē. Es paliku izstiepies zemē guļam, bez elpas, tik tikko dzīvs, un lūdzu savu sargātāju un patronu — svēto Pāvilu — glābt mani no šā kļūmīgā stāvokļa.