Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Arī kņaze bija tāda.

Tuvojās pusdiena, bet es vēl vienmēr nekustēdamies sēdēju atzveltnē un domāju.

Sulainis ziņoja, ka kņaze mani gaidot uz maltīti. Puslīdz samierinājies ar šārīta klizmām, es devos lejā.

Pie Cecīlijas galda sēdēja divi viņas radinieki, bet arī par tiem viņa nelikās ne zinis, un es pārliecinājos, ka Še tāds paradums — citus neievērot. Maltīti beidzot, nemaz neatvainojusies radiem, Cecīlija sāka atkal jautāt un es atbildēt. Viņas zināšanu kāre man šķita tik svārstīga un nekonsekventa, lēkāšana no visdažādākiem priekšmetiem, tik smieklīga visziņkāre, ka es nolēmu, tiklīdz būšu ar viņu vienatnē, regulēšu mūsu mācības un svarīgākās

no tārn likšu viņai uzrakstīt. Apņēmos arī iegādāties vārdnīcas un gramatikas. Bet viss tas kļuva lieks, pirms sāku to īstenot.

— Lieks? Kā tā? — jautāja Dantons.

— Jūs vēl nenojaušat, kas notika? Vai ne?

— Nu, kas tad notika?

— Kad vienu mēnesi mēs bijām abi jājuši un gājuši pastaigāties, bijām kopā ēduši, pļāpājuši un studējuši — ievērojat labi, pēc viena mēneša — kādu rītu pie brokastgalda Obiņska jaunkundze man skaidrā franču valodā paziņo:

„Paula kungs", — mani, lūk, sauca par Paulu, tāpat kā Senpjēra romānā „Pauls un Virgīnija", — „Paula kungs, angliski un franciski es jau tīri labi protu un mēs varētu pāriet uz kādu citu valodu."

— Kk… ko? — brīnījās Dantons.

— Es apmulsu.

— Tam es ticu! Un viņa iedrošinājās jums to teikt?! Vai tad tā bija?

— Pilnīgi, jo pēc šā mēneša viņa runāja franciski un angliski gandrīz tikpat raiti kā es. Viņa uztvēra un ievēroja katru teikto vārdu un izrunāja ar slāvu tautām piemītošo vieglumu. Pareizi izteikta frāze viņai iespiedās atmiņā un vajadzības gadījumā bija pie rokas. Latīņu valodu tā izlietoja paskaidrojumiem, ja vēlējās zināt franču vai angļu tulkojumu un — es atkārtoju — reiz teikto viņa tā iespieda atmiņā kā burtus svinā. Šķietami nesakarīgie jautājumi bija kņazes slepeno aprēķinu un studiju rezultāts. Katra mana atbilde kā gaismas stars viņai apgaismoja pārdesmit jūdzes plašu apvārsni.

Šo milzīgo darbu Cecīlija mēneša laikā veica savirknējot tūkstošiem sīkumu, ko es, paradumu vergs, divdesmit gados biju kā akmeni pie akmeņa vēlis. Un tomēr es gribēju lepoties ar savu inteliģenci!

Lūk, mīļais, ar kādu audzēkni man bija darīšana. Ko nu jūs teiksit?

— Patiesi nezinu, ko tur lai saka,— atbildēja Dantons, — es varu tikai apbrīnot.

— Pats par sevi saprotams, — turpināja Marats, — ka Obiņska jaun­kundze, neskatoties uz savu lepnumu, iepretim manai patmīlībai jutās par savu triumfu glaimota. Viņas prieks tomēr neizpaudās kā citām sievietēm un ne drusciņ tā nekļuva sirsnīgāka vai laipnāka. Viņa bija vairāk kā citas sievietes, poļu aristokrāte un, novērojusi, kādu iespaidu uz mani atstāj, nomierinājās.

— Tātad jūs uz viņu atstājāt iespaidu? — jautāja Dantons.

— Jā, nenoliedzu.

— Nu, tālāk, tālāk, romāns sarežģijas.

— Varbūt… Ļaujiet turpināt!

Galvenajos vilcienos jau raksturoju tēvu; jūs pazīstat arī meitu, kuras gleznu es jums uzmetu ar miniatūrgleznotāja pareizību. Pašam jums ir fantāzija, lai iedomātos zemi, pili, pilsētu, kurā es, divdesmitsešgadīgs jaun­eklis pavadīju pavasari un vasaru bagātībā, skaistumā, gara un senču dižciltībā.

Šādā apkārtnē jaunekļa prāts viegli apstulbs.

Es kļuvu neprātīgs, — neprātīgs mīlas dēļ…

Jā, jā… mīlas dēļ! Jo vairāk Cecīlija ar sava prāta pārākumu mani žilbināja, jo karstāk iegailējās mana sirds — vienīgā manas būtnes sastāvdaļa, pār kuru tai nebija varas, — iegailējās mīlā uz skaisto kņazi. Priecīgu prātu ziedoju viņai savas zināšanas, savu filozofiju, savu lepnumu, cerībā, ka kādu dienu viņas sirds to atlīdzinās. Tā nebija — ievērojat labi — tā nebija prasība, bet man mīla bija kļuvusi cerība.

— Nu gan laikam nonāca līdz jūtu atklāšanai,' kā „Jaunā Eloīzē"? — jautāja Dantons.

Lepns smaids rotājās uz Marata lūpārn.

— Nē, — viņš teica, — pārāk labi zināju, ar ko man darīšana, pārāk labi redzēju, cik auksti viņa izturējās pret manu centību. Un tomēr, kā gan es — padevīgi iemīlējies — varēju pretoties šīs aristokrātes tirāniskajām pavēlēm! Pēc trim mēnešiem mana audzēkne bija piesavinājusies visu, ko zināju es, pēc četriem mēnešiem viņa pazina mana prāta iespējas visos sīkumos. Baidījos, ka viņas asais skatiens kādudien iespiedīsies arī manas sirds apslēptākos dziļumos un tai dienā, kad tas notiktu — to es sajutu — es būtu pazudis.

— Vai tad šī sieviete bija no akmens?

— Varbūt man jums vaļsirdīgi atzīties?

— Dariet to!

— Es vienumēr iedomājos, ka, ja šī meitene vispārīgi kādreiz mīlēs, tad izredzētais katrā ziņā būšu es.

— Kas tad kņazei neļāva izredzēt jūs?

— Noslēpumaina ir cilvēka jūtu rašanās, izveidošanās vai izzušana. Cecīlija mani nicināja, viņa nebilda man ne vārda bez vajadzības. Nekad viņas roka nepieskārās manai, nekad tā pastaigājoties nepieņēma manu elkoni, nekad es neesmu drīkstējis viņai palīdzēt vingrinājumos, un tomēr neatvai­rāms spēks mani dzina viņu mīlēt, bet vēl lielāks spēks atturēja stāstīt viņai par šo mīlu.

Tā aizgāja pavasars un vasara… Kņaze vēl vienmēr rādija agrāko aukstu­mu un es sāku justies ļoti, ļoti nelaimīgs… Visas manas domas un jūtas bija galīgi pārveidojušās… Es vairs nemīlēju, bet iekāroju, — es vairs ne­sapņoju, bet murgoju. Kādudien, redzot viņu atkal tik skaistu un nežēlīgu, man uznāca vājuma brīdis un es viņai tuvojos… Tas notika kādā izbraukumā pa meža ceļu, kad abi sēdējām ratos un viņa vadīja zirgus. Es, pieliecies, teicu tādā balsī, kuru saprot katra sieviete, pat visnežēlīgākā:

«Cienītā jaunkundz, vai drīkst jūs lūgt pieturēt… es neizsakāmi ciešu."

Griezīgi ieskanējās viņas mazā zelta svilpīte un citādi tik straujie zirgi stāvēja kā zemē ieauguši.

„Kas jums kait?" — viņa jautāja neparasti sausi un lūkojās manī ar caururbjošu skatienu.

„Es to neuzdrošinos teikt, jūsu cienīgi būtu to uzminēt."

„Citu visu varu iemācīties, — viņa īsi teica, — tikai mīklas minēt ne."

„Jūsu tonis pierāda, ka esat mani sapratusi, un ceru, ka līdz šim neesmu jūs apvainojis, vai ne?.. Tāpēc atļaujiet, ka aizeju, jo man varētu rasties nelaimī­ga iedoma izpostīt cienību pret jums."

„Jūs esat pilnīgi kungs par sevi un varat iet vai palikt, kā jums tīk."

Kā noreibis atkritu ratu sēdeklī. Kņaze likās mani neievērojam, bet tajā brīdī, kad zirgi atkal sāka rikšot, pātaga izslīdēja viņai no rokas.

Izlēcu no ratiem, nevis lai paceltu pātagu, bet lai pats mestos zem riteņiem. Aukstais, nežēlīgais dēmons likās manu nodomu uzminējis. Ar vienu rokas mājienu zirgi bija pagriezti sāņus un ritenis, kam vajadzēja mani pārbraukt, neskāra pat manu svārku vīli.

Vēl smiltīs gulēdams, paskatījos uz kņazi. Viņa man uzmeta tik zibšņo- jošu, draudošu skatienu un naidā pret mani kļuva tik bāla, ka es gandrīz vai nožēloju savu vēlēšanos mirt šādas sievietes dēļ.

Strauji uzlēcu kājās.

„Quid ergol (Kas tad ir?)" — viņa uzsauca neaprakstāmā tonī.

„Ecce flagcllum, reci pel (Te ir pātaga, ņem to!)" — es ironiski atbil­dēju un nosēdos atkal viņai līdzās.

Mana sirds bija tik pilna pārdrošām ilgām, mans prāts tik strauji saviļņots, ka nespēju vairs ilgāk valdīties. Atdodot pātagu, mana roka pieskārās viņas rokai, kas sniedzās pretim to saņemt.