Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Pieskāriens mani dedzināja kā nokaitēta dzelzs. Aizmirsu atvērt roku un atdot pātagu. Tad viņa pieliecās, lai man to izrautu, un uz brīdi viņas vaigs skāra manu pieri.

Man izlauzās nopūta, un es gandrīz vai būtu zaudējis samaņu.

Cecīlija kā neprātīga sita zirgus, un tie, zviegdami, bultas ātrumā rāva ratus.

Tā mēs braucām vairāk nekā stundu.

Šajā laikā bijām nobraukuši varbūt aptuveni desmit jūdžu, es — nepa­kustēdamies, viņa — nerunādama ne vārda.

Ar to nekas beidzās. Atgriezāmies pilī, es pa pusei miris, viņa dreboša, drudžaini uztraukta, bet zirgi sviedros un putās kūpoši.

— Pēc šā gadījuma jūs gan laikam atstājāt vietu? — jautāja Dantons.

— Ne… Šīs sievietes miesa bija pieskārusies manējai, es biju pazudināts: man vajadzēja viņu iegūt.

Artuā grāfa zirgu ārsta istabā brīdi valdīja dziļš klusums. Maratam vaja­dzēja atņemt elpu, Dantons sēdēja dziļās pārdomās.

— Es jums jau teicu, — turpināja Marats, — ka asiņu vietā manās dzīslās riņķoja verdoša lava… Pacietību, pacietību! — viņš uzsauca Dantonam, kurš atkal gribēja runāt. — Nebīstaties, ka mans stāsts kļūs pārāk nogurdi­nošs: tikai brīdi vēl pacietieties!

Bet Dantons nebija valdāms.

— Jūs toreiz bijāt vēl ļoti jauns, — viņš teica, — varbūt jūs bijāt arī skaists; tā jūs sacījāt, un es ticu, bet, atklāti runājot, es sev nekā nevaru izskaidrot, kā jūs panācāt, ka tāda sieviete jūs mīlēja.

— Kas jums teica, — ar rūgtumu iesaucās Marats, — ka es gribēju tikt mīlēts? Ļaudīm, kam mīlā nav laimējies, kas nav varējuši sev iegūt ne sievu, ne mīļāko, taču dažreiz arī suņiem bijusi laime. Es esmu arī to mēģinājis: iegādājos lielisku suni, bet tas kādudien mani gandrīz vai saplosīja, kad es no ēdiena tam izņēmu kaulu, ar kuru tas būtu aizrijies. Es un mīlēts! Nieki! Tikai pirmo reizi, ar Cecīliju tiekoties, es par to domāju, vēlāk nekad vairs.

— Bet tad jau no jūsu romāna nekas neiznāk!

— Jūs, draugs, mani maz pazīstat! Redzat, es esmu izturīgs, un ko es vēlos, to vajag dabūt. Jūs esat liels, stiprs un visādi pārāks par mani, vismaz jūs tā domājat, un man nav žēl. Bet ja mēs sacenstos izturībā, tad jūs, mīļais, zaudētu. Tāpēc nespiediet mani to pierādīt… Es gribēju Cecīlijai atriebties, viņu pazemot, uzvarēt, un nu klausieties, kā es iesāku…

— Taču ne ar varu? Pēc visa tā, ko jūs man stāstījāt, šī sieviete jūs nogalinātu, ja pamanītu aizdomīgu kustību.

— Tā es arī domāju, un tāpēc izvēlējos mazāk bīstamu līdzekli.

— Aha… es saprotu, laikam kādas miega zālītes, — atbildēja Dantons.

— Domājat, kā gribat. Tātad, reiz mūsu izjājienā kņazei uznāca nepār­varama miega lēkme. Varbūt viņa nojauta šā miega cēloni, varbūt arī sekas, jo viņa iesaucās: „Palīgā!" Nu, es viņu satvēru, lai noceltu no zirga, jo samaņu jau tā bija zaudējusi. Staļļa puisi aizsūtīju uz pili pēc ratiem. Tā paliku ar kņazi viens…

— Ļoti skaisti, — sacīja Dantons, ne bez riebuma raudzīdamies Marata sejā, — bet pēc miega zāļu dzeršanas mēdz atkal pamosties.

— Cecīlija pamodās tajā brīdī, kad atbrauca rati ar kambarjumpravu. Ārstu nevajadzēja aicināt, jo pats biju ārsts. Es paskaidroju, ka kņazei nekādas briesmas nedraud, un ar to visi samierinājās.

— Jūs arī?

— Jā, es arī! Atceros, ka atmodusies Cecīlija ar skatienu vispirms meklēja mani. Tūlīt neieraudzījusi, viņa vērās visapkārt, kamēr acis mani atrada. Caururbjoši un ilgi viņa mani pētīja, it kā gribēdama iespiesties manas sirds visdziļākajā kaktiņā un uzminēt katru manu apslēptāko domu.

— Vai jūs arī zināt, ka esat izdarījis noziegumu? — jautāja Dantons. — Jums ir iemesls būt bezdievim, jo ja būtu kāds Dievs un tajā brīdī Dieva acs jūs redzētu, tad viņa sods jūs arī sasniegtu un šis sods būtu tik briesmīgs, cik briesmīgs bija jūsu noziegums.

— Jūs redzēsit, vai par savu neticību būšu sodīts, — ņirdzīgi smīnēdams atbildēja Marats. — Es apsvēru, ka bez lieciniekiem, bez līdzzinātājiem, bez naidniekiem man nevai; draudēt nekādas briesmas par to darbu, ko es saucu par atriebību, bet jūs — par noziegumu. Kas, izņemot Cecīliju, varētu mani apvainot? Un ja viņai patiesi rastos aizdomas, kā gan viņa iedrošinātos mani apsūdzēt?

Sākumā viss norisinājās tā, kā biju paredzējis. Cecīlija nebija laipnāka, bet neizrādīja ari naidu, — viņa nemeklēja ar mani vienatni, bet arī nevairījās no tās, tikai agrākais asums nu bija kļuvis mīkstāks.

— Nelaimīgais! Un jūs vēl ilgi palikāt?.. Neprātīgais! Kāpēc tad jūs acumirklī nebēgāt, lai glābtos?.. Ak, jā, iemeslu es lasu jūsu skatienā!

— Kāpēc es nebēgu? Jūs domājat, ka zināt iemeslu? Nu, attapīgais vīrs, gribētu, dzirdēt, vai jums ir taisnība.

— Jūs nebēgāt tāpēc, ka bijāt kā zaglis, kas vienreiz nepieķerts, domā, ka nesodīts varēs zagt arī turpmāk.

— Paraug, paraug, jūs esat attapīgāks nekā domāju, — atbildēja Marats, velnišķīgi smiedamies. — Patiesi, es cerēju arī turpmāk nesodīts grēkot un paliku līdz pat septembrim, tas ir, pilnus divus mēnešus.

Bet tad sākās negaiss.

Kādurīt manā istabā ienāca kņazs Obiņskis. Pašlaik es ģērbos, lai izjātu, kā parasts, kopā ar Cecīlijas jaunkundzi. Dzirdējis durvis veramies, es pagriezos un, ieraudzījis kņazu, mēģināju būt cik iespējams laipns, jo cie­nītais stārosta arī pret mani vienmēr bija labvēlīgs un uzmanīgs.

Bet šoreiz viņš ar tādu niknumu aizcirta durvis, kādu pie viņa nebiju redzējis, un pirms es no izbīļa atjēdzos, viņš uzkliedza:

— Gaile, proditor infamisl Tlekte genua et ora\ (Francūzi, ne­krietnais nodevēj! Meties ceļos un lūdz!).

Pie šiem vārdiem viņš izrāva zobenu no maksts un man virs galvas nozibēja asmens.

Ar neizsakāmām bailēm es sekoju katrai zobena kustībai.

Es izgrūdu tik briesmīgu baiļu kliedzienu, ka mans bende apstājās — var arī būt, ka nāve no zobena tādam noziedzniekam kā man viņam likās par labu.

No āra atskanēja soļi; kņazs iegrūda zobenu makstī, atvēra durvis un sauca:

— Nāciet, nāciet, še ir kāds ļaundaris, kurš pastrādājis briesmīgu nozie­gumu.

Tad viņš parādīja uz mani ar pirkstu.

Es drebēju — ja stārosta pats paziņotu par savas meitas negodu, tad viņš arī būtu gatavs to atriebt, un šī atriebība varētu būt tikai mana nāve.

Biju pazudināts.

Domāju, ka šādā brīdī gan drīkst sajust bailes; bez tam, es neesmu balamutis un atzīstos, ka, ja man negaidīti uzbrūk, es zaudēju drosmi tāpat, kā citi zaudē apķērību.

Tātad es nokritu ceļos, saliku rokas un jautājoši raudzījos kņaza lies­mojošās acīs, brīžam pamezdams skatienu uz kalpotājiem, kas klusēdami gaidīja mājienu, lai izpildītu sava kunga pavēles.

— Ko tad es esmu noziedzies? — es, drebēdams un arī cerēdams, iesaucos, jo redzot, ka kņazs mani vēl neaizskar, es domāju, ka viņš no kaut kā baidas.

Viņš man neatbildēja, bet griezās pie kalpiem.

— Šis francūzis, — viņš kliedza, — kuru es uzņēmu savā namā kā ģimenes locekli, ir nodevējs, katoļu spiegs, viņu atsūtījuši mūsu labā karaļa Staņislava Poņatovska ienaidnieki!

Tā kā viņš runāja latīniski, es sapratu katru vārdu.

— Es? Es — spiegs? — iesaucos bailēs.

— Nevis goda pilnā nāvē no zobena viņam mirt, — turpināja kņazs, mani neievērodams, — bet kā noziedzniekam vai dzimtcilvēkam viņam jānobeidzas no pletnes sitieniem. Hei, šurp! Pletni šim neģēlim! Cirst, kamēr viņš nosprāgst!