Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Nabaga Marat! — teica Dantons, atzīdams, ka ārsts līdz šīm tik daļu no pārdzīvotiem grūtumiem izstāstījis.

— Mana slikti sadzijusi brūce, — turpināja Marats, nevērodams Dantona līdzjūtību, — mitruma iespaidota, vērās atkal vaļā, kājas man stinga ledus aukstā ūdenī, kurā pastāvīgi mirka, un, lai gan tās agrāk bija taisnas, nu sāka liekties; ari mani citkārt taisnie kamieši pamazām līka no pārliecīgām sāpēm.

Briesmīgajā alas tumsā izzuda manu acu spožums, viens pēc otra izkrita zobi, skaisti veidoto ērgļa degunu izkropļoja sejas raustīšanās un visi kauli bojājās tādā pat kārtā.

Šajā alā es kļuvu neglīts, pelnu krāsā, sakropļots, kļuvu riebēklis. Šajā alā es tā pieradinājos pie tumsas, ka acis vairs nepanes saules gaismas. Kopš tā laika es mīlu pagrabus, protams, ne ūdenī mirkstošus; man tik tie, jo tur es varu Dievu un cilvēkus zaimot pēc sirds patikas, tur Dieva zibens mani' neķers un cilvēki neraus mēli laukā. Es mīlu tumšās alas, jo šai cietumā ieguvu pārliecību, ka esmu par cilvēkiem un pat par Dievu pārāks! Kāda nu būtu mana stāsta morāle? Es jums tūliņ pateikšu.

Esmu kļuvis nejūtīgs un cietsirdīgs, jo mans sods neatbilda noziegumam un vispār sods man šķita bez jēgas. Par dabīgu es atrastu, ja kņazs Obiņskis būtu licis mani nožņaugt vai nosist, bet nejēdzīgi, muļķīgi, bez prāta bija mani noturēt vispirms par karaļa slepkavu, tad par poļu spiegu. Izturējis jau neizsakāmas ciešanas par savu grēku, es vēl tieku mests gubernatora, mana pēdējā tiesneša, cietumā, kur par jaunu man jāiztura spīdzināšanas mokas, sals, bads, mirkšana ūdenī.

Tāpēc esmu kļuvis ļauns, Danton; atzīstos, ka esmu kļuvis ļauns, un ja jūs, varbūt, gribētu man iebilst, ka visas šīs ciešanas bijušas Dieva sOds, tad es jums atbildēšu ar vienkāršu loģisku slēdzienu.

Dievs gribēja mani sodīt, bet arī noziegties man lika Dievs. Viņš vēlējās .mani spīdzināt, tāpēc padarīja par noziedznieku; mans netikums bija no­zieguma cēlonis, bet nozieguma cēlonis būs Dievs, vienīgi viņš, jo, kjuvis stiprākais, kādreiz arī es savus ienaidniekus mocīšu, tas ir, ja man izdosies kļūt par stiprāko.

Ja šādas mīklas pamatā nav kaut kāds liels nolūks, ja atsevišķa cilvēka mokas nenes vispārībai svētību, tad gan jums jāatzīst indiešu uzskats, ka ir labais un ļaunais princips un ka ļaunais bieži ņem pārsvaru par labo.

Klausoties šausmīgajā filozofijā, Dantons saguma. Viņš vēl nezināja, kādas sekas būs šādas mācības sludinātāja rīcībai nākotnes lielajos notikumos.

Marats iztukšoja glāzi ūdens, lai noskalotu žulti, kas no sirds dziļumiem uzvandīja briesmīgās atmiņas.

Nezinādams, ko Maratam atbildēt, un lai pārtrauktu smago klusumu, Dan­tons ierunājās:

— Es vēl neizpratu, kā jūs izglābāties no kņaza Obiņska pletnes, no karaļa Staņislava virsnieku šķēpiem, no Kamenikas cietokšņa un mēra, — kā jūs beidzot izkļuvāt no Daugavpils apakšzemes cietuma. Ja Dievs jums lika ciest, tad taču jums jāatzīst, ka viņš jūs arī izglāba; cilvēki vajāja jūs, bet viņi darīja jums arī labu. Kāds kņazs, starosta, neaprobežots valdnieks savā namā jums piespriež nāvessodu, bet nabaga staļļapuisis, kalps un vergs jūs izglābj. Kāds gubernators, kam uzdots stingri sodīt nekārtību cēlājus, liek jūs, kas pats atzīstaties, iemest tumšā cietumā, kur jūs saslimstat, kļūstat neglīts, kroplis, izķēmots… un jūs tomēr neesat miris, bet šobrīd sēžat man iepretim. Kāds taču būs jūs izglābis, tāpat kā kāds notiesāja izciest nežēlīgo sodu. Viena cilvēcība izpirka otra necilvēcību!

— Un tomēr jūs, mīļais, maldāties. Jums gribas ticēt, ka tas, kas mani izglāba no cietuma, būs rīkojies tikpat labvēlīgā nolūkā, kā nabaga Mihals, kurš varbūt par labo darbu ir samaksājis ar savu dzīvību! Man jūsu maldi jāizlabo: tas, kurš mani atsvabināja no cietuma, darīja to egoisma dzīts.

— Kā jūs to varat zināt? — jautāja Dantons. — Tikai tas viens, kura esamību jūs noliedzat, tas vien spēj lasīt sirds dziļumos.

— Labi, jūs pats varēsit spriest, vai es maldos. Man, protams, bija arī cietumsargs, kas katru dienu nesa vājo barību; viņš bija jautrs patrons un ar savu ģimeni apdzīvoja mazu, siltu istabu. Kamēr upe turējās savos krastos, mans cietumsargs jutās tīri labi, bet, upei pārplūstot, kad viņam vajadzēja dienu no dienas brist pa muklāju, lai nokļūtu līdz ezeram, par kādu bija pārvērties mans cietums, viņš sāka īsti krieviski lādēties. Bet ūdenim nebija

daļas gar cietumsarga lāstiem, tas cēlās arvien augstāk, kamēr labais virs dabūja ne tikai slapjas kājas, bet brida jau līdz ceļgaliem, vēlāk pat līdz gurniem.

Tas šim krietnajam cietumsargam bija par daudz. Viņš ziņoja guberna­toram, ka šāda mītne nav piemērota cietumsargam. Kas uz apcietinātiem attiecoties, tad tur esot vienkāršāk. Dūņas un ūdens, lūk, sanesot diezgan zušiis un žurkas, kas ne tikai vienu, bet desmit cietumniekus spēja apēst.

Mani tātad varēja droši mērdēt badā, jo zuši un žurkas paveiks pārējo.

Uz cietumsarga sūdzību gubernators neatbildēja un viņam arī turpmāk nācās brist pa auksto ūdeni.

Beidzot cietumsargs nolēma pats uz savu galvu mani nomērdēt. Divas dienas viņš man nenesa barību.

Lai gan dzīvība man kļuva nevērtīga, tomēr mirt vēl negribēju. Kad otrā dienā manīju, ka cietumsargs ar nolūku vairs ņenāk, es sāku no visa spēka aurot.

Jūs zināt, ka īpan ir diezgan stipra balss, tā toreiz bija nokļuvusi arī līdz cietumsarga ausīm, Bet tā kā manus kliedzienus varēja sadzirdēt arī kāds cits, un cietumsargs, pārkāpis dotās pilnvaras, varētu zaudēt vietu, viņš atjautīgi nolēma rīkoties citādi.

Atsteidzies un atslēdzis durvis, viņš uzkliedza:

„Kāds velns tad tevi dīda? Kas tev kaiš?"

„Kas man kaiš?" es atbildēju. „Esmu izsalcis."

Viņš pasniedza man mazliet ēdienu.

,.Klausies," tas teica, kamēr es apriju nabadzīgos kumosus, „man šķiet, ka tev jau būs apnicis tupēt manā uzraudzībā?"

„Domāju gan!"

„Man arī ir apnicis tevi sargāt. Ja gribi būt prātīgs un apsolies, ka neļausies atkal saķert, tad jau šonakt vari kļūt brīvs."

„Bet ja nu manīs, ka esmu izbēdzis, kas tad ar jums notiks?"

„Tā būs mana darīšana."

Un atkal viņš noslēdza cietuma durvis.

Lai gan biju vēl ļoti, ļoti izsalcis, taču šī ziņa atņēma man ēstgribu. Zināju, ka visā pasaulē par ikkatru cietumsargam uzticēto noziedznieku ir saraksti un ka neviens nedrīkst nejauši nozust.

Gaidīju man solīto laimi vairāk nobažījies nekā priecīgs.

Cietuma tornī beidzot pulkstenis sita desmit.

Gandrīz tajā pat mirklī atvērās mana cietuma durvis un parādījās sargs.

Kreisajā rokā tas turēja laternu, bet uz labā kamieša nesa maisu, zem kura svara grīļojās.

Es tuvojos.

Sākumā redzēju tikai maisu, tad saskatīju cilvēku, beidzot līķi.

Iekliedzos izbailēs.

„Kas tas ir?" es jautāju.

„Tavs vietnieks," smējās cietumsargs. „Man ir divi ieslodzītie, kas uzticēti rūpīgai gādībai. Viens atrodas sausā telpā uz laba salmu paklāja, otrs pagraba caurumā, kur ūdens sniedzas līdz kaklam… Kuram no tiem nu būtu jāmirst? Katrā ziņā tam, kas jūtas sliktāk. Bet nē! Vai tur nav jākļūst trakam!.. Nomirst tieši tas, kam klājas labāk, bet otrs stūrgalvīgi noņēmies vēl dzīvot… Tur pats nelabais netiek gudrs… Še, pieturi savu biedru!"

Pie šiem vārdiem viņš ievēla mironi man rokās.