Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Vēl vienmēr neizpratu, ko viņš īsti grib, bet nojautu, ka šis mironis mani izglābs.

Saņēmis pēdējos vājos spēkus, es satvēru mirušo.

„Tā… izvelc nu vienu kāju no ūdens… to, pie kuras ir ķēdes atslēga."

Atspiedies pret stabu, kas balstīja griestus, es izcēlu kāju no ūdens.

Operācija vilkās ilgi, jo atslēga, ūdenī sarūsējusi, negribēja slēgties.

Cietumsargs lādējās kā pagāns un lamāja mani, ka atslēgas neveras.

Beidzot atsprāga gredzens, kurš triju mēnešu laikā bija dziļi iegriezies man miesā.

Nu biju ieguvis savas brīvības pirmo daļu.

„Tā, un nu padod man tā otrā kāju!" teica cietumsargs.

„Vai jūs viņu atstāsit manā vietā?"

„Pats par sevi saprotams! Nebaidies! Rīt neviens vairs nepazīs, vai tas bijis tu vai viņš! Žurkas un zuši papūlēsies iztaisīt no viņa skeletu un tad arlabunakt! Man būs tikai viens mironis, bet no diviem cietumniekiem būšu vaļā… Tā taču nav slikta spēlīte, vai ne?"

Apsveicu labā vīra asprātīgo izdomu.

„Vai tu gan domā," viņš smējās, „ka man liels prieks kļūt sev par bendi? Ja vēl kādu laiku es tev diendienā nestu ēdienu, tad drīz vien iedzīvotos visjaukākā dilonī!"

Ja nu šis vīrs, kurš reizi dienā uz dažiem mirkļiem atnācis manā cietumā, jau baidījās no diloņa, tad jūs gan varēsit saprast, kas notiktu ar cietum­nieku, kurš dienu un nakti mirka briesmīgajā alā.

Kas no tā cietumnieka iznācis, — to jūs nu savā priekšā redzat.

Pie šiem vārdiem Marats sāka skaļi smieties. Dantons nodrebēja.

— Kad dzīvā važas bija pieliktas mironim, cietumsargs māja, lai tam sekoju.

Līksms būtu to arī darījis, bet es tik tikko spēju turēties uz savām pilnīgi pamirušajām kājām.

Sargs redzēja, ka nespēšu iet.

„Oho!" viņš izsaucās, „ievēro labi: še miroņus met upē, kura tos maigi, bet droši aiznes uz jūru…

Nupat iesviedu mirušo, bet tikpat labi varu iesviest arī dzīvo; pēc piecām minūtēm nebūs vairs starpības."

Draudi līdzēja tāpat kā staļļapuiša istabā un Varšavas ielās. Ar pēdē­jām gribasspēka atliekām sasprindzināju vēl atlikušos muskuļus un sekoju sargam ne kā cilvēks, bet kā zvērs — četrrāpus.

Izvairīdamies no sardzes, mēs pa bezgalīgām līču loču ejām nokļuvām pie kādas lūkas; cietumsargs to atslēdza un mēs atradāmies upes krastā.

„Nu!" uzsauca mans vedējs, „taisies nu kā tiec!"

„Kā tad lai es te izbēgu?"

„Pie velna! Tad pārpeldi jel upi."

Viņš jau grasījās gāzt mani uz labu laimi ūdenī; pretodamies es pacēlu rokas.

„Nē, nē!" es lūdzos. „Pacietieties vēl mazliet, gan radīsies kāda izeja."

„Tad meklē."

„Pirmīt tak mēs gājām gar kādu malkas laukumu. Palīdziet man atnest vienu baļķi. Iesviedīsim to ūdenī, es pieķeršos klāt un tad — ar Dieva palīgu!"

— Ahā, — Dantons pārtrauca stāstītāju, — nu jūs pats atzīstat, ka tomēr ticat Dievam.

— Jā, šad un tad. — atbildēja Marats, — ir iespējams, ka toreiz patiesi viņam ticēju.

— Jums vajadzēja viņam ticēt, jo viņš jūs izglāba!

Marats izvairījās no tālākas sarunas un turpināja stāstu:

12 3axa3 78

— Mēs tātad atnesām baļķi, ielaidām viļņos, es uzgūlos tam virsū un aizvēru acis.

Upē ūdens nebija tik griezīgi auksts kā manā cietumā; pāri galvai zaigoja zvaigžņotās debesis, pa labi un kreisi man bija zeme un priekšā brīvība.

Straumei vajadzēja mani aiznest līdz kādam kuģim vai pilsētai. Malā mani droši vien atkal saķertu un ieslodzītu, un es arī nevarētu paiet. Upes straume nesa mani un nesa tik ātri, ka stundas laikā tiku vismaz jūdzi uz priekšu. Kad atstūmu savu baļķi no malas, tad dzirdēju pulksteni sitam vienpadsmit; septiņos ausa gaisma, pa to laiku varēju nobraukt vismaz astoņas jūdzes.

Kādu laiku mani ietina bieza migla, kas pamazām izklīda. Dzidrajā rīta gaisā dzirdēju cilvēku balsis. Kad migla pilnīgi izzuda, es saskatīju ļaudis, kas izjauca kādu malā izmestu laivu. Aiz viņiem bija redzamas nabadzīgas ciema būdiņas.

Saņēmis drosmi, saucu pēc palīga un, lai mani ievērotu, māju ar rokām.

Strādnieki, ieraudzījuši, atsēja laivu un airēja man pakaļ.

Beidzot tiku panākts un ievilkts laivā.

Manam priekam nu pievienojās bažas. Biju izdomājis skaistu pasaciņu, ko šiem ļaudīm stāstīt, bet vai viņi tai ticēs?

Gadījums nāca arī šoreiz palīgā: neviens no cicminiekicm neprata latīniski un tāpēc mani aizveda pie garīdznieka.

Es tūlīt nopratu, ka nu ir laiks atjaunot izdomu par manu piedalīšanos atentātā pret karali Staņislavu. Katoļu garīdzniekam vajadzēja atzīt uzbru­kumu, kas rīkots baznīcas vārdā.

Šoreiz nebiju maldījies. Priesterim es šķitu moceklis, viņš četrpadsmit dienas mani savā mājā kopa, un kad cauri ciemam brauca preču vezums uz Rīgu, viņš lūdza vedēju, lai tas mani paņem līdzi, kas arī notika.

Rīgā ierados pēc astoņu dienu brauciena.

Preces piederēja kādam angļu tirgotājam, kuru es tūlīt uzmeklēju, lai viņa mātes valodā pateiktu, ka sūtītās dārgās mantas — pa lielākai daļai karavānu tēja — laimīgi atvestas.

Šis vīrs bija protestants un te mani ultrakatoliskie Varšavas varoņdarbi neizpelnītos atzinību, tāpēc es uzdevos par vienkāršu nabaga valodas sko­lotāju, kas gribētu braukt uz Angliju.

Rīgas ostā patlaban atradās kāds angļu kuģis. Tirgotājs, pateicīgs par vērtīgo preču labo atvešanu, ieteica mani kapteinim. Trīs dienas vēlāk es jau šūpojos Baltijas jūrā un astoņas dienas vēlāk izkāpu Fokstēnā.

Tirgotājs man bija iedevis vēstules uz Edinburgu. Es devos turp un kļuvu par franču valodas skolotāju.

Tā pienāca 1772.gads un manas dzīvības 28. gads. Sāku nodarboties ar rakstniecību un izdevu savu pirmo grāmatu „ Vergu ķēdes". Gadu vēlāk iznāca Helvēcija pēcnāves darbs, uz kuru es atbildēju ar savu grāmatu „Par cilvēku".

Tas viss man tomēr ienesa tikai sausu maizi. Laiku pa laikam gan saņēmu no kāda bagāta angļa vai augstmaņa, kuru filozofiskie uzskati sakrita ar maniem, pa zelta tabakas dozei, bet tiklīdz tā bija pārdota un saņemtā nauda „apēsta", es atkal varēju iet ubagot. Beidzot nolēmu atgriezties Francijā. Kā ārsts es te iekļuvu galmā. Mana grāmata par ga­lantām slimībām ļāva iepazīties ar Artuā grāfu, kurš mani pieņēma savā namā par zirgu ārstu.

Tagad man ir četrdesmit divi gadi. Esmu novecojis darbā, ciešanās, rūpju pilnās dienās un bezmiega naktīs, bet es esmu jauns savās atriebības slāpēs un cerībās. Esmu ārsts, taču mani pacienti ir tikai prinča zirgi. Bet nāks laiks, kad Francija būs tik slima, ka beidzot tomēr griezīsies pie manis pēc palīdzības un tad — varat man ticēt — tad es viņai tik ilgi laidīšu asinis, kamēr viņas dzīslās vien vēl būs kāds piliens karaļu, prinču vai aristokrātu dārgās sulas.

Un nu, skaistais un stiprais vīrs, — te nu jūs mani redzat: miesīgi un garīgi sakropļotu, vienaldzīgu pret visu, kam kāds sakars ar jūtelību. Skaists es izgāju, neglīts atgriezos mājās. Es biju pret cilvēkiem labvēlīgs, nu esmu kļuvis nežēlīgs. Biju filozofs un monarhists — tagad esmu spiritists „un republikānis.

Es nenoliedzu Dievu kā Visuma iemiesojumu, kā inteliģences kopsum­mu, kas matērijai dod dvēseli; bet es noliedzu Dievu kā debesu būtni, kas rūpējas par šīszemes skudrām, par cilvēcīgiem smidžiem.

— Arī tas jau ir kaut kas, — smaidīdams teica Dantons. — Un kas notika ar Obiņska jaunkundzi?