Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Pacietību, mīļais draugs, pacietību, — mierināja Marats, — es tikai nupat sākšu jāt — kas zina, kā būs un kā atgriezīšos.

— Nu, tad stāstiet tālāk!

— Tātad es kāpu kazaku zirgā un jāju — vēl vienumēr nedzirdējis no kņazes ne vārda, — jāju aiz viņas, jo ar savu skaisto melni tā braši man aizauļoja garām.

— Un vai jūs bijāt divi vien?

— Nē, arī staļļa puisis, tas pats, kurš ziņoja, ka kņaze gaida, tagad jāšus sekoja mums nopakaļ, rokā turēdams šauteni. Bet pēc nepilnām piecām minūtēm mans zirgs bija nolēmis ceļu neturpināt un atgriezties stallī.

— Ahā, — iesaucās Dantons, — pret šādu jātnieku tā katrā ziņā bijusi nepieklājīga iedoma.

— Tāpēc es ari gribēju pretoties. Zirgs saslējās. Es domāju, ka nu ir pienācis laiks lietot skaisto jājampātagu, kuru atradu savā istabā. Krietni iecirtu savam Bucefalam, bet viņš vēl nebija sitienu saņēmis, kad es kūleniski jau atrados desmit soļus tālu sniegā.

— Vēlu laimes! — iesaucās Dantons.

— Jāšanai Polija patiesi ir lieliska zeme, sevišķi ziemā. Trīs pēdas dziļi es ieurbos sniegā, bet droši būtu varējis iekrist arī piecas pēdas, nenodarot nekādu postu apakšā esošajām koku saknēm.

Dantons smējās no visas sirds.

— Skaists romāna sākums! — viņš iesaucās. — Jūs nevarat iedomāties, kāds man prieks! Esmu sajūsmā. Nu jūs varat man stāstīt, ko gribat… Vienu mirkli es tiešām baidījos, ka jūs galu galā būsit zirgu savaldījis vai pat Obiņska jaunkundzei izglābis dzīvību. Baidījos, ka kņazes melnais zirgs jūsējā vietā sāks trakot, bet, paldies Dievam, nekas tāds nenotika.

— Neraizējaties! Mana stāsta beigas var gan nojaust, bet sīkumus nevar uzminēt. Kad Obiņska jaunkundze redzēja mani izrokamies no sniega, viņa, apturējusi savu zirgu, atgriezās seglos un vēroja mani.

Izlīdis no sniega un nopurinājies, es gaidīju, ka nu tikšu pamatīgi izsmiets, un tas mani biedēja, bet Obiņska jaunkundze nesmējās; viņas vaibsti palika vienaldzīgi un auksti, tāpat kā iepriekšējā vakarā.

Kāpjot zirgā, es domāju, ka nu viņa vismaz apjautāsies, vai neesmu sasities, bet maldījos: Cecīlija neizdvesa ne skaņas. Nekas cits neatlika, kā turpināt jāšanu. Kņaze jāja ne lēnāk un ne ātrāk kā pirms tam.

Desmit minūtes vēlāk manam zirgam bija ienācis prātā nomest mani vēlreiz uz asiem akmeņiem bruģētās ceļa malas. Šoreiz tas joks nepadevās tik laimīgi. Mani nesagaidīja vairs dabas klātais sniega pēlis, bet asa granīta šķautne, kas ievainoja galvu un plecu un krāsoja matus asinīm.

Cecīlija atradās aptuveni desmit soļus priekšā, kad notika klizma. Ausa jau gaisma. Viņa redzēja, ka staļļa puisis mani pieceļ, redzēja, cik esmu bāls un cik sarkans mans kabatas lakats, bet palika tikpat auksta un bezjūtīga kā iepriekš.

Tas mani briesmīgi gremza. Mazliet sāpes gan jutu, bet tīši tās pārspīlēju, gribēdams likt viņai sajust tādu bezsirdību. Turpināju slaucīt matus, kamēr lakatiņš bija pilnīgi asinīs. Gribējās redzēt, cik tālu tādas sirds nejūtība iet, kas šķita sastingusi kā apkārtējā daba.

— Varbūt viņa bija mēma? — jautāja Dantons.

— Ak, nē, — beidzot viņa tomēr pavēra muti, līdz tam cieti saspiesto, mirdzošo zobu rindas pašķīrās un es sadzirdēju divus latīņu vārdus: „Prave ecjuitas".

— Tu slikti jāj, — pārtulkoja Dantons. — Un tas bija viss, ko viņa teica?

— Jā.

— Ak, mazā, mīļā sarmatu sirds!

— Vai ne? Domāju, ka dusmās kļūšu ārprātīgs. Vienā rokā satvēris niķīgā zirga krēpes, ar otru vicināju pātagu.

Cecīlija paraustīja plecus un jāja tālāk.

„Cave, te occidet" (Uzmanies, viņš nogalinās tevi!), — viņa noteica.

Obiņska jaunkundze vairs nerunāja ne vārda, bet mani plosīja neizsakāms niknums, kas pārgāja trakumā. Zirgam trešo reizi saslejoties, es atlaidu grožus, satvēru ar roku zirga krēpes un nežēlīgi dūru sānos piešus. Zirgs apjuka no šādas pretošanās, bet jau nākamajā mirklī tas ar mani auļoja kā vējš. Es ļāvu skriet. Bet kad viņš grasījās apstāties, tad piespiedu piešus

no jauna. Tā mēs labu laiku auļojām un es turējos zirgā kā pieaudzis. Beidzot lopiņš bija tā nokausēts, ka padevās manai gribai.

Trīs reizes atkārtojās Šis joks un katrreiz uzvarēja mana izturība. Nu es atakal jāju aiz kņazes lepns, bet pieklājīgs. Viņa tikpat maz ievēroja nodzīto zirgu, kā viņa jātnieku.

Ticēju, ka no šā brīža jūtu pret Cecīliju dziļu naidu un izlikos, ka viņu neievēroju, bet arī to viņa nelikās redzam. Ar labpatiku tā izbaudīja jājienu, liekot zirgam parādīt pēc kārtas visus jāšanas mākslas numurus un tad atgriezās tēva pilī ar lielisku apetīti.

Toties es ceļā sadraudzējos ar staļļa puisi; šis vīrs man parādīja godīgu līdzjūtību un lauzītā latīņu valodā mani pamācīja, kā jājot izsargāties no nelaimēm.

Es sapratu labi savu pazemojošo stāvokli. Kamēr kņaze, mani nevērodama, ar parasto mieru notiesāja savas brokastis, es loloju cerības, ar īsto mācību pasniegšanu parādīt sevi labākā gaismā un Obiņska jaunkundzei, šim tēva izslavētam ģēnijam, dot mājienu, kā pasaules radītājs šķirojis garu no matērijas.

Kad, beigusi ēst, kņaze vēl vienmēr nejuta vajadzību ar mani runāt, es savu sašutumu vairs nespēju valdīt.

„Jaunkundz," es teicu latīniski, — „palūdzat savu tēvu, lai viņš atsvabina mani no mūsu līguma."

„Cur?" (Kādēļ?) - viņa jautāja.

„Man esot ik dienas jūs divpadsmit stundas jāmāca. Nu jau četras stundas pagājušas, bet jūs neesat atradusi par vajadzīgu kaut vārdu ar mani runāt. Ja es būtu kalps, darba zirgs vai medību suns, tad varbūt samierinātos ar saņemto barību un jūsu untumiem. Bet es esmu cilvēks, un savu maizi gribu nopelnīt, nevis saubagot. Vai nu mēs, jaunkundz, strādāsim, vai arī šķirsimies."

Dusmās man acis zvēroja, bet viņas acis meta zibeņus.

Tad viņa pavisam mierīgi jautāja:

„Quid vokatur gallice eguusV (Kā franciski sauc zirgu?)

„Cheval," — es atbildēju.

„Anglice7" (Angliski?)

„Horse."

Un nu veselas desmit minūtes viņa man lika nosaukt angļu un franču valodā visus zirga piederumus.

Brīdi padomājusi, viņa vēlējās zināt vispārējās anatomijas apzīmējumus, kurus atkal paskaidroju angļu un franču valodās.

Atkal bridi domājusi, kņaze mani iztaujāja par kustības mācību, un es attīstīju veselu teoriju par asiņu rašanos un riņķošanu. Beidzot viņa lūdza pārtulkot abās valodās ap trīsdesmit bieži lietojamus apstākļa vārdus, ap piecdesmit lietvārdus un tikai divpadsmit īpašības vārdus.

Viņa uzmanīgi klausījās un nesaprastos vārdus lika divas, trīs reizes atkārtot, dažus, grūtākos, lika uzrakstīt, un beidzot, pēc vairāk kā divu stundu sarunas iegāja savā istabā.

— Cik savāds raksturs! — iesaucās Dantons.

Vairākas stundas uzturējos savā istabā, kur nu bija laiks pārdomāt stāvokli. Lai mierigi visu apsvērtu, vajadzētu vairāk pašsavaldīšanās, bet kņazes Obiņskas īpatnais raksturs, lepnā un tomēr gaišā piere, lielās, dzidrās acis un visa viņas dižciltīgā būtne pastāvīgi traucēja manas pārdomas. Kopš vakar vakara biju ticis no šīs meitenes vairāk pazemots nekā visā līdzšinējā dzīvē. Es nīdu viņu un tomēr atzinu viņas pārākumu. Ir cilvēki, kas dzimuši pavēlētāji: tie valda ar skatienu, kustībām un rokas mājienu, bet vārdi viņu pavēles tikai papildina.