Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

— Es to nekad neaizmirsīšu, — d'Artanjans atbildēja, — par to jūsu gaišība var būt pārliecināts.

Kardināls pagriezās un skaļi iesaucās:

— Rošfor!

Kavalieris, kas droši vien bija uzturējies pie durvīm, tūlīt ienāca istabā.

— Rošfor, — kardināls uzrunāja ienākušo, — te jūs redzat d'Artanjana kungu. Es viņu uzņemu manu draugu skaitā, tāpēc saskūpstieties un izturieties viens pret otru saprātīgi, ja negribat zaudēt galvu.

Rošfors un d'Artanjans negribīgi saskūpstījās, bet kardināls viņus modri vēroja.

Abi reizē izgāja no istabas.

— Mēs vēl satiksimies, mans kungs! Vai ne?

— Kad vien jums patiks! — d'Artanjans atcirta.

— Gan jau radīsies izdevība! — atbildēja Rošfors.

— Kas te notiek? — atvērdams durvis, noprasīja Rišeljē.

Abi jaunie vīrieši uzsmaidīja viens otram, paspieda roku un

palocīdamies atvadījās no viņa eminences.

— Mēs jau sākām uztraukties! — Atoss sacīja.

— Šeit es esmu, draugi! — atbildēja d'Artanjans. — Un ne tikai brīvs, bet arī iemantojis žēlastību.

— Jūs taču mums to visu izstāstīsiet?

— Šovakar pat.

Tiešām, tai pašā vakarā d'Artanjans apmeklēja Atosu, ko at­rada tukšojam Spānijas vīna pudeli. To Atoss darīja svēti katru vakaru.

D'Artanjans atstāstīja draugam sarunu ar kardinālu un, iz­vilcis no kabatas leitnanta apliecību, sacīja:

— Ņemiet, mīļais Atos, tas pienākas jums.

Atoss mīļi un valdzinoši pasmaidīja.

— Draugs, Atosam tas ir par daudz, — viņš teica, — grāfam de La Fēram par maz. Paturiet to sev, jo esat nopircis to par dārgu cenu.

D'Artanjans atvadījās no Atosa un devās pie Portosa.

Tērpies krāšņā, ar greznām mežģīnēm rotātā apģērbā, Portoss stāvēja spoguļa priekšā un apbrīnoja savu atspulgu.

— Tas esat jūs, mans draugs! — Portoss apsveica d'Artan­janu. — Kā jums šķiet, vai šis apģērbs man piestāv?

— Lieliski, bet nāku jums piedāvāt citu, kas jums piestāvēs vēl labāk, — sacīja d'Artanjans.

— Kādu? — Portoss jautāja.

— Musketieru leitnanta mundieri.

D'Artanjans atkal atstāstīja sarunu ar kardinālu un, izvilcis no kabatas leitnanta apliecību, teica:

— Ņemiet, mans draugs, ierakstiet tanī savu vārdu un esiet man labs priekšnieks.

Portoss pameta acis uz apliecību un, d'Artanjanam par lielu pārsteigumu, atdeva apliecību atpakaļ.

— Protams, tas man būtu ļoti glaimojoši, bet es nevarētu se­višķi ilgi izbaudīt šo labvēlību, — Portoss paskaidroja. — Kamēr mēs bijām Betinā, nomiris manas hercogienes vīrs. Tā kā nelaiķa naudas lāde pati krīt man rokās, tad es apprecēšu atraitni. Re­dziet, pašlaik es pielaikoju savu kāzu uzvalku. Leitnanta aplie­cību, draugs, paturiet pats sev.

Un Portoss iespieda apliecību d'Artanjanam rokā.

Tad d'Artanjans devās pie Aramisa.

To viņš atrada, nometušos ceļos pie lūdzamās pults, galvu no­liekušu pār atvērtu lūgšanu grāmatu.

D'Artanjans atkal atstāstīja sarunu ar kardinālu un, trešo reizi izvilkdams no kabatas leitnanta apliecību, sacīja:

— Jūs, draugs, esat mūsu spīdums, mūsu neredzamais aizgād­nis! Pieņemiet šo apliecību, jo ar savu gudrību esat to pelnījis vairāk par jebkuru no mums. Sekodami jūsu padomiem, mēs vien­mēr esam guvuši panākumus.

— Ak vai, mīļais draugs! — Aramiss iesaucās. — Mūsu pēdē­jie piedzīvojumi man galīgi iedvesuši riebumu pret pasaulīgo dzīvi un zobenu. Šoreiz mana apņemšanās ir negrozāma: kad beigsies aplenkšana, es iestāšos Lācara brālībā. Paturiet leitnanta apliecību sev, jums karavīra dzīve ir piemērota, un dienās jūs kļū­siet bezbailīgs un uzņēmīgs kapteinis.

D'Artanjanam iezagās acīs pateicības asaras. Ar priekā staro­jošu skatienu viņš atgriezās pie Atosa, kas patlaban, pie galda sēdēdams, vēroja, kā lampas gaismā dzirkstīja pēdējā malagas glāze.

— Redzi, arī viņi atteicās, — d'Artanjans sacīja.

— Tāpēc, mīļais draugs, ka neviens nebija cienīgāks par jums.

Paņēmis spalvu, Atoss ierakstīja d'Artanjana vārdu apliecībā

un pasniedza to jauneklim.

— Man vairs nebūs draugu, — d'Artanjans sacīja. — Ak vai! Man paliks tikai rūgtas atmiņas.

Jauneklis nodūra galvu, divas lielas asaras noritēja viņam pār vaigiem.

— Jūs esat jauns, — atbildēja Atoss, — ar laiku jūsu rūgtās atmiņas pārvērtīsies saldās atmiņās.

Nesaņēmusi angļu flotes palīdzību un Bekingema apsolīto at­balstu, Larošela pēc vienu gadu ilgas pretošanās padevās. 1628. gada 28. oktobrī tika parakstīta kapitulācija.

Karalis atgriezās Parīzē tā paša gada 23. decembrī. Viņu sa­gaidīja ar tādām uzvaras gavilēm, it kā viņš būtu uzveicis ienaid­niekus, nevis frančus. Sen-Zaka priekšpilsētā, caur kuru karalis ieradās galvaspilsētā, viņam par godu bija uzcelti zaļumu vītnēm izrotāti triumfa vārti.

D'Artanjans kļuva par musketieru leitnantu. Portoss pameta dienestu un nākošajā gadā apprecēja Koknara madāmu: ļoti kā­rotajā naudas lādē bija astoņsimt tūkstoš livru.

Musketons dabūja krāšņu livreju un sasniedza visu mūžu ilgoto mērķi: viņš varēja vizināties, stāvēdams apzeltītas karie­tes aizmugurē uz pakāpiena.

Aramiss, aizceļojis uz Lotringu, pēkšņi nozuda un vairs ne­rakstīja saviem draugiem. Vēlāk no de Sevrēza kundzes, kas to pateica saviem diviem trim mīļākiem, dabūja zināt, ka viņš iestā­jies kādā Nansī klosterī.

Bazēns kļuva par laicīgu klostera brāli.

Atoss palika musketieris un kalpoja d'Artanjana vadībā līdz 1631. gadam, kad pēc ceļojuma uz Turēnu arī izstājās no dienesta, aizbildinādamies ar to, ka esot saņēmis Rusijonā nelielu manto­jumu.

Grimo sekoja Atosam.

D'Artanjans trīs reizes cīnījās divkaujā ar Rošforu un trīs reizes to ievainoja.

— Ceturto reizi es jūs droši vien nonāvēšu, — viņš sacīja, sniegdams roku Rošforam, lai tam palīdzētu piecelties.

— Tādā gadījumā būs labāk jums un man, ja vairāk necīnī­simies, — ievainotais atbildēja. — Pie joda, jūs man esat daudz simpātiskāks nekā varat iedomāties! Es taču varēju pēc mūsu

pirmās tikšanās pateikt kardinālam pāris vārdu, un jūsu galva būtu noripojusi no pleciem.

Abi apskāvās, bet šoreiz no visas sirds un bez kādām apslēp­tām domām.

Planšē dabūja ar Rošfora palīdzību seržanta pakāpi gvardē.

Bonasjē kungs dzīvoja klusi un mierīgi, nezinādams, kas no­ticis ar viņa sievu, un arī neraizēdamies par to. Kādu dienu viņš pārsteidzīgi atgādināja par sevi kardinālam; kardināls lika viņam atbildēt, ka parūpēšoties, lai turpmāk viņam nekā netrūktu.

Un tiešām, kad nākošajā dienā pulksten septiņos Bonasjē kungs izgāja no mājām, lai dotos uz Luvru, viņš Fosuajē ielā vairs ne­atgriezās. Labi informēti cilvēki izteica domas, ka devīgā emi­nence kardināls izgādājis viņam brīvu uzturu un mājokli kādā no karaļa pilīm.

Beigas

ALEKSANDRS DIMĀ (TĒVS)

KOPOTI RAKSTI TRĪSPADSMITAIS SĒJUMS

trīs musketieri

Parakstīta iespiešanai 1.06.94. Reģistr. Nr. 2-0874. For­māts 60x90/16. Ofseta papīrs. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. Pas. Nr. 161. Firma «Genmarin». Iespiesta tipogrāfijā «Rota», LV-1011 Rigā, Blaumaņa ielā 38/40.

[1] tā sauca protestantu vajāšanas, kuras izdarīja karaļa dragūni. (Tulk.

piez.)

[2] fransuā ravaijaks (1578—1610.), fanātisks katolicisma piekritējs, 1610. gadā nodūra Francijas karali Indriķi IV, par ko tika saplosīts gabalos. (Tulk. piez.)