Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Tad viņa piecēlās un pavērās visapkārt ar kvēlu skatienu, kas šķita iedegamies kā liesma.

Viņa nekā neieraudzīja.

Viņa ieklausījās, bet nekā neizdzirdēja.

Ap viņu bija tikai ienaidnieki.

— Kur man būs jāmirst? — viņa jautāja.

— Pretējā krastā, — bende atbildēja.

Tad viņš iecēla milēdiju laivā, un, kad pats dzirās tanī iekāpt, Atoss pasniedza viņam naudas zutni.

— Ņemiet, tā ir atlīdzība par nāves soda izpildīšanu, — Atoss teica. — Lai katrs redz, ka mēs rīkojamies kā tiesneši.

— Labi, — bende sacīja. — Un tagad lai šī sieviete zina, ka izpildu nevis savu amatu, bet pienākumu.

Ar šiem vārdiem viņš iemeta naudas zutni upē.

Laiva atrāvās no krasta un sāka peldēt uz Lisas kreiso krastu, aiznesdama noziedznieci un bendi; pārējie palika labajā krastā un nometās ceļos.

Laiva lēnām slīdēja gar prāmja tauvu, to apspīdēja bāli pa­debeši, kas patlaban bija uzgūluši pāri ūdeņiem.

Bija redzams, ka laiva piestājās otrā krastā; uz.iesarkanā ap­vāršņa iezīmējās bendes un milēdijas melnie silueti.

Pa pārcelšanās laiku milēdijai bija izdevies atraisīt virvi, ar kuru viņai bija sasietas kājas; kad laiva apstājās pie krasta, viņa viegli izlēca malā un metās bēgt.

Bet zeme bija mitra; sasniegusi paugura muguru, milēdija pa­slīdēja un nokrita uz ceļiem.

Bez šaubām, milēdiju pārņēma māņticīgas bailes, viņa nodo­māja, ka debesis atrauj viņai glābiņu, un tāpēc viņa palika tādā stāvoklī, kādā bija pakritusi, galvu noliekusi, rokas salikusi.

Otrā krastā palikušie redzēja, ka bende lēnām pacēla abas ro­kas, mēnesnīcā uzzibsnīja platā zobena asmens, tad rokas nolai­dās; bija dzirdams līka zobena iesvilpiens, upura kliedziens, un ķermenis, kam galva bija nocirsta, sabruka.

Bende noņēma sarkano apmetni, izklāja to zemē, ielika tur ķermeni, tam virsū galvu, sasēja apmetņa galus, uzmeta nastu plecos un atkal iekāpa laivā.

Sasniedzis Lisas vidu, bende apturēja laivu un, pacēlis nastu virs ūdens, skaļā balsī iesaucās:

— Lai notiek Dieva prāts!

Tad viņš iemeta līķi melnajās dzīlēs, kas uzreiz saslēdzās kopā.

Pēc trim dienām četri musketieri atgriezās Parīzē; viņi nebija pārkāpuši dotā atvaļinājuma robežas un tai pašā vakarā devās kā parasti apmeklēt de Trevila kungu.

— Nu, kungi, vai labi pavadījāt laiku ceļojumā? — drošsirdī­gais kapteinis viņiem jautāja.

— Lieliski! — Atoss atbildēja savā un savu draugu vārdā.

Nākošā mēneša sestajā datumā karalis, izpildīdams kardinā­lam doto solījumu atgriezties pie Larošelas, pameta galvaspilsētu; vēsts par Bekingema nogalināšanu bija viņu pārsteigusi kā zi­bens no skaidrām debesīm.

Kaut gan karaliene bija brīdināta, ka viņas mīļotajam cilvē­kam draud briesmas, tomēr, kad viņai paziņoja par hercoga nāvi, viņa nespēja ticēt šai ziņai. Karaliene pat pārsteidzīgi iesaucās:

— Tas nav tiesa! Viņš gluži nesen atsūtīja man vēstuli.

Bet nākošajā dienā karalienei vajadzēja vien ticēt liktenīgajai vēstij: La Ports, kas tāpat kā visi bija ticis aizturēts Anglijā ar Kārļa I pavēli, ieradās un atveda pēdējo, baigo Bekingema dā­vanu karalienei.

Karaļa prieks bija milzīgs; viņš nemaz necentās to noslēpt un karalienes klātbūtnē pat tīši izpauda savu prieku ļoti skaļi. Lud­viķim XIII tāpat kā visiem vāja rakstura cilvēkiem trūka augst­sirdības.

Taču drīz vien karalis atkal sadrūma un sapīka: viņa vaigs ilgi neaptumšots nebija nekad. Viņš juta, ka, atgriezies nometnē, atkal nokļūs verdzībā, un tomēr viņš atgriezās.

Kardināls viņam bija kā čūska, kas hipnotizē viņu, putnu, kurš lēkā no zara uz zaru un tomēr nevar aizbēgt.

Atgriešanās uz Larošelu bija drūma. It īpaši mūsu četri draugi pārsteidza savus biedrus: viņi jāja cits citam blakus, galvas no­kāruši, skumji raudzīdamies uz priekšu. Vienīgi Atoss šad tad pa­cēla augsto pieri, viņa acis iespīdējās, pār lūpām pārslīdēja rūgts smaids, un viņš atkal tāpat kā viņa draugi iegrima sāpīgās pār­domās.

Kad viņi ieradās kādā pilsētā, tikko karalis bija pavadīts līdz apmešanās vietai, četri draugi tūdaļ devās vai nu uz savu mītni, vai uz kādu nomaļu krodziņu, kur viņi ne spēlēja kārtis, ne dzēra, bet tikai sačukstējās un vērīgi skatījās apkārt, vai kāds nenoklau­sās.

Kādu dienu, kad karalis ceļā apstājās, lai sarīkotu medības, un četri draugi, kā pēdējā laikā parasts, tanīs nepiedalījās, bet ap­metas krodziņā, kas atradās lielceļa malā, kāds vīrs, atauļojis no Larošelas, apturēja zirgu pie krodziņa durvīm, gribēdams iedzert glāzi vīna, un ieskatījās istabā, kur pie galda bija apsēdušies četri musketieri.

— Holā! D'Artanjana kungs, vai tas esat jūs?

D'Artanjans pacēla galvu un ielīksmots iekliedzās. Viņš bija

ieraudzījis cilvēku, ko sauca par savu rēgu: tas bija nepazīsta­mais no Mengas, no Fosuajē ielas un no Arasas.

D'Artanjans izrāva zobenu no maksts un metās uz durvīm.

Šoreiz nepazīstamais nebēga projām, bet nolēca no zirga un devās pretī d'Artanjanam.

— A, mans kungs, beidzot es jūs satieku! — jauneklis sacīja.

— Un šoreiz jūs man neizmuksiet!

— Es arī nevēlos to darīt, — nepazīstamais atbildēja, — jo tagad es jūs meklēju. Karaļa vārdā es jūs arestēju. Nododiet man savu zobenu un nedomājiet pretoties, es jūs brīdinu, jūs varat pazaudēt galvu.

— I\as tad jūs tāds esat? — d'Artanjans jautāja, nolaizdams zobenu, bet vēl to neatdodams.

— Esmu kavalieris de Rošfors, — nepazīstamais atbildēja,

— kardināla Rišeljē staļļmeistars, un man pavēlēts aizvest jūs pie viņa eminences.

— Kavaliera kungs, mēs atgriežamies pie viņa eminences, — sacīja Atoss, pienākdams klāt, — un jūs taču ticēsiet d'Artanjana kunga goda vārdam, ka viņš taisnā ceļā dosies uz Larošelu.

— xMan viņš jānodod sardzei, kas viņu aizvedīs uz nometni.

— Kungs, mēs dodam muižnieka goda vārdu, ka būsim viņam par sardzi. Bet dodu arī goda vārdu, — Atoss piebilda, sarauk­dams uzacis, — ka d'Artanjana kungs mūs neatstās.

Kavalieris Rošfors atskatījās un ieraudzīja, ka Portoss un Ara­miss nostājušies starp viņu un durvīm; viņš saprata, ka nokļuvis pilnīgi šo četru vīru varā.

— Kungi, — viņš tiem sacīja, — ja d'Artanjana kungs būs ar mieru atdot man savu zobenu un dos tāpat kā jūs goda vārdu, tad es apmierināšos ar jūsu solījumu, ka jūs aizvedīsiet d'Artan­jana kungu uz monsinjora kardināla mītni.

— Dodu jums goda vārdu, — d'Artanjans teica, — un saņe­miet manu zobenu.

— Tā man iznāk vēl labāk, — Rošfors sacīja, — jo varu tur­pināt savu ceļu.

— Ja jūs dodaties satikties ar milēdiju, — Atoss salti sacīja,

— tad tas ir veltīgi, jūs viņu vairs neredzēsiet.

— Kas tad ar viņu noticis? — Rošfors ieinteresēti jautāja.

— Atgriezieties nometnē un tur jūs dabūsiet zināt.

Rošfors brīdi apsvēra un tad nolēma sekot Atosa padomam un atgriezties kopā ar viņiem, jo vairāk tāpēc, ka viņi atradās vienas dienas jājiena attālumā no Siržeras, kur kardinālam vajadzēja ierasties sagaidīt karali.

Turklāt atgriežoties Rošforam radās iespēja pašam uzraudzīt savu arestantu.

Karalis ar pavadoņiem atkal devās ceļā.

Nākošajā dienā pulksten trijos viņi sasniedza Siržeru. Tur kardināls sagaidīja karali. Ministrs un karalis izteica viens ot­ram daudz laipnību un apsveica viens otru ar laimīgo gadījumu, kas atbrīvojis viņus no niknā Francijas ienaidnieka, kurš uzmu­sinājis pret viņiem visu Eiropu. Pēc tam kardināls, kam Rošfors bija paziņojis, ka d'Artanjans aizturēts, vēlēdamies, cik vien drīz iespējams, redzēt musketieri, atvadījās no karaļa, uzaicinājis viņu nākošajā dienā apskatīt uzbēruma būves darbus, kuri tagad bija nobeigti.