Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Noklausījušies Atosa rīkojumus, sulaiņi gāja gulēt.

Tad Atoss piecēlās, apjoza zobenu, ietinās apmetnī un izgāja no viesnīcas; pulkstenis bija gandrīz desmit. Pulksten desmitos vakarā provinces pilsētas ielās, kā zināms, ir maz ļaužu. Tomēr Atoss nepārprotami meklēja kādu, kam varētu kaut ko pajautāt. Galu galā Atoss sastapa novēlojušos gājēju, piegāja tam klāt un pateica dažus vārdus. Cilvēks, ko Atoss bija uzrunājis, izbailēs atrāvās, tomēr atbildei uz musketiera vārdiem norādīja ar roku virzienu. Atoss piedāvāja puspistoli šim cilvēkam, lai tas viņu pavadītu, bet cilvēks atteicās.

Atoss iegriezās ieliņā, uz kuru gājējs bija norādījis, bet, no­nācis krustceļā, atkal apstājās, nezinādams, uz kuru pusi doties. Nodomājis tomēr, ka krustcelēs viņš visdrīzāk kādu sastaps, Atoss palika stāvot. Un patiesi, pēc brīža garām gāja naktssargs. Atoss atkārtoja savu jautājumu, arī naktssargs izbijās gluži tāpat kā pirmais gājējs, ko musketieris bija uzrunājis, savukārt atteicās pavadīt Atosu un tikai ar roku norādīja, uz kuru pusi viņam jāiet.

Atoss gāja norādītajā virzienā, līdz sasniedza nomali, kas at­radās pretējā pusē tai priekšpilsētai, kur viņš ar saviem biedriem bija apmeties. Te Atoss trešo reizi neziņā apstājās.

Par laimi drīz vien garām gāja ubags, kas pienāca pie Atoss un lūdza kādu dāvaniņu. Atoss piedāvāja viņam veselu ekiju, ja viņš aizvestu līdz turienei, kur Atosam vajadzēja nokļūt. Ubags mirkli vilcinājās, taču, ieraudzījis tumsā iespīdamies zelta gabalu, saņēmās un gāja Atosam pa priekšu.

Sasniedzis kādas ielas stūri, ubags Atosam norādīja iztālēm uz mazu, vientuļu, noplukušu mājiņu; Atoss devās uz turieni, bet ubags, saņēmis atlīdzību, teciņiem vien aizjoza projām.

Atoss apgāja apkārt iesarkanā krāsā nokrāsotajai mājiņai un tikai tad saskatīja durvis; caur slēģu spraugām nespīdēja neviens gaismas stars, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, kas lieci­nātu, ka mājiņā kāds dzīvo; tā bija drūma un mēma kā kaps.

Atoss klaudzināja trīs reizes, taču neviens neatsaucās. Tikai pēc trešā klauvējuma mājiņas iekšienē atskanēja soļi, kas tuvojās durvīm; beidzot durvis pavērās, uz sliekšņa parādījās gara auguma vīrs ar bālu seju un melniem matiem un bārdu.

Atoss klusā balsī pārmija ar viņu dažus vārdus, pēc tam ga­rais vīrs pamāja musketierim, ka tas var nākt iekšā. Atoss nevil­cinādamies izmantoja atļauju, un durvis aiz viņiem aizvērās.

Cilvēks, ko Atoss tik tālu bija devies meklēt un ar tādām grū­tībām atradis, ieveda viņu savā darba istabā, kur patlaban bija ar dzelzs stieplēm sastiprinājis ģindeņa grabošos kaulus. Skelets jau bija sastiprināts, vienīgi miroņgalva vēl atradās uz galda.

Visa pārējā istabas iekārta norādīja, ka šis vīrs nodarbojas ar dabas zinātnēm: saritinājušās čūskas gulēja stikla traukos, uz kuriem bija piestiprinātas zīmītes ar sugas nosaukumu; izkaltētas ķirzakas mirdzēja kā smaragdi lielos melnkoka ietvaros; no gries­tiem nokarājās smaržojošu meža zāļu kūlīši, droši vien tām pie­mita daudzas īpašības, kuras parasti cilvēki nepazina.

Garajam vīram nebija ne ģimenes, ne kalpotāju, viņš šajā mājiņā dzīvoja viens pats.

Atoss pārlaida vienaldzīgu un vēsu skatienu pār tikko aprak­stītajiem priekšmetiem un uz meklētā un atrastā vīra aicinājumu apsēdās. Pēc tam viņš izskaidroja, kādēļ ieradies pie nepazīstamā un kādu pakalpojumu no tā prasa. Bet, tikko musketieris bija iz­teicis savu vēlēšanos, garais vīrs, kas bija palicis stāvot, dziļā nepatikā atrāvās un atteicās izpildīt. Tad Atoss izņēma no kaba­tas papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstītas ar parakstu un zī­mogu apstiprinātas divas rindiņas, un parādīja to nepazīstama­jam, kas pārāk pārsteidzīgi bija izpaudis noraidījumu. Izlasījis tās, apskatījis parakstu un zīmogu, garais vīrs piekrītoši palocī­jās, norādīdams, ka ir gatavs izpildīt Atosa vēlēšanos.

Atosam vairāk nekā nevajadzēja; viņš piecēlās, atsveicinājās, izgāja ārā un pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis, atgriezās vies­nīcā un ieslēdzās savā istabā.

Gaismiņai svīstot, pie viņa ienāca d'Artanjans un jautāja, ko vajagot darīt.

— Gaidīt, — Atoss atbildēja.

Pēc īsa brīža klostera priekšniece paziņoja musketieriem, ka apbedīšana notikšot pulksten divpadsmitos dienā. Par indētāju nebija saņemtas nekādas ziņas; tika domāts, ka viņa aizbēgusi caur dārzu, jo smiltīs atrastas viņas pēdas un dārza vārtiņi iz­rādījušies aizslēgti, bet to atslēga pazudusi.

Norādītajā stundā lords Vinters un četri draugi ieradās klos­terī: zvanīja visi zvani, kapela bija atvērta, bet kora vārti slēgti. Kora vidū stāvēja zārks ar novices tērpā apģērbto ļaundarības upuri. Ap zārku bija sapulcējusies visa karmelitu mūķeņu drau­dze, kas noklausījās sēru dievkalpojumu un dziedāja kopā ar ga­rīdzniekiem, neredzēdamas pasaulīgos ļaudis un pašas palikda­mas tiem neredzamas.

Pie kapelas durvīm d'Artanjans juta, ka drosme viņam atkal zūd; viņš atskatījās, ar acīm meklēdams Atosu, bet Atoss bija pazudis.

Būdams uzticīgs savai atriebēja misijai, Atoss bija licis ievest sevi dārzā. Sekodams vieglo soļu nospiedumiem smiltīs, kurus bija atstājusi šī sieviete, kas aizvien pametusi aiz sevis asiņainas pē­das, lai arī kur būtu gājusi, Atoss nonāca līdz vārtiņiem, kas veda birztalā, lika atvērt vārtiņus un iegāja mežā.

Visas viņa aizdomas apstiprinājās: ceļš, pa kuru bija aiztrau- kusi kariete, meta līkumu ap šo mežiņu. Atoss kādu laiku gāja pa šo ceļu, neatlaidīgi vērodams zemi; vietumis viņš pamanīja smiltīs nelielus asins plankumus, kas liecināja, ka ticis ievainots vai nu sulainis, kas jāšus bija pavadījis karieti, vai arī kāds zirgs. Apmēram trīsceturtdaļjūdzi aiz klostera, soļus piecdesmit no Fes- tibēras, uz ceļa bija redzams lielāks asiņu plankums un zeme vis­apkārt bija zirgu pakaviem izrakņāta. Starp mežu un šo aizdo­mīgo, nomīdīto vietu Atoss saskatīja to pašu mazo kāju pēdu no­spiedumus, kādus bija atradis dārzā; kariete šeit bija apstājusies.

Šajā vietā milēdija bija iznākusi no meža un iekāpusi karietē.

Apmierināts par savu atklājumu, kas apstiprināja viņa aizdo­mas, Atoss atgriezās viesnīcā, kur Planšē viņu jau nepacietīgi gaidīja.

Viss izrādījās tā, kā Atoss bija paredzējis.

Jādams pa ceļu, Planšē, tāpat kā Atoss, bija ievērojis asiņu plankumus un pamanījis to vietu, kur zirgi bija apstājušies, bet Planšē bija devies tālāk nekā Atoss un Festibēras ciemā, tuk­šodams krodziņā glāzi vīna, bez īpašas taujāšanas dabūjis zi­nāt, ka iepriekšējā vakarā pulksten pusdeviņos kāds ievainots vīrs, kas jāšus pavadījis dāmu, kura braukusi pasta karietē, bijis spiests šeit apstāties, jo nevarējis doties tālāk. Ceļotāji stāstījuši, ka vīru ievainojuši laupītāji, kas viņiem mežā uzbrukuši. Vīrs esot palicis šai pašā ciemā, bet dama likusi parmainīt zirgus un devu­sies tālāk.

Planšē esot uzmeklējis kučieri, kas vedis šo pasta karieti. Ku­čieris izstāstījis, ka viņš dāmu esot aizvedis līdz Fromelai un no Fromelas viņa esot braukusi uz Armantjēru. Tad Planšē taisnā ceļā devies uz turieni un pulksten septiņos no rīta sasniedzis Armantjēru.

Tur esot tikai viena viesnīca, tā atrodoties pasta pagalmā. Planšē ieradies tur un uzdevies par sulaini, kas meklē vietu. Mi­nūtes desmit patērzējis ar viesnīcas ļaudīm, Planšē izzinājis, ka iepriekšējā vakarā ap vienpadsmiiem atbraukusi kāda sieviete, kas paņēmusi istabu, likusi atsaukt viesnīcas pārzini un tam patei­kusi, ka viņa kādu laiku palikšot Armantjēras apkaimē.