Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

— Tad izdariet vienu.

— Ko?

— Pasakiet mūsu labajai klostera priekšniecei, ka jūs vēlaties cik iespējams vairāk būt kopā ar mani, un tādēļ lūdzat, lai jums atļauj ēst pusdienas un vakariņas kopā ar mani.

— Vai viņa to atļaus?

— Kāpēc gan ne?

— Lieliski! Tā mēs ne mirkli nešķirsimies viena no otras!

— Tad ejiet pie viņas un izsakiet savu lūgumu! Man ir smaga galva, iešu dārzā mazliet pastaigāties.

— Labi! Un kur es jūs atkal satikšu?

— Seit pat pēc vienas stundas.

— Seit pēc vienas stundas… O, jūs esat tik laba! Es jums pateicos.

— Kā lai es nejustu pret jums sirsnīgu līdzcietību? Ja arī jūs nebūtu tik daiļa un valdzinoša, jūs taču esat mana labākā drauga iemīļotā!

— Mīļais d'Artanjans! Cik viņš būs jums pateicīgs!

— Ceru gan. Labi, viss ir norunāts, un tagad iesim.

— Jūs iesiet dārzā?

— Jā.

— Tad ejiet pa šo gaiteni līdz galam, tur būs mazas kāpnes, pa kurām jūs nokļūsiet tieši dārzā.

— Lieliski! Pateicos.

Abas sievietes, laipni uzsmaidīdamas viena otrai, izšķīrās.

Milēdija bija teikusi taisnību: galva viņai bija smaga, jo prātā haotiski rosījās daudzie vēl galīgi neapsvērtie nodomi. Viņai bija nepieciešams palikt vienatnē, lai visu kārtīgi apdomātu. Nākotni viņa iztēlojās neskaidri; viņai bija vajadzīgs brīdi miers un klu­sums, lai savas juceklīgās domas iekļautu noteiktā formā un pie­ņemtu rīcības plānu.

Svarīgākais bija, cik vien ātri iespējams, nolaupīt Bonasjē kundzi, novietot viņu drošā patvērumā, lai vajadzības gadījumā izmantotu viņu kā ķīlnieci. Milēdija sāka šaubīties par uzvaru šajā negantajā divkaujā, kurā viņas pretinieki cīnījās tikpat ne­atlaidīgi, cik viņa nikni.

Ir cilvēki, kuri jūt negaisa tuvošanos; milēdija tāpat juta, ka tuvojas šīs divkaujas gals un ka tas neatvairāmi būs briesmīgs.

Tātad galvenais viņai bija, kā nupat sacījām, dabūt savā varā Bonasjē kundzi. Bonasjē kundze d'Artanjanam bija viss, tā viņam bija dārgāka par paša dzīvību. Ja milēdiju piemeklētu neveik­sme, viņa varētu, ar Bonasjē kundzi kā ķīlnieci, uzsākt sarunas ar pretiniekiem un izkaulēt sev izdevīgus noteikumus.

Sis uzdevums jau bija tikpat kā atrisināts: Bonasjē kundze nešaubīdamās sekos milēdijai. Kad abas būs paslēpušās Arman­tjērā, tad milēdijai nebūs grūti iestāstīt Bonasjē kundzei, ka d'Ar- tanjans nav ieradies Betinā. Vēlākais pēc pāris nedēļām atgrie­zīsies Rošfors; šo pāris nedēļu laikā milēdija apsvērs, kā atrieb­ties četriem draugiem. Paldies Dievam, viņa negarlaikosies, jo vi­ņai būs vispatīkamākais laika kavēklis, kādu vien notikumi var sniegt sievietei ar viņas raksturu: izdomāt visos sīkumos atriebī­bas plānu.

Visu to apsvērdama, milēdija pārlaida vērīgu skatienu pār dārzu, cenzdamās iekalt galvā tā izvietojumu. Milēdija bija kā labs ģenerālis, kas paredz gan uzvaru, gan sakāvi un gatavojas atkarībā no cīņas norises vai nu iet uzbrukumā, vai ari atkāpties.

Pēc kādas stundas viņa izdzirdēja maigu balsi, kas viņu sauca — tā bija Bonasjē kundze. Labsirdīgā abatese, protams, bija visam piekritusi, un abas sievietes tūlīt pat devās kopā ēst vaka­riņas.

Nonākušas pagalmā, viņas izdzirdēja ratu rīboņu, kas apklusa pie vārtiem.

Milēdija ieklausījās.

— Vai dzirdējāt? — viņa jautāja Bonasjē kundzei.

— Jā, ratu rīboņa.

— Atbraukusi kariete, ko sūtījis mans brālis.

— Ak Dievs!

— Saņemieties! Drosmi!

Milēdija nebija maldījusies, pie klostera vārtiem piezvanīja.

— Uzkāpiet augšā savā istabā, — viņa sacīja Bonasjē kun­dzei, — jums droši vien ir kādas vērtslietas, ko vēlaties paņemt līdzi.

— Man ir viņa vēstules, — Bonasjē kundze teica.

— Nu tad paņemiet tās un pēc tam nāciet pie manis, steigā paēdīsim vakariņas. Varbūt mums būs jābrauc visu nakti, tādēļ vajag iestiprināties.

— Augstais Dievs! — Bonasjē kundze ieteicās, pielikdama roku pie krūtīm. — Sirds man sažņaudzas, es nespēju paiet.

— Saņemieties, mana dārgā! Padomājiet, ka pēc ceturtdaļ­stundas jūs būsiet izglābta, un neaizmirstiet, ka tas, ko jūs darī­siet, būs darīts viņa labā.

— Jā, protams, viņa labā. Ar vienu vienīgu vārdu jūs man atdevāt drosmi. Ejiet, es tūlīt ieradīšos pie jums.

Milēdija iesteidzās savā istabā, tur viņu jau gaidīja Rošfora sulainis, kam viņa izteica vajadzīgos norādījumus.

Sulainim vajadzēja gaidīt pie vārtiem; ja pēkšņi ierastos mus­ketieri, karietei jātrauc projām, jāapbrauc ap klosteri, jādodas uz nelielo ciemu, kas atrodas viņā pusē mežiņam, un tur jāgaida mi­lēdija. Sinī gadījumā milēdija kājām izietu cauri dārzam un sa­sniegtu ciemu. Kā jau teicām, milēdija ļoti labi pazina apkaimi.

Ja musketieri neieradīsies, visam vajadzēja norisināties tā, kā bija norunāts: Bonasjē kundze pakāpsies uz karietes kāpšļa, it kā lai atvadītos no milēdijas, un tā viņu aizvedīs.

Istabā ienāca Bonasjē kundze. Lai izkliedētu viņai jebkuras aizdomas, ja tādas būtu radušās, milēdija viņas klātbūtnē atkār­toja sulainim izteikto norādījumu otru pusi.

Milēdija pajautāja Rošfora sulainim šo to par karieti; izrādī­jās, ka tanī bija aizjūgti trīs zirgi, tos vadīja pastnieks, bet su­lainis jāja trijjūgam pa priekšu.

Velti milēdija bija nobažījusies, ka Bonasjē kundzei varētu mosties kādas aizdomas: nabaga jaunā sieviete bija pārāk skaidra, lai spētu iedomāties, ka cita sieviete var būt tik nodevīga. Tur­klāt grāfienes Vinteres vārds, ko bija dzirdējusi no klostera priekšnieces, Bonasjē kundzei bija gluži svešs, viņa nenojauta, ka šai sievietei bijusi tik liela un liktenīga loma pie visām nelaimēm viņas dzīvē.

— Jūs redzat, ka viss ir sagatavots, — milēdija sacīja Bonasjē kundzei, kad sulainis bija izgājis no istabas. — Abatesei nav ne mazāko aizdomu, viņa uzskata, ka es tikšu aizvesta pēc kardināla rīkojuma. Sis cilvēks aizgāja dot pēdējos norādījumus. Ieēdiet mazliet, iedzeriet malku vīna, un brauksim.

— Jā, brauksim, — Bonasjē kundze automātiski atkārtoja.

Milēdija ar rokas mājienu aicināja viņu pie galda, ielēja viņai

glāzīti Spānijas vīna, uzlika uz šķīvja gabaliņu cepta cāļa.

— Redziet, cik mums lieliski veicas, — milēdija teica. — jau tumst, un, kad, gaismai aukstot, būsim sasnieguši savu jauno patvērumu, nevienam nebūs ne jausmas, kur mēs esam paliku­šas. Saņemieties, ieēdiet kādu kumosu.

Bonasjē kundze automātiski apēda dažus kumosus gaļas un pielika glāzi pie lūpām.

— Drošāk, drošāk, sekojiet manam piemēram, — milēdija mu­dināja, savukārt paceldama glāzi.

Bet, kad viņa dzīrās to pielikt pie lūpām, viņas roka gaisā sastinga: viņa bija izdzirdusi tālumā atskanam zirgu pakavu dimu, kas tuvojās.

Šis troksnis uzreiz izdzēsa milēdijas prieku, tāpat kā negaisa dārdi nakts vidū izrauj mūs no visjaukākiem sapņiem. Nobālusi viņa pieskrēja pie loga, bet Bonasjē kundze trīcēdama piecēlās un atbalstījās pie krēsla, lai nepakristu.

Vēl nekas nebija saredzams, tikai auļojošu zirgu pakavu dima aizvien tuvojās.

— Mans Dievs! Ko nozīmē šis troksnis? — Bonasjē kundze iejautājās.

— Tuvojas mūsu draugi vai ienaidnieki, — milēdija baismīgi aukstasinīgi sacīja. — Palieciet turpat, es jums visu pateikšu.

Mēma, stinga un bāla kā statuja Bonasjē kundze palika stāvot pie krēsla.