Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

— Konstance! Konstance! — iesaucās d'Artanjans.

Dziļa nopūta izlauzās no Bonasjē kundzes krūtīm — viņas šķīstā, mīlošā dvēsele aizlidoja debesīs.

D'Artanjana skavās bija līķis.

Jauneklis iekliedzās un saļima blakus savai iemīļotajai, tikpat bāls un stings kā viņa.

Portoss raudāja, Aramiss pacēla dūri pret debesīm, Atoss pār­meta krustu.

Sai mirklī istabas durvīs parādījās kāds vīrietis, kas bija gan­drīz tikpat bāls kā tie, kuri atradās istabā; paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja mirušo Bonasjē kundzi un samaņu zaudējušo d'Artan­janu.

Atnācējs bija ieradies tieši tai sastinguma mirklī, kads seko lielām katastrofām.

— Neesmu maldījies, — viņš ierunājās, — tas ir d'Artanjana kungs, un jūs esat viņa trīs draugi, Atosa, Portosa un Aramisa kungi.

Vārdos nosauktie pārsteigti skatījās uz nepazīstamo, tas viņiem visiem trim šķita redzēts.

— Kungi, jūs, tāpat kā es, meklējat sievieti, kas droši vien šeit ir bijusi, — viņš turpināja, un viņa lūpās pavīdēja briesmīgs smīns, — jo es redzu līķi!

Trīs draugi nekā neatbildēja; arī atnācēja balss viņiem likās pazīstama, bet viņi nevarēja atcerēties, kādos apstākļos bija to dzirdējuši.

— Kungi, tā kā jūs acīmredzot nepazīstat cilvēku, — atnācējs turpināja, — kam laikam gan divkārt jāpateicas jums par savu dzīvību, tad atļaujiet stādīties priekšā: esmu lords Vinters, šīs sievietes svainis.

Trīs draugi pārsteigti iekliedzās.

Atoss piecēlās un sniedza roku lordam Vinteram.

— Esiet sveicināts, milord, — Atoss sacīja, — rīkosimies ko­pīgi-

— Izbraucu no Portsmutas piecas stundas vēlāk nekā viņa, — lords Vinters stāstīja, — Buloņā ierados trīs stundas vēlāk, Sent- Omerā nokavējos par minūtēm divdesmit, bet Lillē pazaudēju vi­ņas pēdas. Tad turpināju ceļu uz labu laimi, visiem apvaicādamies par viņu, un pēkšņi jūs auļos aizjājāt man garām, es pazinu d'Artanjana kungu. Uzsaucu jums, taču jūs neatbildējāt; gribēju sekot jums, bet mans zirgs bija pārāk nokausēts, tas netika jums līdzi. Tomēr rādās, ka jūs ar visu steigu esat ieradušies par vēlu!

— Jūs redzat, — atbildēja Atoss, norādīdams lordam Vinte- ram uz mirušo Bonasjē kundzi un uz d'Artanjanu, ko Portoss un Aramiss pūlējās atmodināt.

— Vai viņi abi miruši? — lords Vinters ledainā balsī jautāja.

— Par laimi nē, — atbildēja Atoss, — d'Artanjans tikai zau­dējis samaņu.

— Paldies Dievam! — noteica lords Vinters.

Patiešām, tai pašā mirklī d'Artanjans atvēra acis.

Viņš izrāvās no Portosa un Aramisa rokām un kā neprātīgs metās pie savas mīļākās līķa.

Atoss piecēlās, lēni un svinīgi piegāja pie drauga, maigi ap­kampa viņu un, kad d'Artanjans dziļās sāpēs iešņukstējās, sacīja viņam savā cildenajā, pārliecības pilnajā balsī:

— Draugs, esi vīrs! Sievietes apraud mirušos, vīri tos atriebj!

— Jā! — atsaucās d'Artanjans. — Jā, lai atriebtu viņas nāvi, esmu gatavs tev sekot!

Atoss izmantoja spējo spēku uzplūdumu, ko nelaimīgajam drau­gam bija iedvesušas cerības uz atriebību, un pamāja Portosam un Aramisam, lai tie dodas uzmeklēt klostera priekšnieci.

Abi draugi sastapa viņu turpat gaitenī, nabaga abatese bija ļoti uztraukta un vēl gluži apjukusi no daudzajiem negaidītajiem notikumiem. Viņa tūdaļ pasauca dažas mūķenes, kuras pretēji klostera noteikumiem nu atradās piecu vīriešu klātbūtnē.

— Kundze, uzticam jūsu dievbijīgajai gādībai šīs nelaimīgās sievietes miesas, — Atoss sacīja, paņemdams d'Artanjanu zem rokas. — Pirms viņa kļuva eņģelis debesīs, viņa bija eņģelis ze­mes virsū. Apbedījiet viņu kā sava klostera māsu, reiz mēs at­griezīsimies lūgt Dievu pie viņas kapa.

D'Artanjans nodūra seju pie drauga krūtīm un sāka skaļi elsot.

— Raudi, — Atoss teica, — raudi, tava sirds vēl pilna mīles­tības, jaunības un dzīvības! Ak, ja es spētu tā raudāt!

Un viņš aizveda savu draugu, izturēdamies pret to gādīgi kā tēvs, mierinādams kā garīdznieks; Atoss pats bija mūžā daudz cietis.

Visi pieci sulaiņu pavadībā, kuri veda viņu zirgus aiz pava­das, devās uz Betinu, kuras priekšpilsēta bija tālumā saredzama. Viņi apstājās pie pirmās mājvietas, kas gadījās pa ceļam.

— Vai tad mēs nedzīsimies pakaļ šai sievietei? — d'Artanjans jautāja.

— Vēlāk, — Atoss paskaidroja, — man iepriekš kaut kas jā­nokārto.

— Viņa mums izbēgs, — d'Artanjans teica. — Viņa mums iz­bēgs, Atos, un tā būs tava vaina.

— Es galvoju, ka ne, — Atoss atbildēja.

D'Artanjans tik ļoti paļāvās uz sava drauga vārdu, ka, galvu nodūris, nekā vairs neiebilzdams, iegāja mājvietā.

Portoss un Aramiss pārsteigti saskatījās, nevarēdami saprast Atosa drošo pārliecību.

Lords Vinters nodomāja, ka Atoss tā runā, vēlēdamies remdi­nāt d'Artanjana sāpes.

— Tagad, kungi, iesim katrs savā istabā, — Atoss sacīja, kad bija pārliecinājies, ka mājvietā ir piecas brīvas istabas. — D'Ar­tanjanam vajag pabūt vienatnē, izraudāties un aizmigt. Es visu uzņemos nokārtot, neraizējieties.

— Man tomēr šķiet, — ierunājās lords Vinters, — ja kas būtu kārtojams sakarā ar grāfienes notveršanu, tad tas jādara man, jo viņa ir mana svaine.

— Viņa ir mana sieva, — Atoss atcirta.

D'Artanjans pasmīnēja, viņš saprata, ka Atoss ir drošs par atriebību, ja atklāj citiem savu noslēpumu; Portoss un Aramiss nobālēdami atkal saskatījās. Lords Vinters nodomāja, ka Atoss zaudējis prātu.

— Ejiet katrs savā istabā, — Atoss teica, — un ļaujiet man rīkoties. Jūs saprotat, ka viss jānokārto man, jo esmu viņas vīrs. Tikai atdodiet man, d'Artanjan, ja neesat pazaudējis, zīmīti, kas izkrita no cepures tam jātniekam un uz kuras bija uzrakstīts ciema nosaukums …

— A, saprotu! — d'Artanjans sacīja. — Ar viņas roku uzrak­stītais nosaukums…

— Tu pats redzi, ka Dievs ir debesīs! — Atoss teica.

Izmisums bija rimis, tagad Atoss izjuta smeldzīgas sāpes, kas vēl kāpināja šī izcilā cilvēka gara spējas.

Atosu nodarbināja tikai doma par doto solījumu, par atbildību, ko viņš bija uzņēmies. Pēdējais iegājis savā istabā, viņš palūdza, lai mājvietas saimnieks pagādā šīs provinces karti; pārliecies pār to, viņš ilgi pētīja uz tās uzvilktās līnijas, līdz saskatīja, ka no Betinas uz Armantjēru ved četri dažādi ceļi. Tad viņš lika pasaukt sulaiņus.

Planšē, Grimo, Musketons un Bazēns nekavējoties ieradās un saņēma no Atosa skaidras, precīzas un nopietni apdomātas pa­vēles.

Viņiem vajadzēja doties ceļā nākošajā rītā, gaismai austot, katram pa savu ceļu uz Armantjēru. Planšē kā pašam prātīgāka­jam no visiem četriem vajadzēja jāt pa to ceļu, pa kuru bija aiz- triekusies kariete, uz ko četri draugi bija šāvuši un kuru pava­dīja, kā lasītājs atcerēsies, Rošfora kalpotājs.

Atoss sūtīja papriekš sulaiņus karagājienā vispirms tāpēc, ka ikvienā no tiem, kopš tie viņam un viņa draugam kalpoja, viņš bija saskatījis atšķirīgas, vērtīgas īpašības.

Tālāk, sulaiņi, kuri izjautā garāmgājējus, modina mazāk aiz­domu nekā viņu kungi un sastop lielāku pretimnākšanu.

Beidzot, milēdija gan pazina kungus, bet nepazina viņu sulai­ņus, turpretim sulaiņi ļoti labi pazina milēdiju.

Visiem četriem vajadzēja nākošajā dienā pulksten vienpadsmi­tos satikties norunātā vietā. Ja viņi atrastu milēdijas paslēptuvi, tad trim vajadzēja palikt to apsargāt, bet ceturtajam jāatgriežas Betinā paziņot Atosam un būt četriem musketieriem par ceļa va­doni.