Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

D'Artanjans pagāja uz priekšu.

— Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa noindējusi Konstanci Bonasjē, kas vakar mirusi, — jauneklis teica un pievērsās Portosam un Aramisam.

— Mēs to apliecinām, — abi musketieri reizē sacīja.

D'Artanjans turpināja.

— Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa dzīrās noindēt mani pašu ar vīnu, ko viņa atsūtīja no Vilruā ar viltotu vēstuli, it kā šo vīnu būtu sūtījuši mani draugi. Dievs mani izglāba, bet manā vietā mira kāds cits cilvēks, ko sauca par Briz- monu.

— Mēs to apliecinām, — Portoss un Aramiss vienā balsī teica.

— Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa uzkūdīja mani nogalināt baronu de Vardu, un, tā kā šeit nav neviena, kas varētu apliecināt šo apsūdzību, tad es pats to aplie­cinu. Es beidzu.

Un d'Artanjans kopā ar Aramisu un Atosu pārgāja istabas otrā pusē.

— Jūsu kārta, milord! — Atoss sacīja.

Barons savukārt panāca uz priekšu.

— Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa likusi nogalināt Bekingemas hercogu, — teica lords Vinters.

— Bekingemas hercogs nogalināts? — visi klātesošie vienā balsī iesaucās.

— Jā, — barons apstiprināja, — nogalināts! Saņēmis vēstuli, kurā jūs mani brīdinājāt, es liku aizturēt šo sievieti un uzdevu kādam krietnam un uzticamam cilvēkam viņu apsargāt; viņa pa­vedināja šo cilvēku, ielika tam dunci rokā un lika nogalināt her­cogu, un varbūt šai mirklī Feltons samaksā ar savu galvu par šīs fūrijas noziegumu.

Tiesneši šausmās notrīsēja, izdzirduši par šo jauno nekrietno noziegumu.

— Tas vēl nav viss, — lords Vinters turpināja. — Mans brā­lis iecēla viņu par savu mantinieci un pēc tam trīs stundās no­mira ar savādu slimību, kas atstāj uz visa ķermeņa zilganus plan­kumus. Svaine, no kā nomira jūsu vīrs?

— Šausmīgi! — iesaucās Portoss un Aramiss.

— Bekingema slepkava, Feltona slepkava, mana brāļa slep­kava, es prasu, lai jūs notiesā, un, ja tas netiks izdarīts, tad pa­ziņoju, ka notiesāšu jūs pats.

Lords Vinters nostājās blakus d'Artanjanam, atbrīvodams vietu nākošajam apsūdzētājam.

Iekļāvusi pieri plaukstās, milēdija pūlējās saņemties un pār­varēt nāves bailes.

— Tagad pienākusi mana kārta, — ierunājās Atoss, drebēdams kā lauva, kas ieraudzījis čūsku. — Es apprecēju šo sievieti, kad viņa bija vēl jauna meitene, apprecēju viņu, kaut arī visa ģi­mene tam pretojās. Devu viņai savu mantu un vārdu un tad kādu dienu es atklāju, ka šī sieviete bija apzīmēta ar kauna zīmi, uz kreisā pleca viņai bija iededzināts lilijas zieds.

— Atrodiet tiesnesi, kas man piesprieda šo baismīgo sodu! — milēdija iesaucās. — Kur ir tas, kas šo sodu izpildīja?

— Jel klusējiet! — kāda balss ieteicās. — Uz to atbildēšu es!

Un vīrs sarkanajā apmetnī savukārt izgāja uz priekšu.

— Kas ir šis cilvēks, kas viņš ir? — iesaucās milēdija; aiz bailēm viņai aizrāvās elpa, mati atrisa un, it kā atdzīvojušies, saslējās virs nāves bālās sejas.

Visu acis pievērsās šim vīram, ko neviens, izņemot Atosu, ne­pazina.

Un arī Atoss lūkojās uz viņu tikpat pārsteigts kā citi, jo ne­spēja iedomāties, kāds sakars varētu būt šim cilvēkam ar šauša­līgo drāmu, kuras beigu cēliens pašreiz norisinājās.

Lēnā, svinīgā gaitā piegājis pie milēdijas, tā ka viņu no tās šķīra vairs tikai galds, nepazīstamais noņēma masku.

Ar aizvien pieaugošām bailēm milēdija brīdi raudzījās bālajā sejā, ko ieskāva melni mati un vaigu bārda; šī seja pauda tikai ledainu bezjūtību.

— O nē, nē! — milēdija piepeši iesaucās, pieceldamās un at­kāpdamās līdz pašai sienai. — Nē, nē, tas ir pekles rēgs! Tas nav viņš! … Palīgā, palīgā! — viņa brēca aizžņaugtā balsī, pie- vērsdamās sienai, it kā gribēdama tanī ar rokām izlauzt izeju.

— Kas jūs esat? — iesaucās visi šīs ainas aculiecinieki.

— Pavaicājiet šai sievietei, — sacīja cilvēks sarkanajā ap­metnī, — jūs taču redzat, ka viņa mani pazīst.

— Lilles bende! Lilles bende! — izdvesa milēdija, neprātīgās bailēs krampjaini ķerdamās ar rokām sienām, lai nesaļimtu.

Visi atkāpās, un cilvēks sarkanajā apmetnī palika viens stāvot istabas vidū.

— Žēlastību, žēlastību! Piedodiet! — iesaucās nožēlojamā sie­viete, nokrizdama ceļos.

Nepazīstamais nogaidīja, kamēr iestājās klusums.

— Es jau jums teicu, ka viņa pazīst mani! — viņš teica. —Jā, es esmu Lilles bende, uzklausieties manu stāstu!

Neviens no klātesošiem nenovērsa acis no šī cilvēka, visi ne­pacietīgi gaidīja, ko viņš teiks.

— Sī jaunā, skaistā sieviete kādreiz bija tikpat skaista mei­tene. Viņa bija Tamplemaras benediktīniešu klostera mūķene. Jauns, dievticīgs garīdznieks ar skaidru sirdi noturēja dievkalpo­jumus šā klostera baznīcā. Viņa iedomājās savaldzināt šo garīdz­nieku, un viņai tas izdevās — viņa būtu spējusi savaldzināt pat svēto.

Viņi abi bija devuši neatsaucamus šķīstības solījumus, tāpēc viņu sakars nevarēja ilgi turpināties, nepazudinot abus. Jaunā mūķene pierunāja garīdznieku pamest to apvidu, bet, lai to iz­darītu, lai kopīgi aizbēgtu uz citu Francijas apgabalu, kur abi varētu mierīgi dzīvot, tāpēc ka neviens viņus nepazītu, bija vaja­dzīga nauda. Ne vienam, ne otram naudas nebija. Garīdznieks nozaga svētītos baznīcas traukus un tos pārdeva, taču, kad viņi dzīrās kopā aizceļot, abi tika apcietināti.

Nedēļas laikā viņa savaldzināja cietumsarga dēlu un izbēga no cietuma. Jaunais garīdznieks tika notiesāts uz desmit gadiem ieslodzījuma važās un apzīmēšanu ar kauna zīmi. Es biju Lilles pilsētas bende, kā šī sieviete sacīja. Biju spiests vainīgajam iede­dzināt kauna zīmi, un vainīgais, kungi, bija mans brālis!

Tad es nozvērējos, ka šī sieviete, kas bija pazudinājusi manu brāli, kas bija vairāk nekā tikai viņa līdzzinātāja, jo bija viņu pamudinājusi uz noziegumu, saņems vismaz daļu soda. Es no­jautu, kur viņa bija paslēpusies, izsekoju viņai, notvēru vaininieci, sasēju viņu un uzspiedu tādu pašu kauna zīmi, kādu biju uzspie­dis savam brālim.

Kad nākošajā dienā atgriezos Lillē, manam brālim savukārt bija izdevies izbēgt. Mani apvainoja par līdzzinātāju viņa izbēg­šanā un notiesāja ar cietuma sodu līdz tam laikam, kamēr bēglis brīvprātīgi atgriezīsies. Mans nabaga brālis nezināja par šo sprie­dumu. Viņš bija atkal saticies ar šo sievieti, abi kopā bija aizbē­guši uz Berijas provinci, kur brālim laimējās dabūt nelielu drau­dzi. Sī sieviete uzdevās par viņa māsu.

Turienes zemju īpašnieks ieraudzīja šo viltus māsu, iemīlējās viņā, turklāt iemīlējās tik ļoti, ka piedāvāja viņai laulību. Tad viņa pameta to, ko bija pazudinājusi, lai pazudinātu to, kas viņu padarīja par grāfieni de La Fēru …

Visu acis pievērsās Atosam, kura īstais vārds bija grāfs de La Fērs, un Atoss ar galvas mājienu apstiprināja, ka bende ru­nājis patiesību.

— Mans nabaga brālis, kļuvis gluži neprātīgs aiz izmisuma un nolēmis izbeigt dzīvi, kurai šī sieviete bija laupījusi visu, gan godu, gan laimi, atgriezās Lillē. Dabūjis zināt, ka esmu notiesāts viņa vietā izciest cietuma sodu, viņš brīvprātīgi atgriezās cietumā un tai pašā vakarā pakārās savā viennīcā.

Starp citu, tie, kuri bija mani notiesājuši, turēja vārdu. Tikko bija konstatēta pašnāvnieka personība, mani atbrīvoja.