Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Tāds ir noziegums, par kuru es apsūdzu šo sievieti, un tāpēc viņai ir iededzināta kauna zīme.

— D'Artanjana kungs, kādu sodu jūs pieprasāt šai sievie­tei? — Atoss jautāja.

— Nāves sodu, — atbildēja d'Artanjans.

— Milord Vinter, — Atoss turpināja, — kādu sodu jūs pie­prasāt šai sievietei?

— Nāves sodu, — lords Vinters atbildēja.

— Portosa kungs un Aramisa kungs, — Atoss sacīja, — jūs esat tiesneši. Kādu sodu jūs piespriežat šai sievietei?

— Nāves sodu, — abi musketieri dobjā balsī teica.

Milēdija iegaudojās kā vilku māte un uz ceļiem rāpās uz ties­nešu pusi.

Atoss izstiepa roku pret milēdiju.

— Šarlote Baksona, grāfiene de La Fēra, milēdija Vintere, — viņš sacīja, — jūsu ļaundarības ir izsmēlušas pacietības mēru cilvēkiem virs zemes un Dievam debesīs. Ja protat kādu lūgšanu, tad izsakāt to, jo jūs esat notiesāta un jums jāmirst.

Šie vārdi laupīja milēdijai pēdējo cerību; viņa piecēlās, izslē­jās visā augumā, gribēja ko runāt, bet viņai pietrūka spēka. Mi­lēdija juta, ka varena, nepielūdzama roka, neatvairāma kā likte­nis, sagrābusi viņu un rauj uz atvaru. Viņa pat nemēģināja pre­toties un izgāja no būdiņas.

Lords Vinters, d'Artanjans, Atoss, Portoss un Aramiss viņai sekoja. Sulaiņi devās pak saviem kungiem; tukšajā istabā ar izsisto logu un atvērtajām durvīm uz galda palika kūpoša lampa, kas meta drūmu gaismu.

Bija gandrīz pusnakts; dilstošais mēness, ko sārtoja pēdējie negaisa atspīdumi, pacēlās aiz Armantjēras pilsētiņas, un tā bā­lajā, spocīgajā gaismā iezīmējās tumšās namu aprises un augstā zvanu torņa skelets. Priekšā Lisa vēla savus ūdeņus, tie šķita kā izkausēts svins; pretējā krastā rēgojās melnas koku lapotnes, kas atdalījās pret sārtajām, negaisa mākoņiem noklātajām debe­sīm un it kā radīja mijkrēsli nakts vidū. Pa kreisi pacēlās vecas, pamestas vējdzirnavas ar nekustīgiem spārniem, to drupās šad tad iekliedzās pūce. Līdzenumā, gan pa labi, gan pa kreisi no ceļa, pa kuru virzījās drūmais gājiens, vietumis auga zemi, kropli koki, tie izskatījās kā pietupušies, bezveidīgi punduri, kas šajā baigajā stundā uzglūnēja cilvēkiem.

Brīžiem plats zibsnis apgaismoja visu apvārsni, izvijās kā čūska virs koku melnajām lapotnēm un kā baismīgs, līks zobens pāršķēla debesis un ūdeņus. Ne vēja pūsmas smacīgajā gaisā. Nāves klusums nomāca visu dabu, zeme pēc nesenās lietus gāz- mas vēl bija mikla un slidena, atsvaidzinātās zāles izdvesa savas smaržas.

Grimo un Musketons veda milēdiju, turēdami viņu katrs aiz vienas rokas; aiz viņiem gāja bende, aiz bendes lords Vinters, d'Artanjans, Atoss, Portoss un Aramiss.

Planšē un Bazēns noslēdza gājienu.

Sulaiņi veda milēdiju uz upes pusi. Viņas mute bija mēma, toties acis runāja savā neizdibināmajā daiļrunībā, tās lūdzās ik­vienu, ko uzskatīja.

Kad milēdija atradās dažus soļus priekšā pārējiem, viņa sacīja abiem sulaiņiem:

— Tūkstoš pistoles katram no jums, ja jūs palīdzēsiet man iz­bēgt. Bet, ja nodosiet mani savu kungu rokās, tad ziniet: man te tuvumā ir atriebēji, kas jums liks dārgi samaksāt par manu nāvi.

Grimo svārstījās. Musketons sāka trīcēt pie visām miesām.

Izdzirdis milēdijas balsi, Atoss strauji tuvojās viņai un lords Vinters sekoja Atosam, sacīdams:

— Aizvāciet šos sulaiņus, viņa tiem kaut ko teica, tie vairs nav droši.

Atoss pasauca Planšē un Bazēnu, kas stājās Grimo un Mus­ketona vietā.

Kad viņi sasniedza upes krastu, bende sasēja milēdijai rokas.

Tad viņa pārtrauca klusēšanu un iesaucās:

— Jūs esat gļēvuļi, nožēlojami slepkavas! Sapulcējušies desmit vīri, lai nobendētu vienu sievieti! Piesargieties, ja ari nepagūs atsteigties man palīgā, toties es tikšu atriebta!

— Jūs neesat sieviete, — Atoss salti atcirta, — jūs neesat cil­vēcīgs radījums, bet no pekles izmucis dēmons, ko mēs aizsūtīsim atpakaļ.

— O, tikumīgie kungi! — milēdija uzsauca. — Lieciet vērā, ka tas, kas aizskars kaut matu uz manas galvas, savukārt kļūs slep­kava.

— Bende var nogalināt, nekļūdams ar to slepkava, — iebilda vīrs sarkanajā apmetnī, ar roku uzsizdams pa savu plato zobenu. — Viņš ir pēdējais soģis, nekas vairāk. Nachrichter, kā saka mūsu kaimiņi vācieši.

Tā runādams, viņš sasēja milēdijai kājas, un viņa divas trīs reizes mežonīgi iekliedzās; dīvaini un baismīgi izskanēja šie klie­dzieni nakts tumsā un izgaisa meža biezoknī.

— Ja esmu vainīga, ja esmu izdarījusi noziegumus, par ku­riem jūs mani apsūdzat, — milēdija brēca, — tad vediet mani uz tiesu! Jūs neesat tiesneši, jūs nevarat mani sodīt!

— Es jums piedāvāju Taibernu, — lords Vinters sacīja. — Kā­pēc jūs atteicāties?

— Tāpēc, ka es negribu mirt! — atbildēja milēdija, cenzda­mās izrauties no bendes rokām. — Tāpēc, ka esmu pārāk jauna, lai mirtu!

— Sieviete, ko jūs Betinā noindējāt, kundze, bija par jums jaunāka, — d'Artanjans sacīja.

— Es iestāšos klosterī, kļūšu mūķene, — milēdija gaudās.

— Jūs jau bijāt klosterī, — teica bende, — bet jūs to pamētāt, lai pazudinātu manu brāli.

Milēdija izbailēs iekliedzās un nometās ceļos.

Bende pacēla viņu un gribēja nest uz laivu.

— Ak dievs, mans dievs! — viņa vaimanāja. — Vai jūs mani noslīcināsiet?

Milēdija vaimanāja tik žēli, ka d'Artanjans, kas līdz šim bija visdedzīgāk vajājis milēdiju, apsēdās uz celma, nodūra galvu un ar plaukstām aizbāza ausis; tomēr viņš joprojām dzirdēja sievie­tes draudus un plosīgos kliedzienus.

D'Artanjans bija visjaunākais no visiem, viņš pirmais neiztu­rēja:

— Es nespēju noskatīties šo šaušalīgo ainu! Nevaru pieļaut, ka šai sievietei tā jāmirst!

Milēdija izdzirdēja šos vārdus, viņā modās cerības dzirkstele.

— D'Artanjan! D'Artanjan! — viņa iesaucās. — Atceries, ka es tevi mīlēju!

Jauneklis paspēra soli uz viņas pusi.

Bet Atoss izrāva zobenu no maksts un nostājās d'Artanjanam ceļā.

— D'Artanjan, ja jūs spersiet vēl soli uz priekšu, — viņš brī­dināja, — tad mēs krustosim zobenus.

D'Artanjans nometās ceļos un sāka lūgt Dievu.

— Bende, veic savu darbu! — Atoss sacīja.

— Labprāt, jūsu gaišība, — teica bende, — jo, tik tiešām, ka es esmu krietns katolis, esmu cieši pārliecināts, ka rīkojos tais­nīgi, veikdams savu pienākumu pret šo sievieti.

— Pareizi.

Atoss piegāja pie milēdijas.

— Piedodu jums visu ļaunu, ko esat man nodarījusi, — viņš sacīja. — Piedodu jums par manu izpostīto nākotni, par manu aptraipīto godu, apkaunoto mīlestību un manas dvēseles glābiņu, ko uz visiem laikiem laupījis izmisums, kurā esat mani iedzinusi. Mirstiet Dieva mierā.

Tad lords Vinters piegāja pie milēdijas.

— Es jums piedodu, — viņš teica, — ka esat noindējusi manu brāli un uzkūdījusi noslepkavot lordu Bekingemu. Es jums pie­dodu nabaga Feltona nāvi un slepkavīgos nodomus pret mani. Mirstiet Dieva mierā.

— Un es, kundze, lūdzu man piedot, ka ar muižnieka necie­nīgu krāpšanu esmu modinājis jūsu dusmas, — d'Artanjans sa­cīja. — Es jums piedodu manas nelaimīgās iemīļotās nogalinā­šanu un jūsu nežēlīgos atriebības mēģinājumus pret mani. Es jums piedodu un apraudu jūsu likteni. Mirstiet Dieva mierā.

— I am lost*\ — milēdija angliski nomurmināja. — I must die [8].