Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Atgriezdamies vakarā savā mītnē pie La Pjēra tilta, kardināls ieraudzīja pie durvīm stāvam d'Artanjanu bez zobena un trīs ap­bruņotos musketierus.

Tā kā tagad spēks bija kardināla pusē, tad viņš bargi paska­tījās uz musketieriem un ar acu skatienu un rokas mājienu pavē­lēja d'Artanjanam, lai tas seko viņam.

D'Artanjans paklausīja.

— Mēs tevi gaidīsim, d'Artanjan, — Atoss sacīja pietiekami skaļi, lai kardināls dzirdētu.

Viņa eminence sarauca uzacis, uz mirkli apstājās, bet tad, ne vārda neteicis, devās tālāk.

D'Artanjans sekoja kardinālam, un pie durvīm trīs musketieri palika sardzē.

Kardināls iegāja savā istabā, kas viņam kalpoja arī par ka­binetu, un pamāja Rošforam, lai tas ieved jauno musketieri.

Rošfors izpildīja rīkojumu un pēc tam izgāja no istabas.

D'Artanjans palika divatā ar kardinālu; šī bija viņa otrā tik­šanās ar Rišeljē, un vēlāk jauneklis atzinās, viņš esot domājis, ka tā būšot arī pēdējā.

Rišeljē stāvēja kājās, atbalstījies pret kamīnu, starp viņu un d'Artanjanu atradās galds.

— Kungs, jūs esat arestēts pēc manas pavēles, — kardināls ierunājās.

— Monsinjor, man jau tas tika ziņots.

— Un vai zināt, kāpēc?

— Nē, monsinjor. Vienīgo lietu, kuras dēļ mani varētu arestēt, jūsu gaišība vēl nezina.

Rišeljē cieši paskatījās uz jaunekli.

— Ko tas nozīmē? — kardināls jautāja.

— Ja jūsu gaišībailabpatiks papriekš man pateikt, kādos pār­kāpumos tieku apsūdzēts, tad es pēc tam izstāstīšu, ko esmu iz­darījis.

— Jūs tiekat apsūdzēts_ noziegumos, par kuriem kritušas arī dižciltīgākas galvas nekā jūsējā! — kardināls sacīja.

— Un kādi tie būtu, jūsu gaišība? — d'Artanjans jautāja tik dzija mierā, ka Rišeljē jutās pārsteigts.

— Jūs tiekat apsūdzēts par sarakstīšanos ar karaļvalsts ienaid­niekiem, jūs tiekat apsūdzēts par valsts noslēpumu izdibināšanu, jūs tiekat apsūdzēts par mēģinājumu izjaukt jūsu karavadoņa plānus.

— Kas mani apsūdz šajos noziegumos? — iejautājās d'Artan­jans, nojauzdams, ka to izdarījusi milēdija. — Sieviete, ko valsts tiesa apzīmogojusi ar kauna zīmi, sieviete, kas apprecējusi vienu vīru Francijā un otru Anglijā, sieviete, kas noindējusi savu otro vīru un mēģinājusi noindēt arī mani!

— Mans kungs, ko jūs sakāt? — kardināls pārsteigti iesaucās. — Par kuru sievieti jūs tā runājat?

— Par milēdiju Vinteri, — d'Artanjans atbildēja, — jā, par milēdiju Vinteri. Jūsu gaišība droši vien nezināja par viņas iz­darītajiem noziegumiem, kad pagodināja viņu ar savu uzticību.

— Ja milēdija Vintere būs izdarījusi tādus noziegumus, par kādiem jūs runājat, — sacīja kardināls, — tad viņa tiks sodīta.

— Viņa jau ir nosodīta, jūsu gaišība.

— Kas tad viņu sodījis?

— Mēs.

— Vai viņa ir cietumā?

— Viņa ir mirusi.

— Mirusi! — kardināls atkārtoja, nespēdams ticēt, ka pareizi sadzirdējis. — Mirusi! Vai jūs neteicāt, ka viņa ir mirusi?

— Trīs reizes viņa centās mani nogalināt, es viņai to piedevu, bet tad viņa nogalināja sievieti, ko es mīlēju. Mēs ar saviem drau­giem notvērām viņu, notiesājām un piespriedām nāves sodu.

D'Artanjans izstāstīja kardinālam par Bonasjē kundzes nozā- ļošanu Betinas karmelitu klosterī, par milēdijas tiesāšanu vien­tuļajā mājā un nāves soda izpildīšanu Lisas krastā.

Kardinālam pārskrēja šermuļi pār kauliem, un tas viņam no­tika reti.

Bet pēkšņi, it kā kādas neizteiktas domas ietekmē, kardināla sadrūmušais vaigs pamazām noskaidrojās, līdz viņa sejā izpau­dās pilnīgi gaiša izteiksme.

— Tātad jūs esat uzmetušies par tiesnešiem, neapdomādami, ka tie, kuriem nav uzdots sodīt un kuri tomēr soda, kļūst slepka­vas! — kardināls ierunājās laipnā balsī, kas bija dīvainā pret­runā skarbajiem vārdiem.

— Jūsu gaišība, zvēru jums, ka man ne mirkli nav bijis no­doms taisnoties jūsu priekšā. Esmu gatavs izciest to sodu, ko jūsu gaišībai labpatiks man uzlikt. Es tik ļoti nemīlu dzīvi, lai bītos nāves.

— Jā, es zinu, ka jūs esat drošsirdīgs cilvēks, — kardināls sacīja gandrīz sirsnīgā tonī, — tāpēc varu jums jau iepriekš pa­teikt, ka jūs tiksiet tiesāts un pat notiesāts.

— Cits manā vietā sacītu jūsu gaišībai, ka viņam ir kabatā apžēlošanas raksts, bet es teikšu tikai vienu: pavēliet, monsinjor, esmu gatavs uz visu.

— Apžēlošanas raksts? — Rišeljē brīnījās.

— Jā, jūsu gaišība, — d'Artanjans apstiprināja.

— Un kas to parakstīja? Vai karalis?

Pēdējos vārdus izrunājot, kardināla balsī ieskanējās nievas.

— Nē, jūs pats, gaišība.

— Es? Mans kungs, vai esat zaudējis prātu?

— Jūsu gaišība, bez šaubām, pazīs savu rokrakstu.

Un d'Artanjans parādīja kardinālam vērtīgo papīra lapiņu, ko Atoss bija atņēmis milēdijai un iedevis d'Artanjanam, lai viņš varētu ar to aizsargāties.

Kardināls paņēma papīru un lēni, uzsvērdams katru zilbi, iz­lasīja:

«Tas, ko šī dokumenta uzrādītājs izdarījis, ir darīts valsts labā un saskaņā ar manu pavēli.

1628. gada 5. augustā.

Rišeljē.»

Izlasījis šīs nedaudzās rindas, kardināls iegrima dziļās pār­domās, bet papīru d'Artanjanam neatdeva.

«Tagad viņš apsver, kādās mocībās likt man mirt,» d'Artanjans nodomāja. «Labi, gan viņš redzēs, kā mirst muižnieks!»

Jaunais musketieris bija lieliskā garastāvoklī un gatavs va­ronīgi šķirties no dzīvības.

Grozīdams rokās papīra lapiņu, Rišeljē joprojām pārdomāja. Beidzot viņš pacēla galvu un pievērsa ērgļa skatienu d'Artanjana godīgajai, vaļsirdīgajai un saprātīgajai sejai, kurā skaidri varēja izlasīt pēdējos mēnešos pārdzīvoto ciešanu un izlieto asaru pē­das; jau trešo ceturto reizi kardināls apsvēra, cik lielas nākotnes cerības modina šis divdesmit vienu gadu vecais jauneklis un cik lieliskus pakalpojumus viņš varētu sniegt ar savu rosību, drosmi un attapību gudram pavēlniekam.

No otras puses, milēdijas noziegumi, varenība un velnišķīgās spējas bija ne reizi vien biedējušas kardinālu. Viņš juta slepenu

35 - 161 prieku, ka ir uz visiem laikiem atbrīvots no šīs bīstamās līdzzi­nātājas.

Lēnām viņš saplēsa papīra lapiņu, ko d'Artanjans tik augstsir­dīgi bija viņam iedevis.

«Esmu pazudis,» d'Artanjans nodomāja.

Un viņš dziļi palocījās kardināla priekšā, it kā gribēdams sa­cīt: «Tavs prāts lai notiek.»

Kardināls piegāja pie galda, neapsēzdamies uzrakstīja dažas rindiņas uz pergamenta, kam divas trešdaļas jau bija aprakstītas, un uzspieda savu zīmogu.

«Tas ir mans nāves spriedums,» d'Artanjans nodomāja. «Viņš man aiztaupa nīkšanu Bastīlijā un garlaicīgo tiesāšanu. Tas vēl ir ļoti laipni no viņa puses.»

— Ņemiet, mans kungs, — kardināls sacīja jauneklim, pasnieg­dams viņam pergamentu. — Es no jums dabūju vienu atklātu lapu, tās vietā dodu jums otru. Vārdu šajā dokumentā ieraksti'et jūs pats.

D'Artanjans vilcinādamies paņēma dokumentu un ieskatījās tajā.

Tā bija pavēle par iecelšanu musketieru leitnanta pakāpē.

D'Artanjans nokrita kardinālam pie kājām.

— Jūsu gaišība, mana dzīvība pieder jums, rīkojieties ar to turpmāk pēc savas patikas. Bet tik lielu žēlastību es neesmu pel­nījis. Man ir trīs draugi, kuriem ir daudz lielāki nopelni…

— D'Artanjan, jūs esat drošsirdīgs zēns, — kardināls pār­trauca viņu, iepriecināts, ka beidzot izdevies pakļaut šo dumpīgo raksturu. — Rīkojieties ar šo dokumentu pēc savas patikas. Tikai neaizmirstiet, ka esmu devis to jums, kaut arī jūsu vārds tur nav ierakstīts.