Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Troksnis kļuva aizvien skaļāks, jātnieki varēja būt ne vairāk kā simt piecdesmit soļu attālumā no klostera; viņus vēl nevarēja saredzēt tikai tāpēc, ka tai vietā ceļš meta līkumu, bet pakavu dima iezīmējās jau tik skaidri, ka pēc tās būtu iespējams saskai­tīt, cik zirgu tuvojas.

Milēdija saspringti vēroja ceļu; vēl bija pietiekami gaišs, lai varētu saredzēt tuvojošos jātniekus.

Pēkšņi viņa ieraudzīja ceļa pagriezienā iemirdzamies ar tre­sēm nošūtās cepures un viļņojam spalvas; viņa saskaitīja divus, tad piecus, beidzot astoņus jātniekus; viens no tiem bija izrāvies par divu zirgu garumu pārējiem priekšā.

Milēdija apslāpēti iestenējās: viņa bija pazinusi to, kas jaja priekšgalā. Tas bija dArtanjans.

— Dievs tēvs! — iesaucās Bonasjē kundze. — Kas tad tur ir?

— Tās ir kardināla gvardistu uniformas, mēs nedrīkstam zau­dēt ne mirkli! — milēdija iekliedzās. — Bēgsim, bēgsim!

— Jā, jā, bēgsim! — Bonasjē kundze atkārtoja, taču nespēja paspert soli, kājas viņai aiz šausmām bija kā pienaglotas pie grīdas.

Bija dzirdams, ka jātnieki aizauļoja garām logam.

— Nāciet, nāciet taču! — milēdija mudināja, saķērusi Bonasjē kundzi aiz rokas un pūlēdamās ar varu aizvilkt viņu sev līdzi. — Caur dārzu mēs vēl varam aizbēgt, man ir atslēga. Bet mums jāsteidzas, pēc piecām minūtēm jau būs par vēlu.

Bonasjē kundze mēģināja iet, paspēra dažus soļus un tad no­slīga uz ceļiem.

Milēdija centās viņu piecelt un aiznest, bet spēka bija par maz.

Sai mirklī viņas izdzirda aizbraucošās karietes rīboņu: ierau­dzījis musketierus, pastnieks bija aiztrencis zirgus aulēkšiem. Pēc tam atskanēja trīs četri šāvieni.

— Pēdējo reizi jums jautāju: vai jūs nāksiet? — milēdija uz­kliedza Bonasjē kundzei.

— Ak Dievs, mans Dievs! Jūs taču redzat, ka man nav spēka. Bēdziet viena.

— Bēgt vienai? Atstāt jūs šeit? Nē, nē, nekad! — milēdija iesaucās.

Piepeši viņa apstājās, viņas acis ļauni iedzalkstījās. Pieskrē­jusi pie galda, viņa neparasti veikli attaisīja gredzenā ietverto slēptuvīti un iebēra tās saturu Bonasjē kundzes glāzē. Sarkanais graudiņš, kas tanī ieripoja, uzreiz izkusa.

Ar stingru roku satvērusi glāzi, milēdija sacīja:

— Dzeriet, vīns dos jums spēkus, dzeriet.

Un viņa pielika glāzi jaunajai sievietei pie lūpām, kura to auto­mātiski izdzēra.

— Ne tā es gribēju atriebties, — ar velnišķīgu smaidu uz lū­pām sacīja milēdija, — bet jādara viss, kas iespējams.

Un viņa strauji izsteidzās no istabas.

Bonasjē kundze noskatījās viņai pakaļ, nespēdama sekot. Na­baga jaunā sieviete jutās kā cilvēks, kas sapņo, ka viņam kāds dzenas pakaļ, bet viņš veltīgi pūlas bēgt.

Aizritēja dažas minūtes; pie vārtiem atskanēja briesmīgs trok­snis; Bonasjē kundze gaidīja, ka milēdija ik mirkli atgriezīsies, bet tā neatgriezās.

Vairākkārt viņas kaistošo pieri pārklāja salti sviedri, bez šau­bām, aiz šausmām.

Beidzot viņa izdzirdēja, ka tika atvērti režģu vārti, kāpnēs at­skanēja zābaku klaudzoņa un piešu šķindoņa, aizvien vairāk tu­vojās balsu čala, un viņai likās, ka tiek minēts viņas vārds.

Pēkšņi viņa aiz prieka iekliedzās un metās uz durvīm: viņa bija pazinusi d'Artanjana balsi.

— D'Artanjan! D'Artanjan! — viņa sauca. — Vai jūs tas esatl Nāciet šurp!

— Konstance, mana Konstance! — jauneklis atsaucās. — Kur jūs esat? Ak Dievs!

Tai pašā mirklī celles durvis atvērās, pareizāk sakot, atsprāga vaļā, un vairāki vīrieši ieskrēja istabā; Bonasjē kundze bija at­kritusi atzveltnes krēslā un nespēja pakustēties.

D'Artanjans nometa vēl kūpošo pistoli, ko bija turējis rokā, un nokrita uz ceļiem pie savas iemīļotās. Atoss savu pistoli aiz­bāza aiz jostas, Portoss un Aramiss iebāza atvāztos zobenus mak­stīs.

— O d'Artanjan, mīļotais d'Artanjan! Beidzot tu nāc, tu neesi mani pievīlis! Tas patiesi esi tu!

— Jā, jā, Konstance, mēs esam kopā!

— Lai arī viņa man apgalvoja, ka tu nenākšot, es tomēr slepus cerēju, es negribēju bēgt. Un cik labi es darīju, cik es esmu lai­mīga!

Izdzirdējis vārdu «viņa», Atoss, kas bija mierīgi apsēdies, pie­peši piecēlās.

— Viņa? Kāda viņa? — d'Artanjans jautāja.

— Mana biedrene, kas aiz draudzības pret mani gribēja mani noslēpt no maniem vajātājiem. Viņa uzskatīja jūs par kardināla gvardistiem un nupat aizbēga.

— Jūsu biedrene? — iesaucās d'Artanjans, kļūdams bālāks par savas iemīļotās balto mūķenes autu. — Par kādu biedreni jūs runājat?

— Par to, kuras kariete stāvēja pie vārtiem, par sievieti, kas teicās esam jūsu draudzene, d'Artanjan, kurai jūs visu esat iz­stāstījis.

— Kā viņu sauc? — d'Artanjans uztraukti jautāja. — Ak Dievs, vai nezināt viņas vārdu?

— Jā, man to pateica … Pagaidiet… cik dīvaini… Ak dievs, man aptumšojas prāts … acīs viss satumst…

— Draugi, palīgā! Rokas viņai kļuvušas aukstas kā ledus! — iesaucās d'Artanjans. — Viņai kļūst nelabi, viņa zaudē samaņu!

Kamēr Portoss skaļā balsī sauca pēc palīdzības, Aramiss pie­steidzās pie galda, lai paņemtu glāzi ūdens, bet viņš apstājās, ieraudzījis, cik baismīgi pārvērtusies Atosa seja. Atoss stāvēja pie galda un ar šausmās sastingušu skatienu vērās uz vienu no glāzēm, šķita, ka viņu tirdīja drausmīgas aizdomas.

— Nē, tas nav iespējams! — viņš murmināja. — Dievs nepie­ļaus tādu noziegumu.

— Ūdeni, ūdeni, pasniedziet ūdeni! — sauca d'Artanjans.

— Nelaimīgā sieviete, nelaimīgā sieviete! — Atoss aizlūzušā balsī atkārtoja.

D'Artanjana skūpsti atdzīvināja Bonasjē kundzi, viņa atvēra acis.

— Viņa atgūst samaņu! — jauneklis iesaucās. — Dievs tēvs, es tev pateicos!

— Kundze, dieva dēļ, pasakiet, kas izdzēra šo glāzi? — Atoss jautāja.

— Es, mans kungs… — jaunā sieviete atbildēja izdziestošā balsī.

— Un kas jums ielēja vīnu šajā glāzē?

— Viņa.

— Kas ir šī «viņa»?

— Tagad es atceros, — Bonasjē kundze sacīja. — Grāfiene Vintere.

Visi četri draugi reizē iekliedzās, bet Atosa kliedziens bija vis­briesmīgākais.

Bonasjē kundzes seja kļuva bāla kā līķim, asās sāpēs smagi elsodama, viņa saļima Portosa un Aramisa rokās.

D'Artanjans neizsakāmās izbailēs satvēra Atosa roku.

— Vai tu pieļauj? … — jaunekļa balsi nomāca asaras.

— Es pieļauju visu, — atbildēja Atoss, kodīdams lūpas līdz asinīm, lai apslāpētu nopūtu.

— D'Artanjan, d'Artanjan, kur tu esi! — Bonasjē kundze iesau­cās. — Kur tu esi? Neatstāj mani, tu redzi, ka man jāmirst.

D'Artanjans palaida vaļā Atosa roku, ko bija krampjaini sa­žņaudzis, un piesteidzās pie Bonasjē kundzes.

Viņas daiļā seja bija izvaikstīta, stiklainās acis bija zaudēju­šas izteiksmi, viss ķermenis raustījās krampjainās trīsās, pār bālo pieri aumaļām plūda sviedri.

— Debesu vārdā! Skrieniet, sauciet palīgā! Portos, Aramis, meklējiet glābiņu!

— Velti, viss veltīgi, — sacīja Atoss, — pret indi, ko piejauc viņa, nav pretindes.

— Jā, jā, palīdziet! — murmināja Bonasjē kundze. — Palīdziet!

Tad, saņemdama pēdējos spēkus, viņa ar abām rokām satvēra

jaunekļa galvu, brīdi uzlūkoja to, it kā ielikdama šajā skatienā visu dvēseli, un, žēli iekliegdamās, piekļāva lūpas pie d'Artanjana lūpām.