Aleksandrs Dimā (tēvs) - NAKTS FLORENCĒ

Ungārs pagāja viņam arī otru reizi garām, tikai šoreiz tas veda hercogu.

Hercogs smagiem soļiem iegāja istabā un apsēdās uz gultas.

— Nu kur tad viņa ir? — jautāja hercogs.

— Kāda viņa?

— Nu, šī skaistā Luīza, ko Lorenco man apsolīja un ko tev ar viņa ziņu man vajadzēja atvest.

— Es to, monsieur, atstāju še, bez šaubām, viņa tūdaļ ieradīsies.

— Labi… Tad ir labi, — teica hercogs. — Par turpmāko gādās Lorencīno… Tu paliec… gaidi mani pie Sosteņjī pils un gaidi līdz rītam. Ja es tad vēl nebūšu atgriezies, kas ir ļoti iespējams, tad ej uz pili un' gaidi mani tur.

— Vai monsieur paliks viens?

— Nē, viens es še nebūšu, muļķis tāds! — smiedamies teica hercogs, — jo Lorenco man atvedīs savu līgavu… Un tagad ej!

Ungārs aizgāja.

Tāpat kā pirmo reizi I orencīno viņu sagaidīja gaitenī.

— Kur ir atslēga? — viņš prasīja.

— Te būs, — atbildēja ungārs.

— Vai hercogs tev lika viņu gaidīt?

— Jā līdz rītam… Ja viņš līdz rītam vēl nebūs iznācis, es varu atgriezties pilī.

— Tu turp vari doties tūlīt, — smiedamies teica Lorencīno. — Es tevi atlaižu.

— Vai jūs galvojat, ka hercogs pirms gaismas neiznāks?

— To es tev galvoju ar savu bruņinieka godavārdu, — teica Lorencī­no, uzlikdams sbiram roku uz pleca. — Vari mierīgi iet gulēt.

— Nudien, — atteica ungārs, — to es darīšu.

— Nu tas būs labi darīts… Ej, draugs, ej!

Ungārs devās lejā pa kāpnēm, un Lorencīno, pārliecies pār margām, klausījās aizejoša sbira soļos. Tad viņš dzirdēja lejā durvis atveram un atkal aizveram.

Tikai tagad viņš atvieglots nopūtās.

Tad. pārvilcis ar roku pār pieri, Lorencīno iegāja pie hercoga.

— Nu, kur tad viņa ir — šī tava skaistā bēdulīte? Kāpēc viņa mani še nesagaida?

— Še! Jūs, monsieur, taču bijāt pie vakariņu galda… Vai, spriežot pēc tā, cik cītīgi jūs tukšojāt kausus, es varēju zināt, kādā stāvoklī jūs atvedīs? Es negribēju, ka jūs to nobiedētu.

— Skat, cik liela piesardzība! — teica hercogs, atjozdams zobenu. — Nu, redzēsim, ej ved viņu šurp!

— Tūlīt, monsieur!

Lorencīno paņēma no hercoga rokām zobenu, divas reizes izvilka siksnu caur maksts uzkabi tā, lai hercogs nevarētu izvilkt asmeni.

Tad viņš nolika zobenu zem pagalvja.

— Vai jūs paturēsit mugurā šo rīta svārku? — viņš prasīja hercogam.

— O, nē, še ir pārāk karsti.

— Tad dodiet šurp un liecieties gultā, viņa tūdaļ būs klāt.

Nolicis rīta svārkus uz kāda krēsla, viņš izgāja.

Durvis aizdarījās.

Un tūdaļ Lorencīno skriešus devās uz to istabu, kur viņš bija ieslēdzis Miķeli.

— Brāl, — viņš teica, to izlaizdams, — tā stunda ir situsi: manā istabā ir ieslēgts ienaidnieks, par kuru es tev minēju… Vai tu arvien vēl esi gatavs man palīdzēt ar viņu izrēķināties?

— Ejam! — bija sbira atbilde.

Tad abi, paslēpdami kailos zobenus zem mēteļiem un iedami pēc iespējas klusākiem soļiem, devās uz hercoga istabu.

Lorencīno atvēra durvis un iegāja pirmais.

Hercogs vairs nesēdēja, bet gulēja gultā. Viņš bija pagriezies pret sienu un likā aizmidzis, jo nemaz nepakustējās, kad Lorenco pie tā piegāja.

— Monsieur, — tas prasīja, — vai jūs jau guļat?

Un pie šiem vārdiem viņš ar savu smailo zobenu deva hercogam tik briesmīgu dūrienu, ka smaile, ieiedama nedaudz zem pleca, iznāca ārā otrā krūšu pusē.

Hercogs iekliedzās sāpēs.

Bet būdams ārkārtīgi spēcīgs cilvēks, viņš ar vienu lēcienu bija istabas vidū un metās uz durvju pusi, bet durvīs jau stāvējs Mikele, kas, pazinis hercogu, priekā iekliedzās un ar varenu cirtienu pāršķēla viņam deniņus, gandrīz nocirzdams visu kreiso vaigu.

Hercogs pastreipuļoja dažus soļus, meklēdams citu izeju. Lorencīno sagrāba to ap vidu, aizrāva līdz gultai, un nogāzis uz tās, uzgūlās viņam ar visu sava ķemeņa smagumu. Tikai tagad hercogs, kurš līdzīgi slazdā noķertam zvēram, līdz šim vēl nebija teicis ne vārda, sauca pēc palīga. Bet Lorencīno aizspieda viņam ar delnu muti, tā kā īkšķis iespiedās starp zobiem. Ar instinktīvu kustību hercogs sakoda zobus ar tādu spēku, ka kauls brikšķēdams salūza un Lorencīno aiz sāpēm atrāvās, izgrūzdams kliedzienu, kas līdzinājās kaucienam. Asiņodams no divām brūcēm un rīstīdamies asinīs, hercogs tomēr vēl metās virsū savam pretiniekam, un saliecis to zem sevis kā niedru, mēģināja viņu nožņaugt ar kailām rokām.

Lorencīno likās, ka pienākusi viņa pēdēja stundiņa. Tik tuvā cīņā zobens vairs nederēja. Un šinī brīdī viņš atcerējās savu mazo dāmu duncīti, uz kura viņš tik labi mācēja uzdurt zelta sekīnas. Sataustījis to starp savām drēbēm, viņš to divas reizes līdz spalam ietrieca hercogam sānos. Bet ne viens, ne otrs dūriens nevarēja hecogu piespiest atlaisties no sava upura.

Mikele velti mēģināja iejaukties šajā cīņā: abi cīnītāji bija tā sakļāvušies, ka neskatoties uz visu viņa vēlēšanos dot hercogam nāves dūrienu, viņš to nedrīkstēja darīt aiz bailēm, ka netrāpa otram.

Beidzot viņš, tāpat kā Lorencīno, nometa zobenu, izvilka savu dunci un pieplaka cīnītāju kamolam, kas valstījās pa grīdu krēslainajā kamīna uguns atspīdumā. Beidzot viņš sataustīja hercogs kaklu, ietrieca tur dunča asmeni un, tā kā hercogs vēl nedomāja krist, viņš — kā saka vēsturnieks Varši — tik ilgi rakņājās pa rētu, kamēr pārgrieza artēriju.

Vēl pēdējo reizi smagi iegārdzamies, hercogs nogāzās, aizraudams līdz kritienā Lorencīno un Miķeli.

Abi tūdaļ atkal bija kājās un, atkāpušies soli atpakaļ, paši nobijās, redzēdami viens otra bālo seju un asinīs samirkušās drēbes.

— Man liekas, ka viņš ir beigts, — pirmais ierunājās sbirs.

Bet tā kā Lorencīno, šaubīdamies papurināja galvu, viņš pacēla no grīdas savu zobenu un viegli iedūra hercogam, kurš vairs nekustējās.

Viņu priekšā gulēja līķis.

Tagad Lorenco iedomājās Luīžu un kādas bailes viņai bija nācies pārciest. Par cīņas laiku, kas ilga kādas desmit minūtes, viņš bija dzirdējis to blakus istabā reizes divas vai trīs apspiesti ievaidāmies.

Viņš steidzīgi atvēra durvis un sauca tās vārdu, atbildes nebija.

Krēslainajā gaismā, kas iespīdēja no priekšistabas, viņš saskatīja to guļam zemē uz tepiķa.

Ar vienu lēcienu Lorencīno bija pie tās, saņēma viņu rokās, un domādams, ka meitene ir vienkārši paģībusi, iznesa to priekšistabā, kur, noguldījis kamīna priekšā, viņš atbalstīja tās galvu sev klēpī un neap­rakstāmu baiļu pārņemts sauca tās vārdu.

Luīza atvēra acis un Lorencīno priekā iekliedzās.

Viņam likās, ka meitene pamostas.

Bet Luīza dziestošā balsī čukstēja:

— Piedod man, mans visumīļais Lorencīno! Es tomēr par tevi šaubījos un es tev jau teicu, ka tiklīdz šaubīšos par tevi, tai brīdī es miršu.

— Ko tas nozīmē? Ko? — iesaucās Lorencīno. — Runā! Saki!

— Mans tēvs man iedeva… Ja es kristu hercoga rokās, šo flakonu ar indi… un es, es domāju, ka ne tik vien esmu kritusi hercoga rokās, bet arī, ka tu esi viņam nodevis…

— Un tad? Ko tālāk? — iekliedzās Lorencīno.

— Skaties… — teica meitene.

— Flakons ir tukšs! — ievaidējās jaunais cilvēks.

Tad pusārprātigs dvēseles mokās, viņš satvēra rokās meitenes ķermeni un traucās ar to lejā pa trepēm, atstādams hercoga līķi savā istabā.