Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

— Tēt! — iesaucās Luīza.

— Viņš var visu un viņš drīkst visu! — turpināja sirmgalvis. — Viņš ir nelietis!

— Ak, Dievs! — murmināja jaunā meitene, paslēpdama rokās nosarkušo seju.

— Luīza, — neatlaidās Fīlips, — tu tačū labāk mirtu jauna un nevainīga, nekā dzīvotu kaunā un negodā?

— Jā, jā, simtkārt labāk! Tūkstoškārt. Dievs mans liecinieks!

— Nu, labi… — teica Stroci, un viņa balss sāka drebēt, — ja tu kādreiz kristu šā cilvēka rokās, ja tev nebūtu vairs nekāda līdzekļa no viņa aizbēgt… un ja pat Dieva žēlastība neatstātu tev vairs nekādas cerības…

— Tālāk, tālāk, tēv!

— Nu, lūk, viens dārgums man vēl ir palicis, ko līdz šim esmu noslēpis no visu acīm: pēdējais mierinātājs, cēlākais draugs, kam vajadzēja atvieglot manas mokas un paglābt no ešafota… Tā ir inde…

— Tēt, dodiet man to! — iesaucās Luīza, izpratusi sirmgalvja runas nolūku.

— Labi, Luīza, labi, — teica Fīlips, — es tev pateicos. Šinī flakonā ir brīvība, gods… ņem to, Luīza, es atdodu to tev… Un neaizmirsti, ka tu esi Stroci meita!

— Mans tēvs, es darīšu, kā jūs to vēlaties, to es jums zvēru!

Un pastiprinādama savus vārdus ar žestu, viņa svinīgi pacēla roku.

— Pateicos! — teica Fīlips, — tagad es varēšu mierīgi mirt. Un tu, mans Dievs, kas dzirdi šo zvērastu, tu taču ļausi to izpildīt.

Šai brīdī atvērās cietuma durvis un tajās parādījās tas pats tiesas sulainis, kas bija ievedis Luīžu. Tikai šoreiz līdz ar viņu bija ieradies kāds cilvēks maskā.

Maska ienāca un nostājās pie durvīm.

— Atļautā pusstunda ir beigusies, — teica sulainis, vērsdamies pie jaunās meitenes, — jums jāseko man.

— Vai tiešām jau! — iesaucās Luīza.

— Ej, mans bērns, un lai Dievs tevi svētī, — teica Stroci.

— Vēl vienu brītiņu, tikai dažas sekundes! — rokas lauzīdama, viņa lūdzās.

— Nē, ej, tagad, ej! Šie cilvēki nepazīst žēlastības. Ardievu, bērns!

— Ardievu, tēt! — teica Luīza.

— Uz redzēšanos debesīs! — piebilda brālis Leonardo.

— Ak, Dievs! — stenēja Stroci, rokas lauzīdams.

— Dūšu, nabaga tēvs, dūšu! — mierināja viņu brālis Leonardo, spiezdams to pie savām krūtīm.

Pa to laiku sulainis aizveda Luīžu.

Tai brīdī, kad viņi gāja garām maskai, tā pačukstēja:

— Luīza!

Dzirdot šo balsi, jaunā meiča nodrebēja.

— Lorencīno! — viņa izdvesa.

— Vai tu man vēl arvien uzticies? — jautāja maska.

— Vairāk nekā jebkad!

— Labi, tad šovakar.

— Šovakar, — gluži klusi atkārtoja meitene.

Un viņa izgāja ar drosmes un cerību pilnu sirdi.

Durvis aizvērās un maska palika stāvam viena starp cietumniekiem, kuru skatieni urbās tajā ar izbrīnu un draudiem.

Tikai Fīlips Stroci, kuru atbalstīja brālis Leonardo, sāpju pārņemts, to neievēroja.

Tad Vitorio Paci, paspēris soli uz maskas pusi, pirmais to uzrunāja.

— Kas tu esi, ka ierodies starp mums maskā? Vai tu esi kāds no Maurīcija spiegiem? Vai hercoga sbirs?

— Vai tu esi bendes kalps? Mēs esam gatavi gulties uz moku sola, — teica Bernardo Korzīni.

— Varbūt tu esi pats bende? — jautāja Selvadžo Aldobrandīni, ar pūlēm uzsliedamies kājās. — Mēs esam gatavi mirt!

— Runā taču, nelaimes putns! — uzstāja Vittorio. — Kādas vēstis tu mums nes?

— Es jums nesu tādu vēsti, — teica Lorencīno, noņemdams masku, — ka jūs visi esat notiesāti uz nāvi un ka sods tiks izpildīts rīt gaismai austot.

— Lorenco! — visi cietumnieki reizē iesaucās.

— Lorencīno! — atkārtoja brālis Leonardo un Stroci.

— Ko tu še meklē? — jautāja Vitorio Paci.

— Ko tu še gribi? — uzstāja Bernardo Korzīni.

— Vai tad jums tas ir svarīgi? — atjautāja Lorencīno. — Jums, kam šinī pasaulē vēl tikai atliek pielūgt Dievu un mirt.

Tagad panāca uz priekšu brālis Leonardo.

— Lorenco, — viņš teica, — vai tu esi nokāpis Katakombās, lai ņirgātos par mocekļiem? Ko tu še gribi darīt?

— To tu, mūk, tūdaļ uzzināsi, jo tieši tevi es meklēju.

— Ko tu no manis gribi?

— Saki šiem cilvēkiem, lai viņi aiziet, cik tālu vien iespējams un atstāj mūs divatā.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka man tev jāatklāj kāds noslēpums, un tā, kā ari es pašreiz atrodos nāves briesmās, es gribu, lai tu pieņemtu manu grēksūdzi.

— Tavu grēksūdzi! — iesaucās brālis Leonardo, atkāpdamies soli atpakaļ.

— Jā.

— Es lai pieņemu tavu grēksūdzi! — atkārtoja mūks nobijies, — un kāpēc es, bet ne kāds cits?

— Tāpēc, ka tu esi uz nāvi notiesāts, tāpēc, ka tava dzīvība ir atkarīga no mana noslēpuma, un beidzot tāpēc, ka visā Florencē tu esi vienīgais, kam es uzticu savu grēksūdzes noslēpumu.

— Brāļi, paejiet tālāk! — teica mūks Leonardo nobālis, jo kā viņš jau bija izteicies Stroci, viņš nojauta, ka tam nāksies dzirdēt kaut ko briesmīgu.

Cietumnieki paklausīja. Brālis Leonardo apsēdās kolonnas pakājē un Lorencīno nometās viņa priekšā ceļos.

— Godājamais tēvs, — teica jaunais cilvēks, — nu jau ir gads, kopš es atgriezos Florencē, un jau toreiz manī bija nobriedis plāns, ko es šodien gribu īstenot.

Tikko atgriezies savā dzimtajā pilsētā, es, baidīdamies, ka nepiedzejoju citiem tās pašas izjūtas, kas bija pārņēmušas mani, es krustām šķērsām izstaigāju dažādus pilsētas iecirkņus. Es apvaicājos bagātnieku pilīs un nabagu būdiņās, Es sastapos gan ar lepniem patriciešiem, gan ar nabaga strādniekiem. Un tikai viena balss kā milzīga nopūta pacēlās no visām pusēm, sūdzēdamās par hercogu Aleksandru. Viens tam atprasīja savu naudu, otrs savu godu, šim bija paņemts tēvs un tam bija paņemts dēls. Visi raudāja, žēlojās un apsūdzēja. Tad es teicu sev: „Nē, tas nav taisnīgi, ka viena tirāna dēļ tā jācieš visai tautai.

— Ak, — nomurmināja brālis Leonardo, — tas ko mēs sapņojām, ir bijis taisnība.

— Un tad, — turpināja Lorencīno, — es sāku apskatīties visapkārt. Es redzēju, ka negods bija visās sejās, bailes visās sirdīs un nelietība katrā dvēselē. Es meklēju, kam varētu pieslieties, un jutu, ka viss grīļojas un ļogās. Nodevība bija visur: gan ārā, gan iekšā. Tā iezagās ģimenēs, bija sastopama publiskos laukumos, kur tā ielaidās debatēs. Nodevība nosēdās pie laulātu ļaužu pavarda un apstājās uz krustceļiem! Tad es sapratu, ka, ja šādos apstākļos kādam ienāktu prātā organizēt sazvērestību, viņš drīkstētu uzticēties vienīgi paša domām un par biedru uzskatīt vienīgi savu roku. Es sapratu, ka tam, līdzīgi pirmajam Brutam, jāaizklāj sava seja ar pietiekami biezu segu, lai neviens skatiens nevarētu tai izurbties cauri. Un tā, lūk, Lorenco kļuva par Lorencīno.

— Turpini, mans dēls, — teica mūks, smagi elpodams.

— Vajadzējs piekļūt pie hercoga, — turpināja jaunais cilvēks. — Vajadzēja panākt, ka viņš neuzticētos nevienam, un vajadzēja panākt, ka viņš uzticētos man. Tā es kļuvu viņa galminieks, viņa dienderis, viņa nerrs. Es ne tik vien izpildīju viņa pavēles, es jau paredzēju viņa iegribas un aizsteidzos priekšā viņa kārībām. Veselu gadu Florence mani sauca par nodevēju, nelieti, nelgu! Veselu gadu mani smagāk nekā kapakmens nospieda manu līdzpilsoņu nicināšana; veselu gadu visas sirdis, izņemot vienu vienīgu, šaubījās par mani. Beidzot esmu sasniedzis mērķi, ko gribēju sasniegt, beidzot esmu sava garā un grūtā ceļa galā… Godājamais tēvs, šonakt es nogalināšu hercogu Aleksandru.