Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

— Un ne zelts, ne sudrabs, ne lūgums, ne drauds nespētu tevi atturēt no šā tava nodoma?

— Es esmu zvērējis tb nokaut bez līdzjūtības, bez žēlastības.

— Un tas, ko tu man stāstīji, viss būtu patiesība?

— Es jums pateicu visu.

— Tas nav iespējams.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka neviens cilvēks nevarētu būt tik nežēlīgs.

— Hercogs Aleksandrs nav cilvēks!

— Vai šī jaunā meitene bija skaista?

— O! Kā eņģelis.

— Es aizmirsu tās vārdu; tu man teici, kā viņu sauca?

— Nella.

— Un cik veca viņa mira?

— Astoņpadsmit gadu.

— Pārāk jauna.

— Nē, — pārāk veca, jo jau kopš diviem gadiem kauns un negods sagandēja viņas dzīvi.

— Un tu teici, ka pēc tam, kad viņa tev bija solījusies, hercogs Aleksandrs…

— Ak, klusējiet, monsieur, klusējiet! — iesaucās sbirs, kura atmiņā Lorenco tik nesaudzīgi atdzīvināja pagātnes ainas. Klusējiet! Jūs mani padarīsit traku. Runa pašreiz nav par mani, bet par jums. Jūs man likāt še ierasties, lai palīdzu jums kādu nogalināt… Nu, labi, kas ir šis cilvēks, kuru debesis atstājušas un par kura asins cenu man jānopērk iespēja savukārt atriebties? Nosauciet man to, es esmu gatavs.

— Nav nekādas vajadzības viņu nosaukt, tu pats to redzēsi.

— Tātad es viņu pazīstu.

— Tev ir slikta atmiņa, Mikele. Tu taču pats man minēji četrus cilvēkus, kas tajā liketnīgajā naktī bija atradušies tai telpā, un es tev teicu, ka vienam no šiem četriem gribu atriebties.

— Pareizi, monsieur, ar to man pietiek.

— Tad viss ir kārtībā! Es tevi atstāšu šinī istabā. Esi gatavs… domā par hercogu… sapņo par atriebšanos tam… un, kad es atnākšu pēc tevis, lai es tevi atrstu ar zobenu rokā.

— Par to esiet drošs, monsieurl

Lorenco aizdarīja durvis un iegāja hercogam paredzētajā istabā.

Kamīns gaiši dega un tā arī bija vienīgā uguns, kas apgaismoja šo telpu.

Tiklīdz jaunais cilvēks bija tur iegājis, viņš izdzirda uz kāpnēm soļus.

Viņš apstājās, klausījās: tie bija vīrieša un sievietes soļi.

Bija dzirdama zīda drēbju čaukstoņa.

Lorencīno metās blakus ejā, tik tikko paspēdams vēl atvērt un aizdarīt kādas durvis.

Piecas sekundes vēlāk Luīze maskotā ungāra pavadībā pagāja garām šīm durvīm un iegāja istabā.

Šī telpa Luīzai nebija pazīstama, jo istaba, kurā to šorīt bija ieveduši, atradās mājas otrā galā.

Bet viņa bija saņēmusi Lorencīno rakstītu zīmīti un, pazīdama viņa rokrakstu, pēc cita nekā vairs nejautāja.

-r- Mēs esam klāt un še jums būs jāgaida, — teica ungārs.

— Pateicos! — atbildēja Luīza apsēzdamās.

— Vai jūs kaut ko vēlētos? — jautāja sbirs.

— Nē, — atbildēja jaunā meitene, — tikai pasakiet tam, kas jūs sūtīja pēc manis, ka esmu ieradusies un viņu gaidu.

— Labi, kundze, — atteica ungārs.

Un, aizvēris durvis, viņš izgāja.

Tiklīdz viņš bija spēris soli gaitenī, Lorencīno to aizturēja.

— Vai viņa ir tur? — jaunais cilvēks klusu prasīja.

— Jā, monsieur.

— Labi, tad ej un pasaki hercogam, ka mēs viņu gaidam, bet lai viņš neaizmirst, ka vienīgi tu drīksti redzēt viņu še ienākam.

Ungārs palocījās un gribēja atdot Lorencīno atslēgas.

Bet Lorencīno tās nepaņēma.

— Kā tu domā, lai hercogs ienāk? — viņš jautāja.

— Pareizi, — norūca ungārs.

Un viņš aizgāja ar visu atslēgu.

Hercogs šo laiku bija pacenties izmantot un, kad ungārs atgriezās zālē, viņš bija jau stipri iereibis.

Ungārs pamāja hercogam, tas piecēlās un devās pie viņa.

— Nu, kā ir? — viņš jautāja sbiram.

— Monsieur, viņa jūs gaida.

— Nudien, — iesmējās hercogs, — šis Lorencīno ir nesamaksājams. Man šķiet, ja es to prasītu, viņš man atvestu pašu Madonnu.

Tad, iegājis tualetes istabā, viņš apvilka garu satina tērpu ar caunādas oderi.

— Vai lai es apvelku savus kara vai mīlas cimdus? — jautāja viņš ungāram.

— Velciet, monsieur, jūsu mīlas cimdus, — tas atbildēja.

Un patiesi — uz hercoga galda atradās pāris brūnu un pāris parfimētu cimdu.

Hercogs uzvilka parfimētos.

Tad, atvēris zāles durvis, viņš teica:

— Ar labu nakti, kungi, jūs varat palikt pie galda, cik vien ilgi jums patīk. Pagrabos vīna ir diezgan un istabās ir gultas. Pirms pusdienām nenāciet mani modināt, es gulēšu ilgi.

— Uzgaidiet, monsieur, — teica viens no dzīrotājiem, — es iešu jums līdzi.

— Nē, paliec vien Džustiāno, — teica hercogs, — man neviens nav vajadzīgs.

Bet ar dzēruša cilvēka neatlaidību Džustiāno Cesena, hercoga virsnieks, neatlaidās.

— Nu, tad nāc, žūpa! — teica hercogs un klusi piebilda Džakopo:

— Svētā Marka laukumā vai nu ar ļaunu, vai ar labu viņš tev ir jāaizved. Man pietiek ar ungāru.

Un visi četri izgāja no pils. Bet lai novērstu aizdomas, kā to hercogs Lorencīno bija solījis, viņš nogriezās pa Kaldera ielu, iegāja Džinori ielā, tad pagājis gabaliņu pa Sangallo ielu, devās tālāk pa Ardeieri ielu, Svētā Marka laukumā atkratījās no Džustiāno, kuru sbiram Džakopo lika aizvest uz mājām un, ungāra pavadīts, atkal atgriezās Larga ielā.

Pa to laiku Lorencīno bija iegājis istabā, kur viņu gaidīja Luīza.

Viņu ieraudzījusi, jaunā meitene strauji piecēlās un metās tam ap kaklu.

— Es tev pateicos, ka tu neesi šaubījusies par mani, — teica Lorenco.

— Tā diena, kad es sāktu šaubīties par tevi, būtu mana pēdējā, — atteica Luīza.

— Pagaidi, lai es aiztaisu šīs durvis, — teica Lorencīno.

Aizdarījis durvis, viņš atkal atgriezās pie Luīzas.

— Mana mīļotā Luīza, tu man esi palikusi uzticīga līdz galam, bet tagad klausies, ko tev teikšu.

— Tāpat kā uzklausa Dieva balsi, bet vispirms, kas būs ar manu tēvu?

— Es jau teicu, ka tavs tēvs tiks glābts. Bet ar to vēl nepietiek, domādams par viņu, es, mana sirdsmīļotā, esmu padomājis arī par mums abiem: pēc vienas stundas mēs atstāsim Florenci.

— Un kurp mēs dosimies?

— Mēs dosimies uz Venēciju… Lūk, še, — Lorencīno piesita pie ķešas, — man ir bīskapa Morei izdotais orderis pasta zirgiem. Tiklīdz būsim brīvībā, tavs tēvs mums pievienosies.

— Tad ejam, ejam, mans mīļotais Lorencīno!

— Vēl nē, pirms mēs aizejam, ir jānotiek kādam svarīgam notikumam.

— Kur?

— Še.

— Kā še?

— Še, šinī istabā.

— Un es… es?

— Tu, Luīza, būsi šinī blakusistabā. Lai arī ko tu dzirdētu, lai kāds troksnis še saceltos, un lai kas še tiktu darīts, tu nekusties ne no vietas, un neizdves ne vārda! Kad viss būs galā, es tev atvēršu, Luīza… Tad tu, nākot cauri šai istabai aizvērsi acis, un mēs steigsimies projām.

— Lorenco! Lorenco! — iesaucās Luīza, — tu mani biedē! Kam še jānotiek? Ak, es vairs neesmu nekāds bērns… Arī mans tēvs teica, ka es jau esmu sieviete!

— Cst! — čukstēja Lorenco, — vai tu kaut ko nedzirdēji?

— Man liekas — kāds atdarīja ārdurvis.

— Tad labi. Ej, Luīza, blakusistabā… Izšķirošais brīdis ir klāt. Saņem visu savu drosmi un, kaut tu redzētu ienākam pašu nāvi, ciet klusu!

— Ak, svētā Madonna, kam gan šeit jānotiek?

Lorencīno iebīdīja meiteni blakusistabā, tad, iebāzis atslēgu ķešā, devās laukā no istabas un ieslīdēja mazajā kabinetā, kur tas arī pirmīt, ungāram garām ejot, bija noslēpies.