Aleksandrs Dimā (tēvs) - NAKTS FLORENCĒ

— O! — iesaucās mūks, bailēs nodrebēdams, — ko gan dzirdēs tas, kurš pirmais klausīsies šā cilvēka grēksūdzi!

— Jā, — drūmi piebalsoja Fīlips Stroci, — ja vien viņš nenomirs bez grēka atlaišanas.

Brālis Leonardo papurināja galvu.

— Bet tas nav svarīgi, — viņš teica, — ja šis cilvēks mīl, tad viņam nav vēl viss zudis. Mīla ir ticība, un tā sirds, kurā saglabājies kaut stariņš mīlas, nekad nav gluži atrāvusies no Dieva.

— Jau tā es esmu diezgan nelaimīgs! — izsaucās Stroci, — bet lai galīgi salauztu manu šaubu nomākto sirdi, vajadzēja vēl gadīties, ka šis cilvēks ir iemīlējis Luīzi un tā viņam atbild ar pretmīlu.

— Stroci, Stroci, — teica mūks, — tai vietā, lai gauztos uz debesīm, tev vajadzētu tām pateikties, ka nabaga no visiem pamestais bērns, mīlēdama kā sieviete, tomēr paklausot tēva vārdam, ir palikusi tīra kā eņģelis.

— O, ja es tam spētu ticēt! — nomurmināja Stroci.

— Tici, es tev to varu apzvērēt, — teica brālis Leonardo, izstiepdams roku.

Nabaga tēvs, kura sirds bija pārpilna, iesaucās:

— Bet kāpēc tad viņa pati nenāk un man to nepasaka? Man šķiet, ja viņa pati man to teiktu, es vairs nešaubītos.

— Lūk, še es esmu, nešaubaties vairs, tēt! — iesaucās Luīza, ko mūks bija ievedis blakus cellē, kur tā bija noklausījusies visu, gaidīdama uz pirmo sirsnīgāko vārdu no tēva mutes, lai varētu mesties viņam ap kaklu.

Tai pašā mirklī, kad meita ienāca pa vienām durvīm, mūks, negribē­dams traucēt abu saredzēšanās priekus, izgāja pa otrām.

Tas bija acu mirklis, kur vārdi un skūpsti jaucās cits caur citu un kur tikai vienīgi Dievs varēja sadzirdēt tos klusos pateicības čukstus, ko viņam sūtīja tēvs un meita.

Tad Stroci apskatījās pēc Leonardo un pamanīja viņu aizejam.

— Vai jūs, mans tēvs, mūs atstājiet? — viņš jautāja.

— Laime paiet tik drīz, — teica mūks, — ka, ja kāds cilvēks ir laimīgs, ir labi, ja ir vēl kāds otrs, kas tad par viņu lūdz Dievu.

Un brālis Leonardo aizvēra durvis.

Stroci, kas priekos bija mazāk izturīgs nekā bēdās, nokrita uz koka sola, kas stingrajam dominikānim noderēja kā sēdeklis.

Luīza apsēdās pie viņa kājām.

— Ak, Dievs, mīļo tēt, — teica Luīza, — ko jums gan vajadzētu pārciest, ja tas ir taisnība, ka jūs par mani šaubījāties!

— Ak, jā! — iesaucās Stroci, — es daudz ko pārcietu, tāpēc ka tu nekad nesapratīsi, Luīza, cik ļoti es tevi mīlu. Vecāku mīla ir noslēpumaina saite staip viņiem un Dievu. Visus šos trīs gadus, kamēr biju projām no Florences, es tikai pa ilgiem starplaikiem dabūju par tevi kādu ziņu. Tu un Florence esat man vienīgās, ko es mīlu, un, Dievs lai man piedod! Man liekas, ka no šīm divām apspiestajām būtnēm, no kurām viena ir mana māte un otra mana meita, tevi es tomēr mīlu visvairāk.

— Mani brāļi, tēt, bija pie jums un es biju laimīga, zinādama, ka viņi bēdās jūs mierinās.

— Tavi brāļi ir spēcīgi cilvēki, radīti cīņai un ciešanām. Kad tēvs iedzemdē dēlu, viņš zina, ka tas būs jātdod tēvijai; bet meita pieder vairāk tēvam. Meita ir kristīgas ģimenes mājas eņģelis, jaunavīgas mīlas tēls, kas atvieto mūsu senču penātus. No tā tu vari spriest, mans bērns, ko es izcietu, domādams par briesmām, kas tev draud šinī nelaimīgajā pilsētā, kur es nekādi nevarēju tevi aizstāvēt; bet tu, mana meita, ko tu te esi visu šo laiku darījusi?

— Viss šis laiks, tēt, man pagāja mīla un lūgšanās, — atbildēja Luīza, — es lūdzu par jums un mīlēju Lorencīno.

— Tātad tu viņu mīli? — jautāja Stroci, dziļi nopūzdamies.

— Tā, ka ja es viņu pazaudētu, es nesaprastu, ar ko Dievs to manā sirdī varētu aizvietot, — atbildēja Luīza.

— Bet, — vilcinādamies jautāja sirmgalvis, — neviens taču nezina par šo jūsu mīlu?

— Neviens, tēt.

— Bet kur un kā tu ar viņu satiecies?

— Līdz tam laikam, kamēr viņš man lika aiziet no krustmātes, mēs satikāmies pie viņas un pēc tam mazajā mājiņā Santa Kroče laukumā. Tur viņš ierodas pārģērbies gan šā, gan tā, bet vienmēr zem maskas. Katru reizi mēs norunājām jaunu signālu nākamai reizei. Man liekas, ka viņa dzīvē ir kāds liels noslēpums. Brīžiem viņš ir līksms un lepns, brīžiem skumjš un nomākts; brīžiem viņš ir jautrs kā bērns, bet dažreiz atkal raud kā sieviete.

— Un tu?

— Es, es esmu gan jautra, gan skumja, skatoties pēc tā, kādā omā ir viņš.

— Un par jūsu iepriekš nolemtajām laulībām vai viņš arī kādreiz runā?

— O, jā, un diezgan bieži, tēt! Tad viņš sajūsminās, tad viņš runā par nākotni, par varu, par kroni, bet es no visa tā saprotu tikpat daudz, ja viņš nerunātu nekā, jo viņā, tēt, viss ir noslēpums.

— Ak, bērns… bērns!

— Nomierinies, tēt, no Lorenco jums nav ko bīties.

— Jā, pareizi tu man atgādini, ka tev draud vēl citas briesmas… Tātad šis nelietis hercogs ir tevī iemīlējies.

— Neviens man to vēl nav teicis, bet vairākas reizes, pat šodien vēl, man sekoja maskojušies cilvēki, un es jutu, ka man sirds sažņaudzās, it ka man draudētu briesmas.

— Viņš nezina, kur tu dzīvo?

— Kopš dažām stundām viņam tas ir ticis atklāts.

— Augstais Dievs!

— Es gan no sākuma ļoti nobijos, bet tad Lorenco man iegalvoja, ka man neesot ko bīties, un es nomierinājos.

— Lorenco! Tātad tu viņu satiki?

— Jā, tēt, šorīt.

— Un viņš tev teica, ka mēs vakar redzējāmies?

— Jā, viņš man stāstīja.

— Vai viņš tev teica, ka es viņam tevi piedāvāju par sievu?

— Jā, tēt.

— Un viņš arī neliedzas, ka tevi ir atraidījis?

— Arī to viņš man pateica.

— Un ko tu tad domāji?

— Man, tēt, viņa bija žēl.

— Žēl!?

— Jā, tāpēc ka es zinu, ka viņam tas bija ļoti sāpīgi.

— Un kur tu ar to satikies?

— Pie viņa.

— Tu biji pie viņa, šā nelieša mājā, Larga ielā?

— Man likās, ka briesmas ir tuvu.

— Un vai tu pirmā viņam stāstīji par mani?

— Nē, viņš pirmais sāka runāt par jums.

— Viņš taču nezina, kur es atrodos.

— Piedod, tēt, viņš to zina.

— Kas viņam to pateica?

— Es.

— Nelaimīgā, tu pazudini mani un pazudināsi sevi! — iesaucās Stroci.

— Ak, tēt, kā jūs tā varat domāt?

— Un tu, kā tu varēji būt tik akla un lētdabīga? Šai brīdī, Luīza, hercogs Aleksandrs zina visu. Šai brīdī es, tu, mūsu draugi, visi esam viņa varā. Un tā ir tava neprātīgā mīla, tava apmātā uzticība, kas mūs ir pazudinājusi! Ak, nelaimīgā! Lai Dievs tev piedod, kā es tev piedodu! Bet ko tu esi izdarījusi!

Un Stroci, kas bija piecēlies, rokas lauzīdams, nokrita uz sava krēsla.

Šai brīdī pie klostera vārtiem atskanēja spēcīgi sitieni.

— Klausies! — teica Stroci, izstiepis roku uz to pusi, no kurienes atskanēja troksnis.

— Kas tas ir? — apjukusi vaicāja Luīza.

— Vai tu dzirdi? Redzi, šaubies nu vēl!

Un, saņēmis meitu pie rokas, Stroci to aizvilka līdz celles logam, kur tā caur pusatvērtajiem vārtiem redzēja zibam ieročus.

— Sbiri!.. zaldāti… hercogs! — iekliedzās Luīza. — Tēvs, tēvs, nogaliniet mani! Bet nē, tas nav iespējams! Vai tiešām jūs būtu nodots!

— Jā, es esmu nodots. Un briesmīgākais ir tas, ka mani nodevusi mana paša meita!

— Ak, pagaidiet, tēt, netiesāsim vēl paši sevi!

Nebija ilgi jāgaida. Brālis Leonardo parādījās celles durvīs.