Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

— Zini, bērns, — viņš teica, — vienīgi tu vēl vari ko darīt, lai viņu glābtu.

— Un kas man, monsieur, būtu jādara? — jautāja meitene.

— To tev pateiks Lorencīno, — atbildēja hercogs un izgāja.

*

Plašo Bargello ēku, kurā bija apvienots krimināltiesas sēžu nams kopā ar cietumu un uz kuras sienas nesen vēl atrada Džioto gleznotu Dantes potretu, bija cēlis Arnolfo Lupo. Ar savām milzīgajām kāpnēm, ko grezno lauvas tēls, šī celtne vēl šodien pieskaitāma dižākajiem un oriģinālākajiem Florences pieminekļiem no tiem laikiem, kuru drausmīgos notikumus tā … ir pieredzējusi.

Šai cietumā bija tikuši ievietoti nevien Fīlips Stroci un brālis Leonardo, bet arī ievainotais Selvadžo Aldobrandīni, Bernardo Korzīni, kas tam bija devis patvērumu un vēl citi patrioti, kurus hercogs bija uzskatījis par vajadzīgu pievienot iepriekšējiem — kā pret viņu vērstas sazvērestības dalībniekus.

Cietums.

Visi bija ieslēgti vienā kopīgā istabā. Tā bija plaša telpa ar aizrestotiem logiem, kur sienas bija noraibinātas ar zīmīgiem uzrakstiem. Tos še bija atstājuši tie daudzie politiskie mocekļi, kas te bija uzturējušies pirms mūsu stāsta varoņiem.

Tai brīdī, kas mēs mūsu lasītāju ievedām hercoga tirāna dižciltīgo upuru vidū, brālis Leonardo ir atspiedies pie kolonnas, kas atbalsta velvi, Stroci sēž uz kāda sola ar mēteli pagalvī. Viņam līdzās guļ Selvadžo Aldobrandīni. Pārējie ir sastājušies ap Bernardo Korzīni, kurš uzkāpis uz ķeblīša, ar vecu naglu mēģina sienā ieskrīpot savu vārdu.

— Ko tu, Bernardo, tur dari? — jautāja mūks.

— Tu redzi, godājamais tēv, — atbildēja Bernardo, — es ierakstu savu necienīgo vārdu līdzās to agrāko mocekļu vārdiem, kas mūs gaida debesīs.

Un viņš pasniedza naglu Vitorio Paci.

— Tagad ir mana kārta, — teica Vitorio. — Pie Kristus — ir mūsu pēdējā no tautas izvēlētā valdnieka! Šīs sienas reiz dienās būs Florences zelta grāmata. Lūk, še, vecā Jēkaba Paci, mana senča vārds, te Džeroms Savonarola, te Nikola Karduči, Dante Kastiljone… Augstais Dievs! Tur augšā taču ir vesels pulks dižciltīgo brīvības ēnu!

— Paci, uzraksti arī manējo! — iesaucās Selvadžo, — raksti to starp tavu un Stroci vārdu, lai nākamās paaudzes zina, ka es še reiz biju. Bet ja mūris ir par cietu, tad nāc, ņem manas asinis un raksti ar tām… mana rēta vēl ir svaiga un neliegs tev šo tinti. Raksti, raksti: „Selvadžo Aldo­brandīni, miris par brīvību"!

— Tava kārta, Stroci, — teica Vitorio, kad bija iegravējis Selvadžo Aldobradīni vārdu zem savējā.

Un viņš tam pasniedzas niecīgo naglu, kas šo dižciltīgo cietumnieku rokās pārvērtās par vēstures griezekli.

Fīlips Stroci paņēma naglu un rokas augstumā uzrakstīja itāliešu sentenci, ko varētu tulkot šādā divrindā:

Sargi mani no tā, kam es uzticos. No tā, kam neuzticu, pats es sargāšos.

Vitorio sāka smieties:

— Šis padoms ir labs, — viņš teica,— bet ja to mums dod cietuma mūri, tad tas nāk mazliet par vēlu.

Pārējie turpināja ierakstīt savus vārdus.

Šai brīdī ieradās kāds inkvizīcijas sulainis.

— Vai Fīlips Stroci ir atgriezies no nopratināšanas? — viņš prasīja.

— Jā, kas pēc viņa prasa? — jautāja Stroci.

— Kāda jauna meiča, kurai atļauts pavadīt ar viņu kopā pusstundu, — atbildēja sulainis.

— Jauna meiča! — Stroci izbrīnījies iesaucās. — Kad tik tā nav Luīza!

— Tā ir Luīza, tēt! — iesaucās durvīs Stroci meita.

— Nāc, mans bērns, nāc! — teica Fīlips, rokas atplētis. — Es tev esmu piedevis un ceru, ka arī citi tev piedos.

Tad pēkšņi ar tēva mīlas pārpilnu sirdi to pie krūtīm spiezdams, viņš bailēs izsaucās:

— Ak, bērns, es drebu iedomājoties… Saki, kas tev atļāva ar mani tikties?

— Hercogs pats, — atbildēja Luīza.

— Un kā tu dabūji atļauju?

— Es gāju to meklēt.

— Kur?

— Uz pili.

— Uz pili, pie hercoga?.. — iesaucās Stroci. — Tu biji pie šī nelieša? Stroci meita pie Mediči bastarda! O, ja tu šādā ceļā esi iekļuvusi še, tad labāk es tevi nemaz vairs nebūtu redzējis… Ej! Ej!

Un viņš atgrūda savu meitu.

— Stroci, esat vīrs… — teica brālis Leonardo, uztverdams rokās Luīžu.

Bet sirmgalvis saslējās un, kamēr nevainīgais bērns tajā noraudzījās ar izbrīna un baiļu pilnu skatienu, viņš, abām rokām matus plēzdams, sauca:

— Viņa ir bijusi pie tā… Viņa ir iegājusi šinī netiklības pereklī, šinī izvirtības zaņķī! Un ar cik nevainības gadiem tu samaksāji par šo atļauju uz pusstundu mani satikt? Atbildi, Luīza, atbildi!

— Tēt, — pazemīgā balsī atbildēja jaunā meitene, — Dievs redz, ka neesmu pelnījusi tos pārmetumus, ko jūs man sakāt. Pirmkārt, es tur nebiju viena. Pie hercoga bija arī Lorencīno, kas mūs ne uz brīdi neatstāja divatā.

— Tātad, Luīza, nebija nekādu apkaunojošu nosacījumu?

— Nē, tēt, es tev zvēru pie mūsu ģimenes goda! Es metos viņiem pie kājām un lūdzu atļauju tevi satikt. Hercogs ar Lorenco klusi savā starpā pārmainīja dažus vārdus, tad hercogs parakstīja kādu papīru, pasniedza to man un es iznācu nosarkusi vienīgi no viņa skatiena.

— Visvienalga, Luīza, — galvu kratīdams, teica Stroci, — aiz šīs žēlastības slēpjas kāds briesmīgs noslēpums. Bet, tas nav svarīgi, tā kā mums ir dots pusstunda laika, tad pacentīsimies to izmantot, jo ir ļoti iespējams, ka tie ir pēdējie brīži, ko mēi pavadam kopā.

— Tēt! — iekliedzās Luīza.

— Dievs tev, mana meita, ir devis spēku, — teica sirmgalvis, — un es varu runāt ar tevi nevis kā ar bērnu, bet kā ar sievieti.

— Ak, Dievs! Tēv, jūs mani baidāt, — čukstēja jaunā meitene.

— Tu pazīsti cilvēku, kas prasa manu galvu, tu pazīsti tiesnešus, kas par mani spriež!

— Tēt, vai jūs būtu jau notiesāts?

— Nē… vēl ne… bet ka mani notiesās, par to nav ko šaubīties. Tātad atbildi man, it kā mans nāves sprieduma būtu jau pasludināts. Neaizmirsti, ka tas, ko es tev prasu, būs mana stiprināšana nāves stundā. Neaizmirsti, ka notiesātam atliek tikai mirt, bet mirt kā kristīgam cilvēkam pieklājas: bez lāstiem un bez zaimošanas.

— Ak, Dievs, es tev pateicos! — čukstēja brālis Leonardo, — ka tu esi atsūtījis šo eņģeli, lai tas viņam atdotu prātu, ko tas gandrīz vai jau bija zaudējis.

— Kas man, tēt, ir jādara, lai jums atdotu mieru? Sakiet, un es tūdaļ paklausīšu.

— Luīza… — Stroci svinīgi teica, — kad tu redzēsi taisām man ešafotu, kad tu zināsi, ka es eju uz soda vietu, zvēri man, ka tu nespersi ne soli pie šā cilvēka, lai mani glābtu, kaut arī ar to izpelnītos manu dzīvību! Zvēri man, ka nekad nebūs nekāda sakara starp tavu nevainību un viņa nelietību. Jo pie tavas mātes dvēseles miera, pie manas bezgalīgas mīlestības uz tevi, Luīza, es tev zvēru, ka tā tu manis neizglābsi, bet ka tad es miršu izmisumā… un, pazudinājusi mani zemes virsū, tu, nabaga bērns, manis vairs neatradīsi debesīs.

Lai viņas solījums būtu svinīgāks, Luīza nometās ceļos, ielika abas rokas sirmgalvja rokās un teica:

— Tēvs, mans tēvs, es jums to zvēru un Dievs lai mani soda, ja es šo zvērastu lauztu!

— Tas vēl nav viss, — teica Stroci, uzlikdams abas rokas meitai uz galvas un nolūkodamies tanī ar dziļu maigumu, — tās briesmas, kas tev uzmāksies manā tiesāšanas laikā, var vēl turpināties pēc manas nāves… Ko hercogs nebūs varējis panākt ar iebiedēšanu, viņš var lūkot panākt ar varu.