Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

— Runā klusāk… runā klusāk! — nomurmināja brālis Leonardo.

— Bet, — turpināja Lorencīno, — hercogs ir spēcīgs, veikls un drošs. Var gadīties, ka, mēģinādams glābt Florenci, es pats krītu cīņā. Tātad man ir vajadzīga grēku atlaišana in art icu Jo mortis. Dodiet man to, tēvs dodiet bez kavēšanās! Man šķiet, es esmu pietiekami daudz cietis virs zemes, lai jūs man neliegtu ieeju debesīs!

— Lorencīno, — teica priesteris, — es zinu, ka šis grēks ir attaisno­jams; bet es ņemu šo grēku uz sevi. Un kad Dievs tevi aicinās savā priekšā, lai tu atbildētu par tām asinīm, ko tu izliesi, es nostāšos tavā vietā un teikšu: „Kungs, nemeklē vainīgo… Vainīgais stāv tavā priekšā."

— Labi, tas būtu viss, — teica Lorencīno. — Tagad arī viņš, tāpat kā jūs, ir notiesāts. Viņa laiks drīz būs klāt… Kad rīt, tēv, atnāks pēc jums, sauciet visi: „Hercogs Aleksandrs ir miris! Lorencīno viņu ir nogalinājis! Ejiet uz Lorencīno māju un tur jūs atradīsiet viņa līķi". Tad bende pats nodrebēs, ļaužu pūlis trauksies uz manu māju Larga ielā, atradīs tur hercoga līķi un tai vietā, lai ietu uz ešafotu, jūs iesit savu triumfa gājienu.

— Un tu?

— Es? Es atvēršu tautai tās istabas durvis, kur gulēs hercoga līķis. Tagad es esmu pateicis visu, kas man jums bija sakāms. Ardievu, godājamais tēv!

Tad, paspēris soli uz pārējo cietumnieku pusi, kas bija nostājušies pie durvīm, viņš teica:

— Ceļu, kungi!

— Bet ja nu mēs tev nedosim ceļu? — jautāja Vitorio Paci.

— Ja mums ir ienācis prātā pirms nāves tev vēl atriebties? — piezīmēja Stroci.

Un visi kopā, neizslēdzot pat ievainoto Selvadžo Aldobrandīni, kas mēģināja aizvilkties līdz jaunajam cilvēkam, tie sauca cits caur citu:

— Nāvi tam, kas mūs ir pārdevis! Nāvi nodevējam! Nāvi nelietim! Lorencīno savilka uzacis un uzlika roku uz zobena spala, bet tad viņš

izdzirda, ka brālis Leonardo tam iečukstēja ausī:

— Mierā, Lorenco! Tās ir pēdējās mokas tavā sāpju ceļā un pēdējais ērkšķis tavā vainagā!

Tad, pagriezdamies pie cietumniekiem, viņš skaļā balsī teica:

— Brāļi, ļaujiet šim cilvēkam iet, viņš ir lielākais no mums visiem! Un Lorencīno aizgāja garām pārsteigtajiem cietumniekiem, kas,

paklausīdami brāļa Leonardo pavēlei, viņu vairs nedomāja aizturēt.

Šai vakarā Largas ielas pilī bija lieli svētki. Hercogs Aleksandrs tur bija sapulcējis savus tuvākos draugus, lai kopā ar tiem nosvinētu savu triumfu pār republikāņiem. Tikai viena vieta pie viņa laBās rokas bija tukša.

Tā bija Lorencīno vieta.

Jau vairākas reizes daži bija pabrīnījušies par hercoga favorīta prombūtni, bet hercogs uz katru jautājumu bija smaidīdams atbildējis:

— Nemaz nebēdājiet par to; es zinu kur viņš atrodas.

Pusnaktī ienāca Lorenco, apsēdās līdzās hercogam, piepildīja savu kausu un, to pacēlis, iesaucās:

— Uz mūsu sirsnīgi mīlētā hercoga panākumiem, veiksmi un prieku!

Uz jaunā cilvēka tostu visi atbildēja ar skaļu piekrišanu, kamēr viņš,

noliecies hercogam pie auss, teica:

— Monsieur, dzeriet labāk divus kausus nekā vienu! Pēc stundas Luīza būs manā istabā, kur viņa sagaidīs Jūsu Augstības labvēlību.

— Un tu to izdarīji, mīlulīt? — hercogs dzērumā reibdams jautāja.

— Vai tad es, monsieur, nebiju devis jums savu godavārdu?

— Pēc vienas stundas? Un kas man to pateiks?

— Ziniet, monsieur, man nav neviena cilvēka, kam es varētu uzticēties, bet jums ungārs ir ļoti padevīgs, vai nav tiesa.

— Es uz viņu paļaujos — kā pats uz sevi.

— Aizdodiet man viņu, lai atvestu mūsu skaisto bēdulīti.

— Tas neiet! — teica hercogs, — viņa pazīs, ka tas ir no maniem ļaudīm un negribēs tam sekot.

— Ja viņam būs maska uz sejas un zīmīte no manis? Ko jūs nu runājat! Un, pirmkārt, maigais bērns jau zina, kurp viņa iet.

— Kāpēc tad šāda lieka uzmanība?

— Lieciet to pasaukt, monsieur, un piesakiet, lai viņš man paklausītu visās lietās.

Hercogs pasauca sbiru.

— Seko Lorencīno, — viņš tam teica, — un pie tavas galvas es tev pavēlu darīt visu, ko viņš tev liek.

Ungārs jau bija apradis ar šāda veida pavēlēm un tikai pamāja ar galvu.

Lorencīno piecēlās.

— Vai tu aizej, mīlulīt? — jautāja hercogs.

— Velns lai parauj! Man taču jāliek sakārtot jūsu istaba.

— Un tu apsoli, tiklīdz skaistulīte ieradīsies, man to paziņos?

— Ungārs pats atnāks pasacīt jums to brīdi, kad gaidīt.

Lorencīno jau bija pagājis uz durvju pusi, bet tad viņš atkal atgriezās

pie hercoga un teica:

— Monsieur, jūsu godavārdu, ka neviens no jūsu galda biedriem nezinās, kurp jūs ejat un kāpēc pieceļaties no galda!

— Dodu tev godavārdu.

— Un jūsu godavārdu, ka jūs iziesit pa citām durvīm, lai maldinātu tos, kas jūs redzēs izejam.

— Es dodu.

— Un jūs neaizmirsīsit, ks to man esat devuši?

— Ko tu gan domā, mīlulīt!

— Es domāju, ka divi solījumi ir vairāk vērts nekā viens. Tātad man, monsieur, ir jūsu bruņinieka godavārds?

— Mans bruņinieka godavārds!

— Tad viss ir labi.

— Kas tev ir, Lorencīno? — jautāja hercogs.

— Man? — atjautāja jaunais cilvēks.

— Tu esi bāls kā nāve un tomēr tev piere ir vienos sviedros.

— Tas var būt, — atbildēja Lorencīno, noslaucīdams pieri batista mutautiņā, kādu parasti lieto sievietes. — Še pie jums jau var nosmakt.

Un viņš steidzīgi izgāja.

Katedrāles pulkstenis nosita pusnakti, kad Lorencīno iznāca Larga ielā.

Tā bija nakts no 5. uz 6.janvāri, auksta, tumša ziemas nakts, kad tikai desmit soļus varēja redzēt uz priekšu.

Lorenco gāja klusi un uzmanīgi, skatīdamies pa labi un pa kreisi — kā cilvēks, kas kādu meklē.

Lansī ielas stūrī pēkšņi viņam priekšā nostājās kāds cilvēks.

Lorencīno atlēca soli atpakaļ un ķērās pie dunča.

— Monsieur, tas esmu es! — svešais teica.

— Ā, tas esi tu, Mikele! — iesaucās Lorencīno.

— Vai tad Jūsu Ekselence nelika man gaidīt Larga ielā no vienpad­smitiem līdz vieniem?

— Taisnība, es esmu laimīgs, ka tu tik akurāti esi ieradies uz satikšanos. Vai tu esi gatavs?

— Jā.

— Tad seko man!

— Vai jūsu atriebšanās brīdis jau klāt? — jautāja sbirs.

— Es ceru, Mikele, ka stundas laikā viss būs cauri!

— Jūs esat laimīgs, monsieurl

Lorenco, neteicis ne vārda, devās tālāk, tad iegriezās Larga ielā un atvēra kādas mazas durvtiņas.

— Ā, — noteica sbirs, — tātad pie jums tā lieta norisināsies?

— Jā, pie manis.

— Vai jūs nobaidāties, ka no hercoga pils vārētu sadzirdēt kliedzienus un ieroču šķindu? — jautāja sbirs.

— Esi bez rūpēm, — teica Lorencīno, — jau veselu gadu kaimiņi ir dzirdējuši pie manis tik daudz kliedzam un ieročus žvadzinam, ka viņi tam nepievērsīs nekādu vērību.

Uzkāpis pirmajā stāvā, Lorencīno atvēra kādas durvis, pa kurām iebīdīja Miķeli.

Lorencīno jau gribēja viņu atstāt vienu, kad sbirs to satvēra aiz rokas.

— Monsieur, — viņš teica, — es esmu jūsu rīcībā, bet arī jūs man esat devis kādu solījumu.

— Saki kādu?

— Ja jūsu ienaidnieks būs beigts, jūs man ļausit izrēķināties ar hercogu.

— Tātad tu vēl arvien paliec pie savas apņemšanās?

— Vairāk kā jebkad.