Aleksandrs Dimā (tēvs) - NAKTS FLORENCĒ

— Mans brāli, — viņš teica, vērsdamies pie Stroci, — vai jūs esat gatavs mocekļa nāvei?

— Jā, — dzedri atteica sirmgalvis.

— Tad labi, — piebilda mūks, — bendes ir klāt.

Šai brīdī atskanēja hercoga Aleksandra balss, kura teica:

— Palieciet pie šiem vārtiem un neļaujiet nevienam iziet. Jūs ātri sekojiet man!

Un viņš parādījās savu slepeno gaitu līdzbiedru, abu sbiru, Džakopo un ungāra, pavadīts.

— Ahā, — smiedamies teica hercogs, — kā mans godājamais tēvs pats redz, es esmu dievbijīgs piligrims, kas apmeklē mūsu Kunga mitekli, lai atalgotu vai sodītu tos, kas savā augstprātībā iedomājas stāvam augstāk par katru sodu vai atalgojumu. Ko es gribu, tas ir…

Un viņš atbīdīja mūku sānis.

— …Ir tas, lai tu man dotu ceļu, jo man jāparunā ar šo cilvēku.

Bet brālis Leonardo no jauna aizstājās Stroci priekšā, lai pirmais izbaudītu hercoga dusmas.

— Šis cilvēks ir tā Kunga viesis, — viņš teica, — kā tāds viņš ir svēts un tu pie viņa iesi tikai pār manu līķi.

— Labi, — noteica hercogs, kura acis jau sāka mest zibeņus, — tad pāriesim. Varbūt tu domā, ka tas, kurš, lai uzkāptu tronī, ir saminis zem kājām veselas pilsētas, apstātos kāda nožēlojama mūka pīšļu priekšā?

— Vai var?.. — prasīja ungārs, uzlikdams roku uz dunča spalu.

— Nē, nav vajadzīgs, vai, vismaz, vēl nē, tu esi vienmēr ļoti steidzīgs… Nu, draugs, — atkārtoja hercogs, no jauna vērsdamies pie mūka, — ceļu tavam hercogam!

— Manam hercogam? Es nepazīstu šo vārdu, — atcirta mūks. — Es zinu, kas ir gonfalonjērs, es zinu kas ir priors. Es esmu gatavs paklausīt balijam*, bet es nepazīstu ne hercogus, ne hercogienes.

— Nu, tad, — teica Aleksandrs caur dusmās sakostiem zobiem, — ceļu tavam kungam!

— Manam kungam! Mans kungs, — stūrgalvīgi atteica brālis Leonardo, — ir Dievs. Man nav cita kunga, kā vien tas tur debesīs, un, ja kāda balss še apakšā man saka: „Ej!" es dzirdu otru no augšienes, kas man saka: „Paliec!"

— Nu, pagaidi tik! — atkārtoja ungārs.

Bet hercogs piecirta kāju un uzmeta sbiram skatienu, kas tam lika atkāpties.

Golfalonjērs, priors, balijs: Itālijas republikānisko pilsētu amatpersonu nosaukumi viduslaikos.

— Pagaidi jel! — viņš uzsauca, — ja es esmu pacietīgs, esi tāds arī tu. Tu taču redzi, ka es negribu nobiedēt šo jauno meiteni. Nu, labi mūk, — turpināja hercogs, — tā kā tu neatzīsti ne kungu, ne hercogu, tad ceļu stiprākajam!

Un uz hercoga mājienu ungārs ar Džakopu parāva sānis mūku, tā atsegdami Stroci, kas tagad stāvēja aci pret aci ar hercogu.

— Hercog Aleksandr, — nievājoši teica sirmgalvis, vēl instinktīvi ar roku aizsegdams savu meitu, — es domāju, ka tev pietiek ar tavu kancleru, tavu cietumu un sargiem, lai pašam nebūtu jāuzņemas sbira loma. Bet es esmu maldījies.

Hercogs skaļi iesmējās:

— Vai tu domā, ka prieks sastapt savu ienaidnieku vaigu vaigā nav nekā vērts? Tu laikam arī mani uzskati par vienu no tiem, kas naktī slepeni iezogas pilsētā, pa dienu noslēpjas kādā alā un pacietīgi gaida, kamēr tumsā varēs pacelt roku un no muguras dot nodevīgo dūrienu? Nē, es no saules nebaidos un esmu ieradies še gaišā dienas laikā, lai tev pateiktu: „Mēs, Stroci, esam spēlējuši augstu spēli, kur dzīvība bija likta ķīlā; tu pazaudēji un tagad Stroci — maksā!"

— Jā, — atbildēja Stroci, — un man atliek tikai apbrīnot mana pretspēlētāja apdomību, kurš ar tik lielu pavadonību ierodas pieprasīt savu parādu?

— Tu laikam iedomājies, ka man būtu bail? Vai tu domā, ka es nebūtu uzdrošinājies viens uzmeklēt tevi, kur vien būtu varējis cerēt sastapt? Tad tu gan ļoti maldies un laikam noturi mani par kādu citu.

Tad, pagriezies pie abiem sbiriem, viņš piebilda:

— Ungār un Džakopo, izejiet! Aiztaisiet durvis un, lai ko jūs dzirdētu, nenāciet, kamēr pats jūs nesaukšu!

Abi sbiri gribēja vēl ko iebilst, bet hercogs, pagriezies pret tiem, piecirta kāju. Abi palaida vaļā Leonardo un izgāja, aizvērdami durvis, bet mūks nometās ceļos kāda krucifiksa priekšā.

— Nu, lūk, — hercogs augstprātīgi teica, — tagad, Stroci, es esmu viens, viens pret jums diviem. Ā! Jā, es saprotu, es esmu apbruņots un jūs esat bez ieročiem. Pagaidi! Skaties, Stroci, es nometu šo zobenu.

Un izvilcis šo zobenu, hercogs to nometa aiz sevis.

Tad viņš pasniedza Stroci savu dunci.

— Nāc, vecais romiet… Vai nebija senatnē kāds Virgīnijs, kas nodur savu meitu un Brutu, kas nodur savu karali? Izvēlies starp tiem. Dur un topi nemirstīgs tāpat kā viņi! Nu, dur! Dur droši! Ko tu riskē? Pat savu galvu nē: tu zini labi, kā tā pieder bendem. Un tu, mūk, kas tevi tur?

Paņem šo zobenu un uzbrūc man no muguras, ja tev nav dūšas ieskatīties man sejā.

— Dievs aizliedz saviem kalpiem izliet asinis, — mierīgi, bet stingri atbildēja brālis Leonardo, — jo citādi, hercog Aleksandr, es nebūtu uzticējis tēvijas glābšanu citu rokām, bet tu jau sen būtu miris un Florence brīva.

— Nu, Stroci, — jautāja hercogs Aleksandrs, — vai tu domā, ka man ir bail?

Uz brīdi iestājās klusums, ko pasteidzās izmantot Luīza.

— Nē, monsieur, nē! — iesaucās viņa drebošā balsī, — jūsu drosme ir visiem zināma. Ak, esiet tikpat žēlīgs, cik jūs esat vīrišķīgs.

— Klusu, bērns! — iesaucās Stroci. — Nesāc viņu lūgties!

— Ak, tēt, — turpināja Luīza, kamēr hercogs iebāza atpakaļ makstī savu dunci un zobenu, — ļaujiet man, Dievs dos maniem vārdiem spēku. Monsieur].. — viņa, ceļos nokritusi, iesaucās.

Bet tagad uzlēca kājās brālis Leonardo. V

— Piecelies, bērns! — viņš iesaucās. — Nevar būt vienošanās starp nevainību un noziegumu, ne līguma starp dēmonu un eņģeli! Piecelies!

— Tu runā aplam, mūk, — teica hercogs, smiedams savus parastos smieklus, kas bija briesmīgāki par viņa dusmām, — viņa pašreiz bija tik skaista, ka es mīlā uz to aizmirsu visus apvainojumus.

— Mans bērns! Mans bērns! — iesaucās Stroci, satverdams savu meitu un to apskaudams.

— Ak, Dievs, Dievs! — teica brālis Leonardo, pacēlis abas rokas pret debesīm, — ja tu to redzi un nesūti savu zibeni, tad man jāteic, ka tava žēlastība ir lielāka nekā tava taisnība.

Hercogs nogaidīja brīdi, it kā dodams Dievam laiku viņam sodīt, tad iesaucās:

— Ungār, Džakopo!

Ienāca abi sbiri.

— Ko Jūsu Augstība pavēl? — prasīja ungārs.

— Nododiet šos abus sargiem un lieciet tos aizvest uz bargello, — teica hercogs, norādīdams uz Stroci un brāli Leonardo.

— Monsieur! Monsieur! — iesaucās Luīza, — Dieva dēļ, nešķiriet tēvu no meitas un netņemiet Dievam viņa priesteri!

— Ciet klusu un paliec, — uzkliedza viņai Stroci. — Ne viena vārda vairs, ne soļa, vai es tevi nolādēšu!

— Ak, Dievs! — nomurmināja Luīza un kā salauzta nokrita uz ceļiem.

— Ardievu, bērns, — teica Stroci. — Tagad vienīgi Dievs būs par tevi nomodā. Tikai neaizmirsti nekad, ka tas bija Lorencīno, kas mani nogalināja.

— Tēvs, tēvs! — iekliedzās meitene, izstiepdama abas rokas pret sirmgalvi.

Bet tas bez līdzjūtības viņas ciešanām pamāja vēl pēdējās ardievas, kurā bija vairāk dusmu nekā maiguma, un izgāja.

— Ak, monsieur, monsieur! — uz ceļiem gulēdama, Luīza griezās pie hercoga, — vai es tiešām nekā nespēju darīt, lai glābtu savu tēvu?

Hercogs, kas jau bija pie durvīm, atgriezās pie Luīzas.