Aleksandrs Dimā (tēvs) - NAKTS FLORENCĒ

— Ardievu, mans Lorenco! Kad es tevi atkal redzēšu?

— Cerams vēl šonakt. Ak, jā, saki Luīza, kur atrodas tavs tēvs. Tu negribi teikt? Es saprotu tavs nav tavs noslēpums. Nu tad glabā vien…

— Nē, nē, priekš tevis, Lorenco, man nav nekādu noslēpumu! — izsaucās jaunā meitene, mezdamies sava mīļākā rokās.

— Mans tēvs ir Svētā Marka klosterī, brāļa Leonardo cellē. Ardievu!

Un viegli kā balodis, kas izpleš spārnus lidojumam, viņa devās uz

kāpnēm un pagriezusies vēl pameta ar roku pēdējā sveiciena skūpstu Lorencīnam.

Noliecies pār margām, viņš tai sekoja, kamēr vien to spēja saskatīt kāpņu spirālē. Kad tā vairs nebija redzama, viņš atvēra durvis un apsēdās pie galda, uz kura gulēja ar zeltu bagātīgi rotāta Damaskas pistole.

Cilvēks, kuru sulainis bija pieteicis, tūdaļ arī parādījās uz durvju sliekšņa.

>

Tas bija gadus trīsdesmit piecus vecs cilvēks, kurš savā jaunībā droši vien bija bijis viens no stingri klasiskajiem Dienviditālijas skaistuļu tipiem. Bet komedianta profesija bija piešķīrusi viņa vaibstiem tādu maiņveidu un pagurums bija tik agri piekaisījis viņa bārdu un matus ar sudrabu, ka tiešām grūti bija saskatīt klasisko cilvēku šinī nenoteiktā vecuma komediantā, kas nostājās Lorencīno priekšā.

Lorencīno kādu brīdi to uzlūkoja ar savu caururbjošo skatienu, kas likās spēja iespiesties līdz pašiem dvēseles dziļumiem, un tad pirmais pārtrauca klusēšanu, ko līdz šim komediants, jādomā, aiz cienības bija ievērojis.

— Tu gribēji ar mani runāt? — viņš jautāja.

— Jā, — atbildēja komediants, panākdamies dažus soļus uz priekšu.

Bet Lorencīno, roku pacēlis, to apturēja.

— Pagaidi, draudziņ, — viņš teica, — es esmu paradis ar nepazīsta­miem cilvēkiem sarunāties tikai pa gabalu.

— Es lūdzu monsieur pieņemt, ka man tas pārāk labi zināms, lai es nebūtu pirmais, kas šo distanci pārkāpj.

— Kā, jokdari! — iesaucās Lorencīno un it kā smaidīdams parādīja savus baltos, asos zobus, — vai tu pretendē būt asprātīgs?

— Goda vārds, monsieur, — atbildēja komediants, — kopš esmu uzstājies jūsu komēdijā „Aridorio", man pār mēli ir gājis tik daudz asprātību, ka nebūtu nekāds brīnums, ja vēl tagad mēles galā šis tas būtu pielipis.

— Skat, skat, glaimotāji Bet es tevi brīdinu, draugs, ka še to pieprot divas vai pat trīs reizes labāk, un ja tu biji iecerējis šādā lomā debitēt, tad tu vari mierīgi atgriezties turp, no kurienes esi nācis.

— Velns lai parauj! Monsieur, esiet bez rūpēm, — turpināja nesamulsināmais komediants. — Es pārāk labi zinu, cik daudz esmu parādā maniem amata brāļiem galminiekiem, lai man pārietu visa patika tos atdarināt… Nē, es spēlēju tikai pirmās lomas un kalpiņus lai ņem, kas grib!

— Traģiskās vai komiskās pirmās lomus? — jautāja Lorencīno.

— Vienlīdz daudz — traģiskais un komiskais.

— Nu, labi, un kādas būtu tās, kuras tu esi spēlējis?

— Jums tik ļoti draudzīgā, labā pāvesta Klementa VII galmā es tēloju Kalomako „Mandragorā" un Benvenuto Čellīni, kas šai uzvedumā noskatījās, varētu jums liecināt par maniem izcilajiem panākumiem. Tad Venēcijā es uzstājos kā Menko Parabolāno «Kurtizānē", un ja slavenajam Mikelandželo kādreiz rastos dūša atgriezties Florencē, viņš jums pastāstītu, ka es viņu nosmīdināju gandrīz vai līdz nāvei un ka pārsmieša­nās dēļ šai izrādē viņam trīs dienas bija jāguļ uz gultas. Beidzot Ferārā es traģēdijā «Sofroniste" tēloju tirānu un pie tam tik raksturīgi un dabīgi, ka princis Herkuless Destē vēl tai pašā vakarā mani izraidīja ārpus valsts robežām tā iemesla dēļ, it kā es savus pienākumus būtu guvis ar netiešo norādījumu uz viņu, kurpretī tā, goda vārds, bija tīri nejauša sagadīšanās.

— Tā, tā, ja tev var ticēt, — teica Lorenco, kuru pļāpīgais komediants patiesi sāka interesēt, — tad tu esi pirmās šķiras aktieris?

— Ļaujiet, monsieur, man jums to pierādīt! Bet ja jūs no visas tiesas gribat redzēt manu labāko lomu, tad atļaujiet man nodeklamēt kādu fragmentu no jūsu traģēdijas „Bruts". Goda vārds, tas ir lielisks darbs! Nelaime tikai tā, ka tas aizliegts gandrīz vai visās zemēs, kur runā to valodu, kādā tas sarakstīts.

— Un kuru lomu šinī šedevrā tu esi izvēlējies? — jautāja Lorencīno.

— Lielais Baķus! Vai tas vēl jājautā?.. Protams — Brutu.

— Kā! Un tu to saki tādā tonī, kas jau pa gabalu skan pēc republi­kāņa… Vai tu, varbūt, ari pats esi Bruta piekritējs?

— Es neesmu ne par Brutu, ne par Cēzaru, es esmu komediants — tas ir viss. Lai dzīvo skaistas lomas! Tātad ar jūsu atļauju es drīkstētu deklamēt Jūsu Ekselencei, ja vien viņa parāda man to godu uzklausīt mani Bruta lomā.

— Nu, labi, redzēsim, ko tu gribi deklamēt?

— Piektā cēliena lielo skatu, vai jūs to gribētu?

— To, kur kur beigās Bruts nodur Cēzaru? — jautāja Lorencīno mazliet smaidīdams.

— Tieši to.

— Lai tad arī iet lielais skats!

— Tikai, — piebilda komediants, — ja Jūsu Ekselence gribētu, ka es pilnīgi ieeju savā lomā, jums vajadzētu likt dot man gala vārdus, vai, vēl labāk būtu, ja tos man dotu jūs pats.

— Labprāt, — atteica Lorencīno, — kaut gan agrākās traģēdijas man mazliet izgājušas no prāta, jo pašreiz domāju ķerties pie kādas citas… Ā! — piebilda viņš nopūzdamies, — lūk, tanī man vajadzētu labu aktieri!

— Nu, redziet, tāds še stāv! — teica komediants. — Noklausieties vispirms mani un jūs redzēsit, ko es spēju!

— Es klausos.

— Nu, lūk, mēs pašreiz atrodamies senāta vestibilā. Tur stāv Pompeja statuja. Jūs esat Cēzars, es esmu Bruts. Jūs nākat no laukuma, es jūs še gaidu. Vai jums, monsieur, šis inscenējums pieņemams?

— Pilnīgi.

— Bet tagad uzgaidiet, kamēr es ietinos savā togā.

Un kārtīgais komediants ietinās savā mētelī, tad paspēris soli uz Lorencīno pusi, iesāka:

Komediants :

Sveiks, Cēzar! Vienu vārdu…

Lorencīno:

Teic, Brut, klausos.

Komediants:

Es nācu šurp, lai še ar tevi satiktos.

Lorencīno:

Tas godu dara man, ja klients cēls kā tu… Komediants:

Tu maldies, Cēzar, nāku es ar lūgumu.

Lorencīno: Tu, lūdzējs?

Komediants :

Zini pats, ikviena lieta rāda, Ka tiek tā vadīta no principa divējāda. Jo labs un ļauns pie katras lietas līp un sienas, Un nedienām mēdz sekot laimīgākas dienas. Ar tādu noteiktību ļaunums labs nāk līdz', Kā dienai seko nakts un naktij atkal rīts. Tā cilvēks dažs, ko redz uz augšu soļojam, Grib pārkāpt robežas, ko dievi nosprauž tam, Bet tur kur viņa ģēnijs, lāpa mirdzošā, Kas, likās tam, joprojām vēl kvēlos mūžībā, Tā rokā pēkšņi dziest, pirms viņš vēl ticis galā. Un aklā tumsā pamests sava ceļa malā Viņš velti lūko teku tālāk sataustīt, Un līdz ar pirmo soli bezdibenī krīt. Ak, Cēzar, uzklausi, jo sen jau teikt tev slāpu — Tu esi cilvēks šis ar izdzisušu lāpu!

Lorencīno :

Ir tiešām likums tāds, es neapstrīdu tevis

Bet liktenis ir katram savu tiesu devis,

Ar to tad katrs, kā prazdams, tīko laimi gūt:

Viens paliek mazs, bet otrs grib liels un slevens kļūt

Tik šitā balss mums jāuzklausa ir arvien,

Kas ērglim saka: „Lido!", tārpam atkal: „Lien!"

Un man šī balss, lūk, saka: „Cēzar, tālāk ej!

Tavs senāts tevi gaida uz sēdi pēdējo,