Aleksandrs Dimā (tēvs) - NAKTS FLORENCĒ

— Un ja tev būs tēva adrese?

— Nu, tad es likšu viņu arestēt un tiesāt pēc visiem likumiem.

— Ak, tā! Tu man gan vēl neesi teicis, ka būtu konsula Fabija pēcnācējs, bet šodien tev gribas visu vilkt garumā…

— Nu, redzēsim, varbūt monsieur ir kas labāks padomā?

— Stroci ir izraidīts, Stroci atgriežas Florencē, Stroci ir pārkāpis likumu. Par viņa galvu ir izsolīti desmit tūkstošu florīnu; šo galvu atnes manam mantzinim, mans mantzinis samaksā… Un tā lieta darīta. Gar visu citu man nav nekādas daļas.

— Nu, lūk, tas jau ir tas, no kā es baidos.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka šādi rīkodamies, jūs sabojāsit visu, jo Luīza nekad nepiederēs sava tēva slepkavam. Turpretī, ejot pa to ceļu, ko es jums rādu, jūs vispirms liekat apcietināt Stroci. Astoņu padomei jūs liekat viņu tiesāt, kas jūsu rīcībai piešķir šķietamu taisnīgumu, par ko gan, cik es zinu, jums ir maza bēda… Velns lai parauj! Tāda maiga meitene kā Luīza neļaus notiesāt savu tēvu, ja viņai vajag teikt tikai vienu vārdu, lai to glābtu… Viss naids par notiesāšanu kritīs uz tiesnešiem, bet, starojošs kā antīkais Jupiters, jūs parādaties izšķirošā brīdī, lai novestu pie atrisinājuma… Pierādījums ir drošs.

— Bet ellišķīgi vecmodīgs, mīlulīt!..

— Velna lai parauj! Vai jūs domājat, ka mūsu laiku tirānija varētu atrast kaut ko jaunu? Kopš Falarisa, kurš izgudroja slaveno vara vērsi, un Prokrusts, kurš kļuva pazīstams ar savām divējādām gultām, ir bijis tikai viens šāda veida ģeniāls izgudrotājs — dievišķīgais Nērons. Bet es jums prasu, ar kādu atzinību viņu ir atalgojušas nākamās paaudzes? Spriežot pēc Tacīta, vieni apgalvo, ka viņš ir bijis ārprātīgs, bet, lasot Svetonu, redzam, ka citi to ir uzskatījuši, par plēsīgu zvēru. Esiet nu vēl pēc visa tā tirāns!..

— Piecas, sešas dienas…

— Nu, lūk, esiet mazliet pacietīgāks. Jūs jau zināt, cik ļoti esmu jums pieķēries; nākamajās sešās dienās es nokārtošu jūsu lietas ar manu radinieci Katerīnu Džironi.

— Jā, kā tad ar to paliek?

— Nu, tā, es viņu vakar redzēju, tāpēc arī pēc jūsu galantās dēkas Santa Kroče laukumā es no jums aizgāju, jo man bija ar viņu jāsatiekas.

— Nu, vai viņa tev ko apsolīja?

— Rīt vai parīt viņas vīrs dodas mazā izbraukumā pa Florences apkārtni un…

— Un ko?..

— Šā lāga vīra prombūtni pacentīsimies izmantot…

— Es uzticu tev nokārtot šo lietu. Bet nu man šodien pat jādabū Stroci adrese.

— Tad prasiet to savam kancleram Maurīcio kungam… Tā ir viņa darīšana, bet ne mana.

— Lorencīno, tu man apsolīji…

— Es jums apsolīju? Tad jūs to ari dabūsit. Bet, lūk, mūsu ļaudis už mums gaida: ungāram ir jums kaut kas sakāms un Birbants grib parunāt ar mani. Neaizturēsim viņus, monsieur, esmu pārliecināts, ka tic abi nāk paša velna uzdevumā…

— Panāc šurp, ungār, — teica hercogs.

Abi brīdi sarunājās ar saviem kungiem.

— Ienāc, Birbant, — teica Lorencīno.

— Tu, ungār, nāc par vēlu, lai varētu cerēt uz atalgojumu, — teica hercogs smiedamies. — Zinām jau… starp Dilūvio un Fogna ielām.

— Un kas jums, monsieur, deva šo adresi?

— Kāds daudz smalkāks okšķeris nekā tu, mans nabaga draugs. Un viņš norādīja uz Lorencīno.

— Ak, sātans! — nomurmināja sbirs. — Tas to vien zina, kā sagandēt nabaga cilvēkiem viņu prieku.

— Un kas tev tur ir, Lorencīno? — jautāja hercogs.

— Kāda dāma maskā prasa pēc manis un ir ar mieru noņemt masku tikai jūsu padevīgā kalpa priekšā.

— Laimīgais nelga!

— Jā gan… Ja vien šī skaistā nezināmā ir ieradusies manis dēļ! Tad, tuvodamies hercogam, piebilda:

— Neaizturiet mani, monsieur, es jau pa gabalu saožu Džinori.

— Vai patiesi?

— CstL

— Zini, mīlulīt, man būtu viena vēlēšanās…

— Sakiet.

— Iet tev līdzi?

— Tad nu gan jūs iztaisītu smukas lietas?

— Kāpēc tad jums neiet vienam pašam?

— Tas būtu vislabākais…

— Tādā gadījumā es palieku še un vairs nekur nejaukšos.

— Ja jau nu reiz tev jāļauj vaļa, tad ej ar! Tad klusu piebilda:

— Soli šai savai radiniecei visu ko.

— Es teikšu tai, ka viņas dēļ jūs liksiet sev nogriezt bārdu un matus.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc ka dārgā radiniece man atzinās — mīlot tikai tumšmatainus.

— Muļķi!

Un hercogs pagrūda Lorencīno, kura acīs uzdzirkstīja tāda naida un dusmu liesma, ka ungārs nodrebēja.

Tāpēc, kamēr Lorencīno lēniem un gļēviem soļiem kāpa lejā pa Rikardi palaco trepēm, sbirs familjāri piegāja pie sava kunga, ko hercogs atļāva saviem izpriccu un nozieguma līdzgaitniekiem:

— Monsieur, — teica ungārs, — tiklīdz es redzēšu, ka jūsu sasodītais brālēns kaut kur laidīsies lejā pa virvi no otrā stāva, atļaujiet man tad šo virvi pārgriezt!..

— Kāpēc tā, tu nezvērs? — jautāja hercogs.

— Tāpēc, ka man ir savas aizdomas… Šis cilvēks jūs pieviļ.

— Virvi, ungār, tu vari pārgriezt, uz to tu esi meistars.

Sbira acis iedzirkstījās.

— Tikai, ja tu to izdarīsi, — turpināja hercogs — es likšu bendēm sasiet atkal abus galus kopā, bet tā kā tavs kakls būtu mezgla vidū… Vai tu nu saproti?

— Jā, monsieur, — nomurmināja ungārs atkāpdamies.

— Tad panāc šurp! — hercogs pavēlēja.

Mazliet aizvainotais ungārs novērsās.

— Es apsolīju simts florinu tam, kas man pirmais pateiks Luīzas adresi.

— To es zinu, monsieur, un cerēju, ka būšu tos nopelnījis.

— Bet es vēl piebildu, ka došu piecdesmit otram adreses pienesējam… Še, saņem.

Un hercogs pasvieda sbiram maku tā, kā sunim pamet kaulu.

Ungārs ņurdēdams paķēra to, pasvārstīja rokā, lai pārliecinātos, vai tanī būtu solītā summa, tad atkal ieminējās par savām aizdomām:

— Lai nu kā, monsieur, — viņš teica, — jo lielāka būs jūsu labvēlība pret mani, jo vairāk es jums atgādināšu: neuzticieties šim cilvēkam!

Un viņš aizgāja, atstādams hercugu domīgu, kas tam pavisam nebija parasts.

Kamēr ungārs hercogam stāstīja par savām aizdomām, kaut arī, kā mēs to jau redzējām, bez panākumiem, Lorencīno izgāja no Rikardi pils, un tiklīdz bija ārpus redzes aploka, steidzīgiem soļiem devās uz savu nelielo, bet apbrīnojamu gaumi iekārtoto mājiņu, kura bija cienīga būt par paša Alkibiāda vai Fiesko mitekli.

Aizdarījis ieejas durvis, viņš skriešus uzskrēja pa trepēm, un vēl pirms • Birbanta iegāja kabinetā, kur to gaidīja minētā persona, kas nebija gribējusi nosaukt savu vārdu.

12. 3axa3 N» 333

Dzirdot Lorencīno soļus, kas tai acīm redzot jau bija pazīstami; viņa norāva masku un piecēlusies steidzās pretī.

— Luīza!.. — iesaucās Lorencīno un viņa balsī bija dzirdams pārsteigums un bailes.

Luīza metās sava līgavaiņa rokās.

— Luīza! — atkārtoja Lorencīno, bailīgi apkārt skatīdamies un dodams Birbantam zīmi apsargāt durvis. — Ak, Dievs! Kā tu varēji būt tik neuzmanīga un ierasties pie manis gaišā dienas laikā?

— Lorencīno, — iesaucās jaunā meitene, — hercogs zina, kur es dzīvoju!

. — Vai tik vien tās bēdas? — smiedamies jautāja Lorencīno.

— Augstais Dievs! Un tu domā, ka tā nav vislielākā nelaime, kāda mums būtu varējusi notikt?

— Katrā gadījumā, mīļais bērns, es to biju paredzējis un spēris vajadzīgos soļus. Bet tagad saki man, jo man tas ir jāzina, kā tas viss notika?