Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

— Es labāk gribu iznīcināt šīs pilsētas iedzīvotājus, nekā to vēlreiz zaudēt.

Un nelokāmais metemātiķis atkal pievērsās saviem skaitļiem.

Tā, lūk, tuvodamies mūža galam, viņš bija kļuvis bagāts, varens un godāts, bet Dieva rīkste bija to situsi viņa ģimenes dzīvē. Viņam bija vairāki bērni, no kuriem tikai viens bija palicis pie dzīvības. Un kad beidzot to salauztu un nespēcīgu nēsāja apkārt pa bezgalīgajām zālēm, lai viņš aplūkotu freskas un rotājumus, tas, galvu kratīdams, skumji teica:

— Ak vai, šī mītne ir pārāk liela tik mazai ģimenei!

Un tiešām — kā visu savu bagātību, savas varas un sava vārda vienīgo mantinieku viņš atstāja Pēteri Mediči, kas atrazdamies vidū starp Komu — Tēvijas Glābēju un Laurensu Lielisko dabūja pievārdu Pēteris Rcimatiķis.

Šo palaco Rikardi, no Konstantinopoles padzīto grieķu zinātnieku patversmi, renesanses laika mākslu šūpuli un tā laika Kriskas akadēmijas sēžu vietu, pēc Pētera Reimatiķa apdzīvoja Laurenss Lieliskais, kas tur apmetās pēc Paci sazvērestības, kurā tas tikai ar mokām bija izglābies. Viņš savukārt novēlēja to līdz ar visiem milzīgajiem dārgakmeņu krājumiem, antīkajām kamejām, greznajiem ieročiem un oriģinālmanus- kriptiem kādam citam Pēterim, kas nesaucās vis Pēteris Rcimatiķis, bet gan Pēteris Nelga, Pēteris Vientiesis, Pēteris Trakais.

Tas bija tas pats, kurš atvēra Florences vārtus Kārlim VIII un kurš izdeva tam Sarzanas, Pietra Santas, Pizas, Libra Fatas un Livorno atslēgas un piespieda republiku samaksāt tam divsimt tūkstošus florīnu.

Beidzot milzīgais stumbrs bija izdzinis tik varenus zarus, ka tā spēks sāka nīkt. Un tiešām, kad nomira Katrīnas Mediči tēvs Laurenss II, no Koma Vecākā pēcnācējiem vēl bija palicis tikai Jūlija II nelikumīgais dēls, kardināls Hipolits, kas tika noindēts Itrī pilī. Tad Jūlijs, kurš kļuva Klements VII un kura nelikumīgo tēvu Juliānu Vecāko Paci nogalināja Ziedubagātās Dievmātes katedrālē; un beidzot Juliāna vai Klementa, vai kāda vienkārša mūļu dzinēja bastards hercogs Aleksandrs, kurš dabūja Toskānas hercoga vārdu un ar kuru mēs iepazināmies kādā viņam parastā nakts dēkā uz Santa Kroce laukuma.

Kā viņš bija kļuvis par valdnieku, to mēs tūdaļ.gribam paskaidrot.

Tiklīdz Klements VII bija uzkāpis pāvesta tronī, viņa skatiens tūdaļ pievērsās abiem viņa brāļadēliem — Hipolitam un Aleksandram, un tas bija jo dabīgāk tāpēc, ka pēdējais, kas atklātībā tika atzīts par Laurensa II dēlu, patiesībā bija Klementa VII dēls vēl no tiem laikiem, kad viņa tēvs bija tikai vienkāršs Rodosas bruņinieks.

Tāpēc viņš pirmām kārtām izmantoja visu savu iespaidu, lai vecākā nozarojuma nelikumīgajiem pēcnācējiem saglabātu to izcilo stāvokli, kādu Mediči nams Florencē arvien bija ieņēmis.

Tikai Klements VII sev par nelaimi bija sabiedrojies ar Franciju; sekas bija tās, ka spāniešu Burbonu konetabla vadībā izlaupīja Romu un saņēma pašu pāvestu gūstā. Bet Klements VII zināja izpalīdzēties. Viņš pārdeva septiņas sarkanas cepures, izdalīja pieciem kardināliem ienesīgas vietas un tā sadabūja vajadzīgo izpirkšanas naudu.

Ievērojot dotās garantijas, Klementu bija atstājuši puslīdz brīvībā; pāvests izmantoja šo apstākli, lai, pārģērbjoties par zemnieku, izkļūtu no Romas un aizbēgtu uz Orvieti.

Un tā, lūk, fiorenciešiem, kas jau trešo reizi bija padzinuši Mediči, likās, ka tie var būt pilnīgi mierīgi, jo pāvests bija aizbēdzis un Kārlis V varēja svinēt uzvaru.

Bet kopīgās intereses var atkal tuvināt tos, ko ir šķīrušas kopīgas intereses. 1519.gadā Kārlis V bija ticis ievēlēts par ķeizaru, bet pāvests to vēl nebija kronējis. Un tomēr šis svinīgais akts tajā laikā, kad baznīcu šķēla Luters, Cvingli un Indriķis III, bija ārkārtīgi no svara viņa Katoliskās Majestātes projektu īstenošanai. Un tā, lūk, starp kroni un tiāru tika panākta vienošanās, ka Klements VII svaidīs ķeizaru, bet ķeizars iekaros viņam Florenci. Kad Florence būtu ieņemta, tajā par hercogu ieceltu bastardu Aleksandru, kurš tad apprecētu ķeizara nelikumīgo meitu Austrijas Margarētu. Par seši miljoni iedzīvotāju interesēm, protams, nebija runas. Ko gan nozīmē tautas intereses, kad runa ir par pāvesta un ķeizara nelikumīgajiem bērniem?

Viss tika izdarīts, kā bija norunāts: Kārlis V ieņēma Florenci, iecēla tur par hercogu Aleksandru, bet 1535.gada 28.februārī apprecināja viņu ar savu meitu.

Laikā, kad norisinās mūsu stāsts, hercogs Florencē jau valdīja piecus gadus, bet kā viņš valdīja, to mēs jau redzējām.

Viņa lielais protežētājs pāvests Klements VII bija miris jau pirms diviem gadiem.

Mēs jau pieminējām, ka vienlaikus ar vecākā Mediči nama locekļiem vēl dzīvoja divi jaunākā nozarojuma pārstāvji.

Šie divi bija Lorencīno un Koms.

Komam bija septiņpadsmit gadu un viņš bija Melno Bandu Žana dēls.

Vispirms dažus vārdus par šo Melno Bandu Žanu, kas bija viens no slavenākajiem Itālijas kondotjēriem.

Tas bija Milānas hercogs Galeas meitas Katrīnas un kāda otra Žana Mediči dēls. Viņa tēvs nomira jauns, bet māte, palikusi atraitne savos labākajos gados, pārdēvēja zēnu, kas saucās Ludviķis, par Žanu, lai, cik nu tas bija iespējams, dēlā atdzīvinātu sava mirušā vīra piemiņu. Bet drīz vien viņas bažas par dievināto puisēnu pieauga tādā mērā, ka viņa to apģērba par meiteni; un, tāpat kā Tēti bija slēpuši Ahileju Deidamijas galmā, viņa to paslēpa Annalēnas klosterī.

Bet ne dieviete, ne māte nespēja piekrāpt likteni: abiem zēniem bija lemts kļūt par varoņiem un mirt jaunībā.

Kad zēnam bija divpadsmit gadu, viņš tika izņemts no klostera. Katrs viņa vārds un žests atsedza viņa drēbēs paslēptos melus. Viņš atgriezās savas mātes mājā un Lombardijā sāka pirmās ieroču gaitas, pie tam tik sekmīgi, ka driz vien dabūja pievārdu Neuzvaramais. Pateicoties savai slavai, viņš driz kļuva par Republikas kapteini.

Reiz, atgriežoties Lombardijā kā Francijas karaļa sabiedrotās līgas kapteinis, viņš pie Burgo Forte cietokšņa ar falkonetes šāvienu tika ievainots virs ceļgala, un pie tam tik smagi, ka viņam vajadzēja nogriezt gurnu.

Tā kā bija jau nakts, Žans negribēja, ka cits kāds rādītu ķirurgiem lāpu, viņš pats to turēja visu operācijas laiku un ne reizi viņa roka neiedrebējās tik stipri, ka liesma sāktu trīsēt. Vai nu ievainojums bija pārāk grūts, vai operācija bija slikti izdevusies, bet pēc divām dienām Žans Mediči deviņpadsmit gadu vecumā mira.

Kareivji viņu tik ļoti mīlēja, ka pēc tā nāves apvilka sēras un zvērēja, ka mūžīgi nēsās šīs krāsas. Tā cēlās vārds Melno Bandu Žans, kādā viņu vēlāk sauca.

Viņa dēls Koms tika uzaudzināts ne tik vien tālu no visas politiskās dzīves, bet arī tālu no pilsētas. Viņš dzīvoja savā Trebio pilī, un viņa mīlošās mātes vienīgās rūpes bija ne ar ko neatgādināt, ka viņas dēls ir pasaulē.

. Bez tam vēl šinī dzimtas nozarojumā bija otrs, vecākais: šis vecākais bija Lorenco, ko mūsu lasītājiem stāsta sākumā stādījām priekšā kā Lorencīno.

Lorenco, Koma brālis, piedzima Florencē 1514.gada 23.martā. Viņa tēvs bija Pjērs Fransuā Mediči, bet māte — Marija Sodarīni, kuras vārdu jau esam minējuši.

Puisēns bija nepilnus deviņus gadus vecs, kad nomira viņa tēvs. Jau ilgu laiku nāve bija sākusi apciemot šo dzimtu visai agri. Pirmā audzināša­na notika mātes uzraudzībā, bet tad, sākot ar divpadsmito dzīvības gadu, viņš stājās sava tēvoča Fīlipa Stroci aizbildniecībā.