Aleksandrs Dimā (tēvs) - NAKTS FLORENCĒ

Nē, mīļais draugs, nē… Ja jau kādreiz man uznāktu trakums kļūt par sazvērnieku, tad es to nedarītu tik svinīgi un drūmi, bet gan apmēram tā kā Fiesko, tikai bez bruņām, lai es nenoslīktu, ja man gadītos iekrist ūdenī.

Un tad vēl es to darītu tikai tad, ja šī tava lepnā Florences republika pienācīgi atalgotu tos, kas viņai nododas; tikai tad, ja viņa būtu mīloša māte saviem dēliem un uzticīga mīļākā saviem draugiem…

Atēnu sāncense, viņa pat nepateicībā pret saviem labākajiem dēliem ir centusies pārspēt savu antīko līdzinieci… Palūko, saskaitīsim, cik viņa ir aprijusi, pat neaizvērdama rīkli, pār viņai uzticīgajiem upuriem… *

Vispirms jau Paci, kuri, nojauzdami nākotnes draudus, gribēja iznīcināt ļaunumu pašā saknē un kuru jūs ļāvāt pakārt pie Vecās Pils margām…

Tad Savonarola, kristietības Likurgs, kas gribēja uzcelt republiku, salīdzinot ar kuru tā, par ko sapņoja Platons, būtu tikai izvirtības un izlaidības skola, un šo cilvēku jūs ļāvāt sadedzināt uz rātslaukuma…

Beidzot Kastiljonas Danti, šo Grakhu laiku romieti, kas diez kā bija iemaldījies mūsu modernajā gadsimtā, jūs ļāvāt noindēt Itri pilī…

Un tā, lūk, virve, uguns sārts un inde ir atvieglojums, ko jūsu lepnā Florence glabā tiem, kas sevi viņai ziedo!..

Paldies! Nē, nē, Fīlip, labāk neielaisties nekādās sazvērestībās, tici man!

Bet ja tu gribi piedalīties sazvērestībās, tad uzklausi mani: sazvēr­niekam jābūt vienam, tu nedrīksti teikt ne vārda gan savai naktsmicei, gan savai kreisajai rokai! Sazvērniekam jābūt bez draugiem, bez domu biedriem, un ja vien tu nebūšu tēmējis pārāk augstu, tu varēsi zināmā mērā cerēt, ka tavs plāns izdosies. Tu, Fīlip, man saki, lai es ieņemot tavu vietu, lai stājoties visu jūsu priekšgalā un plūcot sev šā pasākuma viskuplākos laurus… Neprātīgais, vai gribi lai es tev pasaku, kā šī jūsu sazvērestība beigsies?..

Nepaies ne divdesmit četras stundas un jūs visi būsit aiz restēm. Vai nav tiesa, jūs nupat esat ieradušies Florencē? Jūs tik tikko esat spēruši še kāju, jo pirms divi stundām ienācāt pa tās vārtiem… Un, lūk, viens no jums jau ir nokauts, otrs ievainots un jau ir dots rīkojums jūs visus arestēt.

Ak, Stroci, Stroci, uzklausi labu padomu — kādreiz arī bezprātis var tādu dot: steidzies atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru esi nācis, traucies ārā pa vārtiem, kas tevi ir ielaiduši, dodies uz savu Monteredžione pili, aizver vārtus, nolaid režģus, uzvelc savus tiltus un gaidi!..

— Ko? Ko tu gribi, lai es gaidu?

— Kā lai es to zinu? Varbūt kādudien, kāduvakar, kādunakt, tieši tad, kad to vismazāk gaidīsi, kāda balss tev pačukstēs vārdus: «Hercogs Aleksandrs ir miris!"

— Man, Lorenco, šodien spēlē neveicas, — atbildēja Stroci. — No trim lūgumiem, ar kuriem es pie tevis biju nodomājis griezties, divus jau tu esi noraidījis. Bet es ceru, ka vismaz trešo tu uzklausīsi…

— Ar lielāko prieku, Stroci, ja vien tas nebūs tikpat neprātīgs kā abi iepriekšējie.

— Un tas būtu, — iesaucās sirmgalvis, izraudams zobenu, — ka tu man tūlīt dotu atbildi uz visiem taviem apvainojumiem un padomiem.

— Nudien, mīļais draugs, tu noteikti esi traks!.. Duelēties ar mani?.. Ar mani, Lorencīno? Vai tad es maz cīnos, es?.. Tas taču ir izlemts, atzīts un apstiprināts, ka man pat nav spēka pacelt zobenu un ka man paliek nelabi, tiklīdz redzu vienu asins pilienu? Vai tad tu nezini, ka es esmu bāba, gļēvulis?.. Godavārds, es domāju, ka esmu labāk pazīstams, kopš Florence dzied man slavas dziesmas par visu Itāliju un Itālija atkal pa visu pasauli!.. Pateicos, Stroci, vienīgi tu vēl varēji parādīt man šo godu.

— Tev taisnība, Lorencīno, — izsaucās sirmgalvis, — jā, Lorencīno, tu esi nožēlojams gļēvulis. Jā gan, Lorencīno, tu esi nelga un neesi cienīgs krist no manas rokas… Ej, man vairs nav tev ko lūgt… ej, es no tevis nekā vairs negaidu un paļaujos vienīgi uz Dievu… Vācies!..

— Lai notiek, — teica Lorencīno, smiedams savu parasto smieklus, — lūk, nu tu reiz runā prātīgi… Ardievu, Stroci!

— Ardievu!..

Viņš devās projām pa Dilūvio ielu un drīz vien pazuda namu ēnā.

Stroci strauji palūkojās visapkārt, it kā kādu meklētu. Mikele pa to laiku bija beidzis savu lūgšanu un stāvēja uz Fogna ielas stūra.

— Mikele, Mikele! — iesaucās sirmgalvis.

Mikele tūdaļ bija klāt.

— Te es esmu, kungs, — viņš teica.

— Vai redzi to aizejošo cilvēku?.. Tur, lūk, tur… Vai tu viņu redzi?

— Jā.

— Nu, tad klausies, ja šis cilvēks rīt no rīta nebūs miris, mēs visi esam pagalam… viņš zina visu…

— Kā viņu sauc?

— Lorencīno.

— Lorencīno!.. — iesaucās Mikele, — Lorencīno, hercoga mīlulis?.. Esiet bez rūpēm, monsieur Fīlip, viņš mirs…

— Labi… tad ej, un tikai tad rādies manās acīs, kad varēsi teikt: „Viņš ir miris."

Ar rokas mājienu viņš pavēlēja sbiram aiziet, un Mikele uz vietas paklausīja.

• Palicis viens, Stroci, joprojām vēl turēdams rokā kailu zobenu, strauji piesteidzās pie mazās mājiņas un satvēra pie durvīm karājošos āmuru it kā viņš gribētu ieiet.

Bet tad pēkšņi pārdomāja un nepieklauvējis atkāpās murminādams:

— Nē, ne šonakt… rīt; šonakt es viņu nogalinātu.

Un aiziedams viņš pazuda ielu labirintā starp Santa Kroče un Sieviešu laukumu.

Un tagad lasītājam jānokāpj no balkona, kur mēs viņu palūdzām uzkāpt, jānāk mums līdzi uz Larga ielu, kur mēs to palūgsim sekot tā saucamajā Vecā Koma pilī, kas tajos laikos bija pazīstama ar nosaukumu palaco Rikardi.

Bet iepriekš dažos vārdos minēsim šīs lepnās pils cēlāju un pametīsim skatienu uz šo lielo Mediči dzimtu, kas dalījās divos nozarojumos: vecākajā un jaunākajā, no kuriem gan tikai kādi trīs locekļi skaitījās florencieši.

Jūlijs II, kura Mikelandželo rokas marmorā veidotais krūšutēls ar nosaukumu Domātājs, bija hercoga Aleksandra tēvs, bet varbūt tas bija Klements VII vai kāds vienkāršs mūļu dzinējs… Mēs jau teicām, ka pat viņa māte, pazīstama mauru kurtizāne, nezināja sava dēla īsto tēvu.

Hercogs piederēja pie dzimtas vecākā zara. Jaunākā zara reprezentanti bija Lorencīno, ar kuru iepazināmies iepriekšējā nodaļā, un Koms, kas vēlāk kļuva Aleksandra pēcnācējs. Koms I, kuram vēsture ir devusi pievārdu — Florences Tibērijs.

Atstāsim šoreiz pie malas pirmdzimtā tiesības un iesāksim ar Komu. Tādā veidā mums būs ērtāk risināt savu stāstu, kas iepriekšējā nodaļā beidzās ar Lorencīno. Bet vispirms lai sakām dažus vārdus par par palaco Rikardi un tā. cēlāju.

To bija licis celt Koms Vecākais. Sākumā Florence viņu divas reizes izraidīja, bet beigās deva tam goda pilno nosaukumu — Tēvijas glābējs.

Viņa tēvs bija tas pats Žans Mediči, par kuru Makiavelli raksta sekojošo: „Žans Mediči bija pati žēlsirdība. Viņš deva dāvanas ne tik vien tiem, kas tās lūdza, bet viņš centās apmierināt arī to vajadzības, kas pie viņa nemaz nebija griezušies. Viņš vienādi mīlēja visus savus līdzpilsoņus, slavēdams krietnos un līdzjuzdams sliktajiem. Viņš nekad nedzinās pēc goda un tomēr viņam tā bija vairāk nekā jebkuram citam. Nekad viņš neaicināts neieradās pilī, un tomēr katrā svarīgākā gadījumā viņu turp aicināja. Viņš atcerējās cilvēkus viņu trūkumā un palīdzēja tiem panest viņu labklājību. Nekad izšķērdīgajos pārsaimniekošanas laikos viņš nepaķēra savu daļu valsts mantas un pielika savu roku komunālajiem fondiem tikai tādēļ, lai tos palielinātu. Viņš bija laipns pret visiem maģistrātiem, un tā kā debesis viņam bija liegušas tālredzību, bet piešķīrušas viņam daiļrunības dāvanas un, kaut gan pēc pirmā acu uzmetiena viņš likās grūtsirdīgs, tomēr drīz vien varēja pārliecināties, ka viņš ir jautras dabas un sabiedrisks cilvēks.