Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

Un arvien vairāk noliekdamies pār līķi, viņš uzspieda skūpstu jaunavas aukstajai pierei un tad piecēlās.

— Bet nu, brāļi, — viņš teica, — es jums pateicos. Guldiet šo skaisto ziedu tai zemes klēpī, no kuras viņš ir nācis. Viss ir galā un es nodošu šīs miesas un dvēseli Dieva rokā.

Tad noliecis galvu uz krūtīm un sakrustojis rokas, viņš gāja un nometās ceļos Dievmātes tēla priekšā.

Nesēji atkal uzcēla plecos jaunavas līķi un drūmā svīta aizgāja pa Dilūvio ielu, bet laukums no jauna kļuva tukšs un kluss.

Patiesībā uz tā arvien vēl atradās trīs cilvēki.

Fīlips Stroci stāvēja atslējies pret Segio Kaporāno akas dzelzs margām, Mikele Tavolacīno gulēja uz ceļiem Dievmātes tēla priekšā un Mateo, kura uzmanību bija pievilcis nupat klostera vārtos redzētais skats, kas tam uz brīdi lika aizmirst savu uzdevumu, ko kungs tam bija uzticējis.

Likās, ka ari pats Filips Stroci to bija aizmirsis, tik ļoti viņu aizkusti­nāja nupat redzētais skats.

Kad Mateo, atgriezdamies un vērīgi lūkodamies tumsā, saskatīja pret akas dzelzs margām atēnojamies kāda cilvēka figūru, viņš tanī pazina savu kungu un pavēlnieku; bet kad viņš bija pienācis klāt, Filips Stroci tam vispirms nejautāja par savu meitu, nē…

— Vai tu arī pazini šo mūķeni? — viņš prasīja.

— Vai es to pazinu?.. Jā, Ekselence, — atbildēja Mateo nopūzdami­es; — tā ir mana tautieša, vecā vilnas kārsēja Nikolas Lapo miesīgā meita. Atceros, ka pirms viena vai diviem gadiem Florencē runāja, ka hercogs Aleksandrs licis nolaupīt to viņas tēvam un ka divas dienas pēc nozušanas tā iestājusies klosterī. Visu šo laiku, kā man nupat vēl teica kāds no grēku nožēlniekiem, viņa ir pavadījusi asarās un lūgšanās un šorīt mirusi kā svētā.

— Vēl, hercog Aleksandr, viens upuris, kurš pie debesu troņa sauc pēc atriebšanas. Lai Dievs dod, ka tas būtu pēdējais!

Sirmgalvis pārmeta krusta zīmi un pakratīja galvu, it kā gribētu aizdzit šīs domas par citu likteni un nodarboties ar savējo; tad, vērsdamies pie Mateo, viņš atvieglotā balsī un gandrīz vai smaidīdams uzprasīja:

— Nu, kas ir, Mateo, vai tu redzēji manu māsu?

— Jā, Ekselence.

— Nu tad saki drīzāk, ko viņa tev teica… Vai mana meita ir drošībā?

— Viņa tā vismaz domā…

— Kā, viņa domā?

— Kā Jūsu Ekselence nojauta, viņa nav varējusi paturēt sinjorīnu Luīžu pie sevis; kad, jūs satiksities, viņa jums par to tuvāk pastāstīs.

— Un Luīza?

— Ir paslēpta šinī pašā laukumā, kādā mazā mājiņā, kur tā dzīvo kopā ar veco Asuntu un kur jūsu māsa aiz bailēm, ka viņu neizseko, jau piecpadsmit dienas nav uzdrošinājusies ierasties?

— Un kur ir šī mazā mājiņa? — jautāja Fīlips Stroci, būdams acīm­redzami uztraukts.

— Tā atrodas starp Fogna un Dilūvio ielām.

— Fogna un Dilūvio ielām! — iesaucās sirmgalvis, atcerēdamies, ka tieši tā bija mazā mājiņa, kurā pirms pusstundas bija iegājis jaunais cilvēks.

— Tu maldies, Mateo… tā nevar būt īstā adrese, ko tev ir iedevusi mana māsa.

— Piedošanu, monsieur, tieši šo adresi man iedeva sinjora Kaponi; un baidīdamās, ka es to varētu aizmirst, viņa man to deva abējādi — mutiski un rakstiski.

— Un mana meita tur dzīvo viena pati? — jautāja sirmgalvis, slaucīdams sviedrus no pieres.

— Viena pati kopā ar veco Asuntu.

— Un pie viņas nav nevienas citas sievietes?

— Nevienas citas.

— Ak, mans Dievs!

Un juzdams, ka viņam kājas ļogās, vecais pieķērās pie akas dzelzs margām.

— Dievs augstais, kas jums notika?..

— Kas juma kait, monsieur Filip?

Šis jautājums lika sirmgalvim atjēgties.

— Nekas, — viņš teica, — nekas, Mateo… mazs reibonis. Ej un uzgaidi mani Svētā Marka laukumā, pretī dominikāņu klosterim; pēc stundas ceturkšņa es būšu tur.

— Bet, Ekselence… — gribēja iebilst vecais kalps, kurš noprata, ka viņa kungam ir kas neparasts padomā.

— Ej, Mateo, ej!.. — atkārtoja Stroci; un viņa balsī bija tik daudz sāpju, ka Mateo aizgāja, vairs neuzdrošinādamies bilst ne vārda.

Kā fantoms — slīdošiem un klusiem soļiem — Fīlips Stroci tagad devās uz mazo mājiņu, cieši apņēmies ielauzt durvis, ja tās netiktu atdarītas. Bet tieši tai brīdī, kad viņš jau izstiepa roku pēc āmura, durvis kā uz burvja mājienu pagriezās savās eņģēs un kāds cilvēks maskā parādījās uz sliekšņa.

Pirms šis cilvēks paguva atkāpties, Fīlips Stroci bija to sagrābis aiz apkakles un viņu starpā norisinājās sekojošs dialogs:

— Ko tu gribi? — jautāja maska.

— Kas tu tāds esi? — atjautāja sirmgalvis.

— Kāda tev tur daļa? — atbildēja maskotais, pūlēdamies izrauties no sirmgalvja dzelzs pirkstiem.

Bet tas ar spēcīgu rāvienu ievilka viņu sānielā.

— Man ir tāda daļa, ka es uz vietas to vēlos zināt…

Un ar lik ātru kustību, ka viņa pretinieks nepaspēja to ne paredzēt, ne atvairīt, viņš norāva tam masku.

It kā atbalstīdams apvainotā tēva vēlēšanos, mēness šai brīdī izlīda mākoņu spraugā, apgaismodams Santa Kroče laukumu.

Tagad sirmgalvis un jaunais cilvēks viens otru pazina un abi izgrūda pārsteiguma kliedzienu.

— Fīlip Stroci! — iesaucās jauneklis.

— Lorencīno! — izsaucās sirmgalvis.

— Filip Stroci! — atkārtoja jauneklis, nespēdams apslēpt bailes, kas bija dzirdamas viņa balsī. — Nelaimīgais! Ko tu meklē še, Florencē?.. Vai tu nezini, ka par tavu galvu ir izsolīti desmit tūkstoši florīnu?..

— Es esmu nācis prasīt hercogam norēķinus par Florences brīvību, bet no tevis — par manas meitas godu…

— Mīļo tēvoc, ja tu būtu ieradies tikai šīs pēdējās lietas dēļ, tad tā būtu pavisam viegli nokārtojama, jo tavas meitas gods ir tik pat neskarts, kā tad, ja māte būtu to glabājusi sava kapa dibenā.

— Kā? Lorencīno iznāk pulkstens divos naktī no manas meitas dzīvokļa un apgalvo, ka mana meita ir vēl sava tēva cienīga!.. Lorencīno melo!

— Ak, nabaga vecais vīrs, kam trimda un nedienas ir novājinājušas atmiņu! — iesaucās jaunais cilvēks, pie kam viņa balsī bija saklausāmas savādas zobgalīgas skumjas. — Bet tu, Stroci, esi aizmirsis vienu, proti, ka tu esi apprecējis Jūliju Sodarini, manas mātes māsu; ka Luīza un es bijām nolemti viens otram un ka tava sieva, kamēr šī svētā vēl dzīvoja, nekad netaisīja nekādu izšķirību starp mani un abiem taviem dēliem Tomasu un Pjēru. Kas tur ko brīnīties, ka es joprojām mīlu Luīžu un ka Luīza mīl mani, kad tu pats esi piekritis mūsu mīlai?

Stroci domīgi noglaudīja pieri.

— Tas tiesa, — viņš nomurmināja, — es to biju piemirsis; bet, mazliet papūloties, es atceros visu… visu, tu vari būt mierīgs. Lūk, nupat es atceros… Klausies… Jā gan, tu esi manas māsas dēls; es un mana sieva tikām nolēmuši jūs vienu otram; mēs netaisījām nekādu izšķirību starp tevi un mūsu abiem pārējiem bērniem.

Nu, tad zini, Lorencīno, solītais laiks ir pienācis; tev ir divdesmit pieci, bet Luīzai sešpadsmit gadu. Es esmu vajāts un bēglis, viņa ir atstāta un viena; vajag kādu, kas to mīlētu kā tēvs un laulāts draugs. Viņa ir vienīgā manta, ko tirāns man, trimdiniekam, nav vēl atņēmis; vienīgais eņģelis, kas par mani virs zemes vēl aizlūdz ir viņa… Un šo eņģeli, manu vienīgo mantu, manu cerību es, nabaga trimdinieks, atdodu tev, Lorencīno… Ņem manu meitu, dari to laimīgu, un lai cik liela ir šā nama dārguma vērtība, es tomēr vēl arvien uzskatīšu sevi par tavu parādnieku.