Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

Kamēr sirmgalvis runāja, Lorencīno viņā klausījās ar pieaugošu nemieru. Bet kad Fīlips Stroci tam piedāvāja savas meitas roku, viņš grīļodamies atkāpās, atspiezdamies pret kādu balkona kolonnu. Beidzot, kad sirmgalvis apklusa, arī viņš brīdi cieta klusu, it kā vārdi, ko viņš gribēja teikt, būtu iesprūduši tam kaklā. Tad viņš apspiestā balsī atbildēja:

— Tu pats Stroci it labi zini, ka tas, ko tu man piesoli, kādreiz bija iespējams un varbūt būs reiz atkal iespējams nākotnē, bet pašreiz tas nav īstenojams.

— O, es jau iepriekš zināju, kāda būs tava atbilde, Lorencīno!.. Bet saki, kāpēc tas nav iespējams, saki?.. Dievs, lūk, dod man pacietību tevi uzklausīt un es klausos…

— Nu, labi, kā tu vari gribēt, lai es, hercoga Aleksandra mīlulis, es, viņa uzticības persona un hercoga Aleksandra draugs apprecētu tieši tā vīra meitu, kurš trīs gadus ved pret hercogu atklātu cīņu; kurš sešus gadus, kamēr hercogs ir uzkāpis tronī, jau divas reizes ir mēģinājis viņu nogalināt un kurš, kaut gan izraidīts no Florences, kur par viņa galvu izsolīta liela summa, ir šovakar atgriezies, lai atkal izdarītu kaut kādu tamlīdzīgu neprātību… Jo, saproti labi, Fīlip, es saucu par neprātu katru sazvērestību, kas neizdodas; bet ja tā izdotos, es to sauktu par gudrību. Precēt tavu meitu! Precēt Luīžu Stroci!.. Tad jau man vajadzētu būt prātā jukušam.

— Ak, Dievs, ak, Dievs! — iesaucās sirmgalvis, — ko tu man vēl liksi piedzīvot?.. Un tomēr iešu līdz galam… Lorencīno, tu nupat pieminēji manu atmiņu un redzēji, ka tā man nav zudusi, bet atļauj, ka es drusku pamodinu arī tavējo.

— Stroci, Stroci, es tevi brīdinu, ka esmu daudz ko aizmirsis.

— O, — iesaucās sirmgalvis, — ir daudz kas tāds, ko tev vajadzēto atcerēties: tie ir padomi, ko tev deva tavs tēvs; tie ir solījumi, ko tu devi savai dzimtenei…

— Turpini vien, Filip, — teica jaunais cilvēks, - es tev tūdaļ atbil­dēšu.

— Lorenco, — atsāka vecais, — vai tiešām būtu varējusi notikt tik liela pārmaiņa, ka tevī būtu zudis tas viss, kas tevī kādreiz bija, kā tagadne tik ātri būtu iznīcinājusi pagātnes solījumus? Vai tas var būt, ka Savonarolas dedzīgais piekritējs būtu kļuvis par šā Mediči bastarda lišķi.

— Turpini, turpini, — teica Lorencīno, — es atzīmēju katru tavu vārdu, lai uz tiem varētu atbildēt.

— Vai tas ir iespējams, — turpināja Stroci, — ka tas, kurš deviņ­padsmit gadu vecumā tēloja Brutu republikas traģēdijā, piecus gadus vēlāk Nērona galmā tēlo Narcišu…

— Vai Otomu…

— Nē, tas nav iespējams, tas nevar' būt!

— Jā, Filip, — rūgti izsaucās jaunais cilvēks, — tas viss ir taisniba. Bet ja nu reiz par to ir runa, tad atjauj, ka ari es tev atgādinu pagātni… Kas apspieda Florenci? Klements VII. Kas piedāvājās jums divas reizes nogalināt Klementu VII, kaut ari viņš bija pāvests un mans protektors, kā viņš pats mēdza teikt? Es… Bet kas mani noraidīja, teikdams: „Dari, bet nozieguma sekas jāuzņemas tev pašam." Tas bijāt jūs!.. Kad Florence tika aplenkta un ieņemta padevās; kad visi atzina, ka tikai vienīgi kāds no Mediči var tajā valdīt, kurš bija tas, kas jums teica: „Es esmu Pjēra Fransuā Mediči dēls, divkārtējs Laurensa radinieks, Koma brālis un Marijas Sadarīni dēls; mana māte ir pazīstama kā ļoti gudra un apdomīga sieviete, un es zvēru pie sava godavārda, ka atkal nodibināšu republiku; kas to teica jums?.. Es!.. Un, goda vārds, es to arī būtu izdarījis. Bet nē. Jums labāk patika kādas maurietes dēls, kādas dzimtas vecākā nozarojuma bastards; bet kad es saku — vecākā nozarojuma, tad jūs paši nezināt un viņa māte nezina ne tik - kā dēls viņ? ir… Vai viņa tēvs ir Urbinās hercogs Laurenss, vai Klements VII, vai vienkāršs mūļu dzinējs. Bet jums visiem viņš šķita labāks, jūs to izvēlējāt, godinājāt, un tu, Stroci, biji pirmais, kas to darīja. Bet mani jūs atstājāt, mani, kuram jūs nekā nevarējāt pārmest.

Lorencīno ar rūgtumu brīdi noskatījās uz Filipu Stroci un tad turpināja:

— Tā kā es augumā biju trausls un sievišķīgs, jūs mani saucāt, vieni par Lorencīno, otri par Lorencačo. Jūs teicāt, ka es visriebīgākajā kārtā esot pielīdis pāvestam Klemantam VII, un, nespēdami mani apmelot, jūs par mani izplatījāt visādas tenkas. Lai jūs sanāktu naidā ar hercogu Aleksandru, vajadzēja nocirst galvas pirmajam gonfalonēram Karduči, Bernardam Kastiljone un vēl četriem citiem maģistriem; otram gonfalonē­ram Rafaēlam Džirolami vajadzēja tikt ieslodzītam Pizas cietoksnī, kur to noindēja; sludinātāju Benuā Forāno vajadzēja izdot Klementam VII, kurš viņu ieslēdza Svētā Eņģeļa cietoksnī un nomērdēja badā.

Brālis Cakarijs, kuram, pārģērbjoties par zemnieku, bija laimējies izbēgt, nomira Perūzā, bet kādā nāvē, to nezina neviens.

Simts piecdesmit viscienīgāko pilsoņu tika izraidīti un divpadsmit citiem, starp kuriem biji arī tu, tika uzdots pārorganizēt Florences satversmi, ja par republiku vairs nevarēja būt runas!

Šai divpadsmit vīru komitejai vajadzēja atcelt tiesas un pārvaldes gonfalonēronus un uz visiem laikiem noliegt atjaunot līdzšinējo maģistratūru, kas ar tādu spožumu bija valdījusi divus gadu simteņus.

Jaunais hercogs pulcināja ap sevi svešus algotņus un iecēla svešzem­nieku Aleksandru Vitelli par viņu komandieri, bet nodevēju Gičardini par Boloņas gubernatoru. Saziņā ar pāvestu viņš Itri pilī noindēja savu pirm­dzimto, kardinālu Hipolitu Mediči; apprecējis ķeizarisko princesi Austri­jas Margeritu, viņš, par spīti šīm laulībām, turpināja savas ārprātīgās orģijas, apkaunodams vissvētākos klosterus un viscienījamākās Florences pilsoņu ģimenes. Tas viss bija vajadzīgs…

Un kad es visu to redzēju, kad es redzēju, ka uz augšu var tikt viszemiskākie lišķi un nelieši, ka ikviens godaprāts un krietna sirds tiek nonievāta, tad es ierados Florencē, kļuvu hercoga galminieks, draugs, vergs un viņa orģiju līdzgaitnieks. Un tā kā man nebija izdevies kļūt pirmajam godā, es kļuvu otrs negodā… Saki, Fīlip, vai tas nav smalks aprēķins?..

— Lorencīno, Lorencīno!.. Vai tā ir taisnība, ko daži klusu čukst? — iesaucās Stroci, satverdams jaunā cilvēka roku, un par spīti tumsai, meklēdams atbildi viņa acīs.

— Un ko tad čukst šie daži? — jautāja jauneklis.

— Ka, līdzīgi pirmajam Brutam, tu izliekoties par plānprātiņu, bet ka tu ik vakaru, tāpat kā viņš, noskūpstot mūsu kopējo māti — zemi, lūgdams, lai tava dzimtene tev piedod šo izlikšanos patiesības labā. Nu, labi, Lorencīno… ja tas tā ir, tad pienācis brīdis nomest masku, tad pienācis brīdis apmainīt nerra zizli pret republikāņa dunci… Lauru vainagi vēl gaida Harmodijus un palmu zari Aristogitonus… Bet ja tu gribi piedalīties lielajos notikumos, kas sagaidāmi, tad tu nedrīksti zaudēt ne mirkli. Rīt vai parīt varbūt būs jau par vēlu. Lorencīno, tev vēl daudz kas jādara, lai tu kļūtu par Lorenco… , -

Labi, es ņemu visu tavu pagātni uz sevi; es tev sagatavošu ceļu uz slavas pilnu nākotni; es tevi uzņemšu mūsējo skaitā un došu tev savu vietu.

Mēs esam trīs simti vīru, kas zvērējuši mirt par Florences brīvību. Stājies mūsu priekšgalā, ved mūs, un es būšu pirmais, kas visiem derēs kā paklausības paraugs!

Lorenco sāka skaļi smiet savu īpato, spalgi metālisko smieklu.

— Vai zini, Stroci, — viņš teica, — tev nu gan ir lieliskas idejas!.. Es, Lorencīno, izpriecu karalis, jautro dienu un trakulīgo nakšu princis, lai kļūstu par vadoni šai sarežģītajai, īsti romiski tumšajai un drausmajai sazvērestībai, kas ar asins dzeršanu no kopējā kausa un zvērastiem pie dunča smailes atgādina Katalīnas dēku…