Aleksandrs Dimā (tēvs) - NAKTS FLORENCĒ

— Tu man to atgādināji, — viņš teica, — es to būšu aizmirsis marķīzes istabā.

Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās, lai kāptu atpakaļ pa kāpnēm; bet Lorencīno, satverdams aiz mēteļstūra, to atturēja.

— Nudien — viņš teica, — pats nelabais ir ielīdis Jūsu Augstībā… Kā! Nieka bruņukreklā dēļ jūs gribat doties briesmās?..

— Tas ir to vērts, — atteica hercogs.

Tomēr viņš uzklausīja Lorencīno un atstāja trepes, par kurām jau bija sācis rāpties augšup.

— Nekad es vairs neatradīšu citu, kas man tik labi piegulētu, kā viņš tā piekļāvās manam augumam, ka nelikās smagāks par caunādas vai zīda vamzi.

1 1. 3aK83 No 333 *

— Marķīze jums to atsūtīs vai atnesīs pali. Vai jūs ari zināt, ka sēru tērpā viņā izskatīsies ļoti skaista?.. Kuru tad no tiem abiem jūs nodūrāt? Es ceru, ka marķīzu…

— Man liekas, ka būšu nogalinājis abus.

— Kā, otru ar'?

Hercogs paskatījās uz savu zobenu, kura asmens līdz pusei bija sarkans no asinīm.

— Tad viņu dzīvībai, — viņš turpināja, - vajadzētu būt sīkstai kā kaķiem. Bet pagaidi… lūk, nāk ungārs; viņš mums pastāstīs ko jaunu.

— Patiesi — uz mūra parādījās ungāra galva.

— Nu, kas ir? — jautāja hercogs.

— Lieta darīta, monsieur, viens ir beigts un otrs arī tikpat kā pagalam… Vai Jūsu Augstība vēlas, ka es to nobeidzu?

— Lai paliek… Tas apstāklis, ka viņi mums uzbruka klusēdami, modina manī zināmas aizdomas, ka viens no tiem bija pats Cibo, tas ir skaidrs, bet man liekas, ka otrs bija Selvadžo Aldobradīni, kas uz tiesas sprieduma pamata ir izraidīts no Florences. Ja tas patiesi būtu viņš, tad šī atgriešanās vairs nebūtu vienkāršs gadījums, bet jau īsta sazvērestība. Paziņo slepenās uzraudzības priekšniekam par visu notikušo un liec manā vārdā apcietināt ievainoto.

— Un nu, monsieur, — teica Lorencīno, — man liekas, mēs varam pazust! Viens cilvēks nogalināts, otrs ievainots un tas viss vienā naktī… man šķiet, tas ir pietiekami.

— Jo vairāk tāpēc, — piebilda hercogs, — ka mums šeit vairs nav ko darīt.

Un hercogs jau bija gatavs doties projām pa Dilūvio ielu, lai sasniegtu Santa Maria Novella laukumu, bet otrs sbirs, kas pa to laiku arī jau bija atgriezies, viņu atturēja.

— Ne uz to pusi, monsieur, — viņš teica, — es dzirdu tur vairākus nākam.

— Tā ir, — apstiprināja ungārs.

Un viņš aizvilka hercogu pa Koči ielu.

— Nu, nu, — noteica hercogs, — vai tad tev, ungār, arī ir bailes?

— Gadās, — atbildēja sbirs. — Un jums, monsieur?

— Nekad, — atteica hercogs Aleksandrs. - Bet tev, Lorencīno?

— Vienmēr, — bija atbilde.

Un visi četri ar hercogu Aleksandru priekšgalā pazuda kādā tumšā ieliņā, kas izgāja uz Lielā Hercoga laukumu.

Abi hercoga Aleksandra pavadoņi nebija kļūdījušies — patiesi trīs cilvēki tuvojās Santa Kroče laukumam, tikai nevis pa Dilūvio ielu, bet gan pa tai paralēlo Fogna ielu.

Bez šaubām šiem trīs vīriem, kas cieši bija ietinušies platos mēteļos, bija savi dibināti iemesli palikt nepazītiem. Viens no viņiem pabāza galvu pie ielas stūra, rūpīgi novērodams apkārtni, un tikai, kad bija pārlie­cinājies, ka laukums ir pilnīgi tukšs, viņš riskēja uznākt uz tā.

No visiem trim šis bija vecākais un gāja pa priekšu abiem pārējiem, kas liekas bija zemākas kārtas ļaudis.

Arī viņa tonis, ar kādu tas griezās pie sava tuvākā līdzgaitnieka, liecināja par zināmu pārākumu.

— Man liekas, Mikele, ka šai laukumā bija cilvēki?

— Tas, Ekselence, nebūtu nekāds brīnums, — atbildēja uzrunātais, — pulkstens vēl tikai nosita divpadsmit, kad mēs ienācām pa Sangallo vārtiem. Var jau būt, ka trokšņa cēlēji bija tie, ar kuriem Jūsu Ekselencei bija še norunāta tikšanās.

— Tas ir iespējams, — atbildēja sirmgalvis. — Izej cauri Torta ielai un nāc atpakaļ pa Koči ielu, bet apskaties labi, vai kur neredz gaismu Cibo pilī. Es tevi gaidīšu šā mūra ēnā.

Tas, kuram tika dota šī pavēle, aizgāja klusiem un steidzīgiem soļiem — kā cilvēks, kas paradis bez ierunas paklausīt, un drīz vien pazuda aiz Torta ielas stūra.

Pa to laiku sirmgalvis, kurš tiklab pēc sava stāva, kā arī pēc sejas izteiksmes likās bija ievērojama persona, pamāja savam otrajam pavadonim, kurš steidzīgā paklausībā nebija gausāks par pirmo.

— Mateo, — viņš teica, — aizej līdz manai māsai Alfāni ielā. Pasaki viņai, ka esmu ieradies, un apvaicājies, vai mana meita Luīza arvien vēl ir pie viņas. Bet ja kaut kāda iemesla dēļ viņas būtu atradušas par labāku šķirties, tad lai māsa tev pasaka, kur pašreiz atrodas viņas brāļa meita.

— Jūsu Ekselences māsa ir ļoti uzmanīga dāma, — atbildēja kalpotājs, saņemdams augšminēto pavēli. — Vai viņa man uzticēsies un atbildēs, ja no jums nebūs nekāda pierādījuma.

— Tev taisnība, — atbildēja sirmgalvis, — pagaidi!

Un piegājis pie Dievmātes tēla nišas, kurā dega lampa, viņš ar zīmuli uzmeta dažas rindiņas savā piezīmju grāmatiņā un, izplēsis lapu, pasniedza to Mateo.

Ja kāds šai brīdī būtu atradies tuvumā, tas būtu ievērojis, ka rakstītājs bija sešdesmit vai sešdesmit piecus gadus vecs cilvēks; brīnišķīgi labi saglabājies, spēcīgs un slaids; viņa melnās acis vēl jauneklīgi liesmoja; bārda un mati tik tikko bija sākuši sirmot, pie kam matus viņš nēsāja īsi apcirptus, kurpretī bārda kuploja visā savā krāšņumā.

Mateo devās projām pa Pepe ielu, bet sirmgalvis, pārgājis pāri visam laukumam, nostājās vītenājiem apaugušā mūra ēnā tā, ka zaļajā lapotnē viņš pavisam nebija saskatāms.

Tiklīdz tas bija noticis, kāds, pēc visām zīmēm spriežot, jauns cilvēks, iznākdams no Borgo dai Greci, arī vieglā gaitā devās pāri laukumam un trīs reizes pieklauvēja pie kādas mazas mājiņas durvīm, kas atradās starp Dilūvio un Fogna ielām: kad viņš bija trīs reizes pieklauvējis, tas vēl trīs reizes sasita plaukstas.

Par atbildi uz šo divkāršo signālu atvērās kāds logs, kurā parādījās sievietes galva. Klusā balsī viņa pateica dažus vārdus, uz kuriem tik pat klusi tika atbildēts. Pēc brīža ne mazāk klusi un uzmanīgi tika atdarītas durvis. Jaunais cilvēks veikli iešmauca mazajā mājiņā un durvis aiz viņa aizvērās.

Vecais bija novērojis šo mīlas scēnu, un joprojām vēl raudzījās uz durvīm, kad pēkšņi kāda balss, kas pačukstēja pie auss viņa vārdu, lika tam nodrebēt.

Viņš strauji apgriezās: tas kurš to bija iztraucējis no viņa domām nebija neviens cits kā Mikele, kuru viņš bija sūtījis izlūkos.

— Tu paliki pārāk ilgi, — sirmgalvis teica. — Bet vai tev vismaz ir kādas jaunas ziņas.

— Tikai viena, bet tā pati ir briesmīga.

— Tad runā! Tu zini, ka vari man teikt visu.

— Hercogs Aleksandrs ir pārsteidzis marķīzu Cibo, kad tas kopā ar Selvadžo Aldobrandīni atgriezās mājā. Hercogs ir nogalinājis marķīzu un ievainojis Selvadžo.

— No kurienes tev visas šīs ziņas? — jautāja vecais.

— Netālu no marķīza durvīm es pamanīju kādu cilvēku, kas, atspiezda­mies pret sienu, lēni vilkās uz priekšu. Kad es tam tuvojos, viņš noslīga uz kāda staba un teica: „Ja jūs esat ienaidnieks, tad nogaliniet mani, bet ja esat draugs, tad palīdziet man. Es esmu Selvadžo Aldobrandīni.

— Un tu?

— Es viņam pateicu, kā cilvēks es esmu un piedāvājos palīdzēt. Tad viņš pieķērās man pie rokas un lūdza to aizvest pie Bernardo Korzīni. Tas bija drīz izdarīts, jo Bernardo Korzīni dzīvo Paladžo ielā. No turienes viņš sūtīja mani šurp pie jums, lai paskubinot jūs bēgt.