Otra vieta bija mazā Garofāno ieliņa pie Santa Maria Novellas, kur kardināls Cibo ar serenādi uzjautrināja tā laika pazīstamo kurtizāni Lauru di Felbro, ko tas ar savu zeltu bija novīlis Frančesko Paci. Šī devība tomēr nemazināja kardināla milzīgās bagātības, jo ļaudis melsa, ka viss šis zelts tam nākot no hercoga Aleksandra, kuram galantais kardināls viņa laulātās draudzenes prombūtnes laikā bija piegādājis savu brāļa sievu marķīzi Cibo.
Beidzot, trešais apgaismotais punkts šinī tumšajā masā bija Sanabrozijo vārti, kur daži bandīti dedzināja un izlaupīja Ručellas namu, kura īpašnieks bija viens no tā laika pazīstamākajiem trimdiniekiem.
Citur visur valdīja klusums un tumsa.
Tomēr, ja īsajos starpbrīžos, kad mēness paspīdēja caur mākoņu plaisām, mūsu novērotājs gaisā būtu pametis skatienu uz Santa Kroče laukumu, viņš, atvizot bālajiem mēness stariem, vispirms būtu ieraudzījis klosteri, kas kā plašs četrstūris piegūla laukumam.
Tad Dilūvio ielas stūrī viņš būtu ievērojis aku ar lielisku dzelzs rotājumu, kādi tajos laikos visikdienišķīgajiem priekšmetiem piešķīra īstu mākslas darbu vērtību. Šī aka patiesi bija kāda bagāta Florences pilsoņa, Segio Kaporāno iedaža, viņš to bija licis izrakt sava nama priekšā, lai tā kalpotu daiļumam un citām praktiskākām vajadzībām.
Beidzot uz liela robota mūra, kas stiepās no Koči ielas līdz Torta ielai, viņš būtu pamanījis sēžam kādu cilvēku. Kājas tam nokarājās pār mūri, bet līdzās bija noliktas virvju trepes un pats viņš tik tikko bija saskatāms milzīgo koku paēnā, kuru galotnes lepni pacēlās pāri mūrim.
Vienīgais gaišais punkts visā šai vietā bija Dievmātes tēla priekšā degoša lampa, kas bija novietota klostera stūra sienas nišā pretī Pepe ielai.
Vecās Pils torņa pulkstenis lēni nosita divpadsmit. Cilvēks, kas sēdēja uz mūra un, acīmredzot, še bija nolikts sardzē, skaitīja pulksteņa sitienus ar tādu uzmanību, kas pavisam nesaskanēja ar viņa šķietamo nevērību. Šai brīdī kāds otrs, kaltajiem papēžiem ielas bruģi dimdinādams, piešiem žvadzot iznāca no Dilūvio ielas un devās uz klostera vārtiem. Sargs no mūra sekoja tam ar vislielāko uzmanību, bet, acīmredzot, pazina viņu tikai tai brīdī, kad tas apstājās pie klostera vārtiem, lai pieklauvētu. Tiklīdz nācējs jau izstiepa roku, sargs iesvilpās tik zīmīgi, ka nebija vairs nekādu šaubu, — tas ir sauciens.
Un patiesi — nācējs pagriezās, un kad tas pats svilpiens skanēja vēl otru reizi, viņš klusi nolaida āmuru un devās turp, no kurienes nāca aicinājums.
Tā ka mēness atkal bija pazudis mākoņos, viņš nevarēja saskatīt savu biedru un, tikai uztaustījis virvju trepes, viņš noskārta, ar ko tam ir darīšana.
Pielicis abas delnas pie mutes, viņš klusinātā balsī iesaucās:
— Ungār, vai tu?
— Es pats, — atbildēja jautātais.
— Kāda joda pēc tu tupi kā pūce augšā uz mūra, ja tev kopā ar hercogu vajadzētu atrasties Santa Kroče klosterī?
— Hercogs nemaz nav Santa Kroče klosterī, — atbildēja cilvēks, kurš bija nosaukts par ungāru, — viņš ir pie marķīzes Cibo.
— Kāpēc pie marķīzes, ja viņam vajadzēja būt klosteri? — jautāja atnākušais.
— Gaidi vien, lai es tev no piecpadsmit pēdu augsta mūra izklāstītu visas monsieur dēkas… Kāp augšā un tu dabūsi dzirdēt visu, ko vien vēlies zināt.
Tūdaļ tas, kuram šis uzaicinājums bija domāts, satvēra trepi un, rāpdamies ar tādu veiklību, kas liecināja, ka šādi vingrinājumi viņam nav sveši, drīz vien bija uzkāpis pie ungāra.
— Kas tad ir noticis? — viņš jautāja.
— Ak, pavisam vienkārša lieta. Kādas ticīgās nāve ir uztraukuši visu komūnu. Fra Leonardo bija tur un labā abatese par to godu, ko monsieur viņai bija vēlējies parādīt, bija to lūgusi atnākt kādu citu dienu vai, pareizāk sakot, naktī…
— Un vai Viņa Augstība ar to apmierinājās?
— Viņa Augstība gribēja likt izsviest mirušo kopā ar mūku, kas to vāķēja. Bet kā krietns katolis es viņam iečukstēju ausī, ka labāk ir likt šīs ticīgās pilnīgi mierā un iet sagādāt pārsteigumu skaistajai marķīzei Cibo.
— Nudien, tas būtu labi, — viņš atteica, — es pavisam biju aizmirsis šo nabaga marķīzi…
Un tā kā viņam vajadzēja tikai pāriet šo laukumu, tad viņš to arī darīja.
— Bet vai hercogs uzkāpa pa šīm tavām trepēm?
— Goda vārds, nē! Marķīza nav mājās, un viņš droši iegāja pa durvīm. Tikai Lorencīno, kuram labāk patīk divi sargi nekā viens, drošības pēc nolika mani šeit.
— Ahā, es pazīstu mūsu draudziņu… vienmēr piesardzīgs.
— Cst, Džakopo! — pačukstēja ungārs.
Un tiešām — šai brīdi no Neapmierināto ielas puses bija dzirdams soļu troksnis.
Nācēji, divi platos mēteļos satinušies vīrieši, tūdaļ parādījās pie klostera sienas stūra, neapstādamies pagāja garām Pepe un Fogna ielām un, pārgājuši gareniski pāri laukumam, iegriezās Torto ielā.
— Piezvani tā klusāk, — teica viens no tiem, — lai kaimiņi mūs nedzird.
— Nav vajadzīgs, — atbildēja otrs, — man ir nama durvju atslēga.
— Tad viss ir labi, — noteica pirmais.
Un abi, nepamanījuši ne Džakopo, ne ungāru, iegriezās Torta ielā un tur pazuda.
— Klausies, — teica ungārs, — ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, — atbildēja Džakopo, — ka, lūk, divi godīgi pilsoņi atgriežas mājās un ka vienam no tiem ir nama durvju atslēga.
Читать дальше