Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

Pilsoņi savos kapos varēja justies labāk nekā Dieva baznīcā.

Kad Galcas Sforca gribēja pabeigt savas katedrāles arkas, viņam trūka arhitektu un tos vajadzēja aicināt no Strasburgas.

Itāļu sabiedriskajā struktūrā ievērību pelna vēl kas cits, proti: nevienā tautā individuālisms nav tik varens kā šeit. Itālis, kurš tikai ar zināmiem noteikumiem atdodas Dievam, ir vēl atturīgāks savās saistībās ar cilvēkiem.

Veselus trīs gadu simteņus Itālijas iekārta bijusi feodālisma atveids, bet nekad pats feodālisms.

Tajā ir stipras pilis, strauji zirgi, skaisti ieroči, bet nav kā Francijā no feodālisma izrietoša cilvēka pakļaušana cilvēkam.

Itāļa heroLsms ir augstākas dabas; viņš pieķeras idejai un ja viņš reiz ir pieķēries kādai idejai, tad viņš arī mirst par to un mirst apbrīnošanas cienīgi.

Kas tad bija šis Indriķis IV, kuram pieķērās gibelīni? Tikai ideja.

Un kas bija Gregors VII, kuram pieķērās gvelfi? Tāpat ideja.

Bet, kā jau mēs teicām, viena reprezentēja aristokrātiju, otra — demokrātiju.

Itāļu ģēnijs ir kaislīgs, bet bargs. Viņš nepieļauj, kā to mums atļauj mūsu ģēnijs, nevajadzīgu briesmu dēku pilno meklēšanu tāpat kā Servantesa darbs, viņa bruņniecības poēma ir satīra par bruņniecību.

Protams, viņiem ari ir melanholisks ģēnijs — Torkvato Tasso. Bet Tasso tika uzskatīts par prātā jukušu, un ja jūs pavaicāsit itāļiem, ko viņi vērtē augstāk, „Trakojošo Rolandu" vai «Atbrīvoto Jeruzālemi", deviņi no desmit jums atbildēs: — «Trakojošo Rolandu".

Tas pats sakāms par arhitektūru un glezniecību. Maz dabas skatu, tāpat kā maz ir aprakstošās poēzijas. Visur, pat laukos vērojams pilsētas konstruktīvais iespaids, un modernajā Itālijā jūs varat redzēt tiklab seno etrusku, kā arī romiešu pilsētu ietekmi.

Zemes vidienas itālim nepietiek ar tām robežām, ko viņam kalnu un krāčaino upju veidā ir novilkusi pati daba. Atstādams savu marmora pili, viņš nemeklē meža paēnu, zaļo mauru vai brīvi plūstošos, čalojošos strautus; nē, viņš apmaina savu pili pret kādu villu ar akmens iežogotiem dārziem un ūdens baseiniem.

Apskatiet labi šo villu Destē un Izolabella, no kurām viena atrodas vienā, bet otra otrā Itālijas malā, un jūs redzēsit, ka tie ir tie paši ciklopiskā rakstura vilcieni, kādus sastopam nevien Volteras mūros, bet arī Piti un Stroci piļu drūmajos masīvos; tāpat arī, ja, pārejot no arhitektūras pie glezniecības, ja jūs tikai labi pameklēsit, tad atradīsit to pašu etrusku mākslai īpato līniju Džioto, Rafaēla un pat Mikelandželo darbos. Florenciešu un tāpat arī romiešu skolas gleznotāju cilvēku figūras gandrīz vai vienmēr izpaužas primitīva vienkāršība un pozu nabadzība, un tas arī ir saprotams zemē, kur brauc vēl ar tādām pašām arbām, kā mums to apraksta Vergīlijs un kur lopus, kā tajos laikos, kad Mantijas dzejnieks vēroja lielos, gremojošos vēršus, vēl joprojām baro ar koku lapām, nevis ar zāli, un tie ir jāieslēdz aplokos, lai nenopostītu vīnogulājus un jaunos olīvu dēstus.

Vienīgi tikai ziemeļos vēnēciešu un lombardiešu zemniecības piekļāvī­gais raksturs dara cilvēku cilvēcīgāku.

Itālijā viss ir likums un matemātika. Izstrādājot savu pilsoņu tiesību kodeksu, Kriskas akadēmijā viens vārds tiek apsvērts gadiem ilgi. Itāļu modernajā literatūrā, kas ir daudz šaurāka un pedantiskāka nekā mūsējā, trūkst iesakņojušos jaunvārdu, jo zinātnieki tos gluži vienkārši nav ļāvuši lietot valodā. Vēl šodien, tai vietā, lai sacītu: šaut ar karteču, itālis saka: šaut ar akmeņiem — tirare a sealia.

Šis sistematizēšanas princips jo redzamāk izpaužas viņu militārās taktikas paņēmienos. Itāļu kondotjēru praksē kāra vešana kļuva par zinātni, kuras principus uzstādīja Montekukulli.

Itālijā gleznotāji un arhitekti, gluži dabīgi, ir civilo vai kara resoru inženieri. Leonardo da Vinči izgudro dinamikas un apūdeņošanas ierīces. Mikelandželo ieslēdzas Florencē, lai aizstāvētu to pret spāniešiem.

Abi vislabākie modernās un antīkās pasaules kara ģēniji pieder Itālijai:

Cēzars un Napoleons.

Lai izskaidrotu tās nelaimes un pagrimšanu, mēdz teikt: Itālija ir pārmainījusies. No vienas puses tā ir kļūda, jo ir pat naivi tenkotāji, un no otras puses — tie ir apzināti meli. Nav zemes, kas tik maz būtu pārmainījusies kā Itālija: katra tās province vēl arvien ir palikusi uzticīga savam antīkajam ģēnijam.

Mēs jau teicām, ka Florence vēl joprojām ir etrusku pilsēta; Neapole turpretī arvien ir bijusi grieķiska; neapolieši vienmēr ir trokšņaini, pļāpīgi un mūzikas mīlētāji. Viņi vēl nav aizmirsuši, ka Nērona laikos šinī pilsētā notika skaņu turnīri.

Improvizētājs, vai nu viņš saucās Staua vai Sgrinēji, arvien tur var sapulcēt ap sevi pūli; venēciešu filozofi ir antīkā gara literāti; romiešu dāmu gredzeni un kaklarotas ir tās pašas, kādas izrok Pompējos, un zelta adata, ar kuru tās mēdz saspraust savus matus, ir tā pati, ar kuru Fulvija pārdūra Cicerona mēli un Popēja izdūra Oktāvijas acis.

Un vai par Romu var teikt, ka tā būtu mainījusies? Vai var teikt, ka šis svinīgais, sapņainais romietis, kurš, kaut arī skrandās tērpts, liekas nupat ir nokāpis no Trojāna kolonnas spirālēm, nav tas pats civis romānus?

Kur jūs esat redzējuši kādu romieti strādājam vai kalpojam? Nē, arī viņa sieva atsakās sašūt sava mēteļa atirušās vīles. Romietis diskutē Forumā un apspriežās uz Marsa laukuma.

Kas labo ceļus? Abrucietis. Kas nes nastas? Bergāmietis. Romietis kā senāk ubago, bet, ja tā var sacīt, viņš ubago kā pavēlnieks.

Jūs teiksit, viņš vēl arvien nežēlīgs — tas var būt — tikai nesakiet, ka viņš ir kļuvis gļēvs. Nekur duncis nesēd tik vaļīgi makstī kā Romā.

Seno romiešu sauciens svētkos bija: «Kristīgos lauvām!" Viņu karnevāla sauciens mūsdienās ir: «Nāvi abata kungam!", «Nāvi daiļajai princesei!"

Un reizi par visām reizēm ir jāizbeidz smieklīgie apgalvojumi par itāļu mīkstčaulību. Mēs jau teicām: itālis pakļaujas nevis cilvēkiem, bet gan idejām.

No visām Itālijas tautiņām ņemsim to, kurai vissliktākā slava — ņemsim neapoletānieti — viņš bēg ar Ferdinandu, viņš bēg ar Miratu, viņš bēg ar Fransuā, un Fransuā vēl saka savam mirstošajam dēlam, kas bieži mīlēja mainīt uniformas: „Vcstite di bianco, vestite do rosso, fuggirono sempre" — vai tie bija ģērbti balti vai sarkani, viņi bēga vienā bēgšanā.

Jā, viņi vienmēr bēga, kad tie sekoja Ferdinandam uz Romu, Miratam uz Tolentino vai Fransuā uz Abruci — viņi bēga tāpēc, ka bija pieķēru­šies cilvēkam, tāpēc, ka viņi paši nezināja, kāpēc tam seko un beidzot

tāpēc, ka šinī cilvēkā nebija nekādas idejas, un ja ari bija, tad tā bija negatīva un nepieņemama

Bet ja neapolieši iekaist par savu ideju, tad paskatieties, kā viņi cīnās!

Šampionē trīs dienas nevar ietikt Neapolē. Kas aiztāv Neapoli? Lacaroni. Un kādi ir Neapoles aizstāvju ieroči? Akmeņi un rungas.

Un kad kalambriešu armija, ko vada kāds kardināls, spiež Šampionē atkāpties; kad bendēm nemaksā vairs par katru nocirsto galvu, bet mēnešalgu, jo galvu krīt pārāk daudz — paskatieties tad, kā prot mirt Neapolē!

Sāksim ar Karačiolo — šo astoņdesmit gadus veco admirāli, varoni ar sniegbaltiem matiem. Gaidīdams Nelsona spriedumu, viņš pastaigājas uz Minervas klāja, un pastaigādamies izskaidro jaunam virsniekam, kādā ziņā angļu kuģi savā konstrukcijā ir pārāki par itāļu kuģiem.