Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

Florence tūdaļ sekoja Venēcijas, Pizas un Dženovas paraugam; tā kļuva par republiku tāpat kā Sienna, Pistoija un Areko.

Tanī laikā Itālija bija sašķēlusies divās lielās partijās: gvelfos un gibelinos.

Dažos vārdos paskaidrosim šo divu partiju vadošos principus.

1073.gadā mūks Hildebrants bija ievēlēts par pāvestu un, iesēzdamies Svētajā Krēslā, pieņēma Gregora VII vārdu.

Vācijā toreiz valdīja ķeizars Indriķis IV.

Gregors VII bija ģeniāls cilvēks, kurš patiesi reprezentēja kristīgās baznīcas, tas ir, demokrātijas domu. —

Apskatījies visapkārt Eiropā, viņš tur redzēja tautas mostamies — kā sējumi mostas pēc ziemas miega. Viņš arī saprata, ka viņa, kā Svētā Pētera pēcnācēja uzdevums ir ievākt šo brīvības ražu, kas izaugusi no Kristus vārda sēklas; lai emancipētu tautas, kuru priekšstāvis viņš bija, viņš nolēma pirmāmkārtām emancipēt pašu baznīcu.

Tāpēc 1076.gadā viņš publicēja dekrētu, ar kuru saviem pēcnācējiem noliedza Svētā Krēsla ieņemšanu saistīt ar kādas laicīgas varas gribu.

Ar šo dienu sākot Svētais Krēsls bija pacelts tādā pašā augstumā kā ķeizara tronis, un ja aristokrātijai bija savs cēzars, tad tagad tāds bija arī tautai.

Nekad vēl gadījums, liktenis vai augstāka vara nebija nostādījusi vienu otram pretī divus cilvēkus ar tik neatlaidīgu gribu.

Uz pāvesta dekrētu Indriķis IV atbildēja ar reskriptu. Romā ieradās viņa sūtnis, kurš pavēlēja valdonīgajam pontifiksam nolikt tiāru, bet kardināliem lika ierasties ķeizara galmā, lai tur nozīmētu citu pāvestu.

Starp garīgo un laicīgo varu bija sācies karš.

Gregors VII kā Olimpietis ļāva krist sava zibens bultām.

Ķeizar* smējās par ekskomunikāciju.

Un patiesi — abu cīnītāju spēki likās ļoti nevienādi.

Indriķis III bija atstājis savam dēlam milzīgu mantojumu, pirmkārt, visu feodālo varu Vācijā, šai klasiskajā feodālisma zemē; tad, otrkārt, pilnīgi noteicošu iespaidu visā Itālijā un, beidzot, tiesību iecelt un, protams, arī atcelt pāvestus.

Gregoram VII nebija nekā; viņam pat nebija noteikšana ne Romā, ne Baznīcā, kuru tas bija sacēlis pret sevi ar celibāta uzlikšanu priesteriem un vajādams tos Baznīcas locekļus, kas gribēja paturēt savas sievas vai piegulētājas.

Bet tur, kur trūka redzama spēka, radās neredzams varas atbalsts — sabiedriskā doma.

No visām pusēm vajāts bēglis tomēr palika uzvarētājs, kaut gan šim uzvarētājam viņa nāves stundā nebija pat akmens, ko palikt pagalvī, un viņš mira, teikdams šos vārdus, kas ļoti atgādināja Bruta pēdējo teicienu:

„Es mīlēju taisnību un ienīdu netaisnību, tāpēc arī mirstu trimdā. "Dilexi just it i am, et od iv i iniquitatem, propterea morior in exilio"

Bet ekskomunikācija nepalika bez sekām. Vācijas prinči sapulcējās Terburgā, un tā kā Indriķis IV dusmās bija pārkāpis savas varas robežas, kas viņam gan piešķīra tiesību uz investitūru, bet nevis uz iecelšanu, tā piedraudēja viņu atcelt uz to pašu tiesību pamata, ar kādām to bija izvēlējuši, ja viņš gada laikā nesamierinātos ar Svēto Krēslu.

Un viņam vajadzēja piekāpties. Kā grēku nožēlnieks ķeizars ieradās pie Romas vārtiem bez kareivjiem, bez karogiem, bez bruņojuma, tērpies ar virvi apjoztā svētceļnieku tērpā un basām kājām. Asti, Kremona, Milāna, Pāvija un Lodi redzēja viņu ejam garām un pārliecinājušās, cik bezspēcīga būtne ir tāds ķeizars bez sceptera un zobena, tās viņa acu priekšā lauza tam doto uzticības zvērastu.

Gandrīz vai visu atstāts Indriķis IV vienā kreklā, basām kājām trīs dienas nostāvēja sniegā Kanosas pils pagalmā. Tikai pēc trim dienām pāvests bija ar mieru viņu pieņemt.

Nākamajā dienā šīs abas valdošās varas — ķeizars un pāvests — kopīgi gāja pie dievgalda, pie kam pāvests lūdza Pestītāju pārvērst maizi indē, ja viņš būtu kādā ziņā vainojams.

Dieva vietnieks uzticēja lietas izšķiršanu Dieva tiesai.

Ķeizars atgriezās Vācijā. Tur viņš aizmirsa doto solījumu un to, ka bija dalījis svēto mielastu ar savu ienaidnieku.

Viņš iecēla Klementu III par pāvestu; sakāva vācu firstus, kas bija piedraudējuši to atcelt no troņa, kā uzvarētājs pārgāja Alpus un ieņēma Romu.

Bet tad Dieva lāsts, it kā atriebdams tā Kunga priesteri, gāzās par veco ķeizaru. Viņa vecākais dēls Konrāds, kuram tas bija piešķīris Romas karaļa titulu, sacēlās pret viņu.

Indriķis IV atņēma tam karaļvārdu un par viņa pēcnācēju iecēla savu otro dēlu.

Bet ķeizara ģimenē bija ieperinājies dumpīgs gars.

Šis otrs dēls, arī Indriķis, savukārt sacēlās un, vai nu būdams laimīgāks vai nelaimīgāks nekā viņā brālis, sagūstīja savu tēvu.

Tad bīskapi, kas bija tīri no simonijas grēka, izrāva sirmgalvim no rokām kroni, scepteri un karaļtērpu. Kad tēvs redzēja, ka pats dēls paceļ roku pret viņu, viņa žēlabas bija ne mazāk aizgrābjošas kā Cēzara vārdi:

„Tiklīdz es to ieraudzīju, savās sāpēs un tēva mīlestībā līdz sirds dziļumiem satricināts, es metos viņam pie kājām un lūdzu to pie viņa Dieva, viņa dvēseles svētības un goda atsacīties no sava nodoma un nesagandēt ar šo varmācības aktu savu sirdsapziņu un sava vārda labo slavu, jo kaut arī savu pārkāpumu dēļ es būtu izpelnījies tā Kunga sodību, bet nekad vēl dievības likums nav cēlis dēlus par tēvu grēku atriebējiem."

Šis lūgums, kas būtu varējis aizkustināt visniknāko ienaidnieku, neatra­da dēla sirdi; pamests bez visa kā, pat bez drēbēm, badā un aukstumā Indriķis ieradās Speierā un pieklauvēja pie Dievmātes baznīcas vārtiem; viņš pats bija to cēlis un tagad, atsaukdamies uz to, ka viņš prot lasīt un dziedāt, lūdza pieņemt viņu baznīcas apkalpē.

Bet mūki izturējās draudīgi un to padzina, un viņš devās uz Lježu, lai tur nomirtu kā visnožēlojamākais ubags, pie kam viņa apbedīšana tika liegta un tā miesas veselus piecus gadus trūdēja kādā pagrabā.

Un tā, lūk, ķeizars un pāvests, galvenie pretinieki šai cīņā, kas turpinās jau gadu simteņus un ilgi vēl šķels cilvēku cilti, abi nomira trimdā, viens Lježā, otrs Salernā, tālu no troņiem, uz kuriem tie reiz bija sēdējuši.

No šīs cīņas starp kroni un tiāru radās tie divi lielie nogrupējumi, kas bija par postu visai Itālijai.

Tie, kas nostājās pāvestu, tas ir, tautas pusē, pieņēma gvelfu vārdu, atvasinādami to no Saksijas hercoga Indriķa Lepnā brāļa dēla Bavarijas hercoga Gvelfa II vārda. Tie, kas pieslējās Indriķim IV, tas ir, aristokrātijai, saucās par gibelīniem pēc Vaiblingenas pils, kuras sinjors bija Švābu zemes hercogs, Fridriķa Hohenštaufena dēls Konrāds.

Florence tāpat kā citas pilsētas sašķēlās divās partijās, un šo partiju naids, kā liecina Dante, bieži krāsoja Arno ūdeņus sarkanus, tā kā lilijas kļuva sārtas.

Un tagad vēl pēdējo vārdu par šo Itāliju, šo Grieķijas meitu un Francijas māti, kuras skolēni mēs esam tiklab kara, kā arī politikas mākslā.

Tai laikā, kad citu tautu arhitektūra vēl kalpoja reliģiskiem mērķiem, itāliešiem jau bija, un tas ir itāliešu garu zīmīgi raksturojošs fakts — sava pilsoniska arhitektūra.

Vārds pontifikss, burtiski tulkots, nozīmē — tiltu cēlājs.

Lielais vairums itāļu monumentu un gandrīz vai visi etrusku monumenti bija tilti, ūdensvadi, kapenes; dievnami Itālijā līdz XV gadsimtam stāvēja tikai otrā vietā. Vislielākās naudas summas Pizas pilsoņi veltīja nevis savai katedrālei, bet gan savam Kampo-Santo, tas ir, pilsētas kapsētai.