Aleksandrs Dimā (tēvs) - NAKTS FLORENCĒ

Sarunā viņus pārtrauc, lai tam pasludinātu nāves spriedumu. Viņš ir notiesāts uz pakāršanu, saprotiet, tā nav tikai nāve, bet — kauna pilna nāve. Smaidīdams viņš noklausās protokolu un bez mazākās trīsas balsi atkal .griežas pie jaunā cilvēka.

— Es jau jums teicu, — viņš turpināja, — ka, salīdzinot ar mūsējiem, angļu kuģu lielā priekšrocība ir tā, ka tiem virs ūdens ir maz koka, bet daudz buru.

Desmit minūtes vēlāk viņa ķermenis šūpojās pie rājas — kā vispēdīgā Tunisas vai Alžiras pirāta miesas. Nodibinātā karaliskā padome darbojās nepārtraukti.

Tā bija pilnvarota attaisnot vai piespriest nāvessodu.

Spriedums tika izpildīts vēl tai pašā dienā. Padomes sēdes notika otrā stāvā un tās priekšsēdētājs bija kāds nelietis vārdā Speciāle.

Viņa priekšā stājās Nikolo Palemba.

— Nosauc man tavus līdzzinātājus, vai arī tu mirsi, — viņam teica Speciāle. ~

— Mirt es varu arī bez tevis, — atcirta viņam Palemba.

Un tā kā spiedīgās tveices dēļ logs bija atvērts, viņš izrāvās no abu žandarmu rokām, metās ārā uz ielas un uz bruģa pāršķēla galvu.

— Ar ko tu nodarbojies karaļa Ferdinanda laikā? — jautāja Speciāle Čirillo.

— Es biju ārsts, — tas atbildēja.

—• Un pie republikāņiem?

— Tautas priekšstāvis.

— Un tagad, manā priekšā stāvot, kas tu esi?

— Tavā priekšā, nelieti, es esmu — varonis.

Abus uz pakāršanu notiesātos, Čirillo un Pagāno, reizē veda uz karātavām. Tur nonākuši, viņi sāka atrīdēties, kuram pirmajam jāmirst; tā kā neviens negribēja piekāpties, tie izlozēja ar salmiņiem. Pagāno izvilka īsāko, paspieda vēl Čirillo roku, iesprauda salmiņu starp zobiem un smaidīdams droši uzkāpa pa kauna staba trepēm.

Pats par sevi saprotams, ka Čirillo viņam turp sekoja un mira tikpat varonīgi kā Pagāno.

Hektors Karafa ir notiesāts uz giljotīnu; viņš nonāk pie ešafota, kur tam apjautājas, vai viņam neesot vēl kāda vēlēšanās.

— Jā, — atbild Karafa, — es vēlos, lai mani giljotinē augšpēdus, ka varu redzēt asmeni krītam.

Viņu piesēja pie dēļa uz muguras un nevis uz vēdera.

Eleonora Pimentele — apbrīnojama sieviete, kuras vienīgā vaina bija tā, ka republikas laikā viņa bija rediģējusi „Partenopejas Monitūru", tika notiesāta uz pakāršanu. Nekautrīgas un rafinētas sadistiskas iegribas dēļ viņas karātavas ir celtas divreiz augstākas nekā citas.

Cerēdams, ka viņa izlūgsies žēlastību, Speciāle viņai pie karātavām čukst:

— Saki man kādu vēlēšanos, man ir vara izpildīt visu, ko tu lūgsi.

— Tad liec man padot apakšbikses, — atteica šī sieviete.

Es saku: Leonīda laika spartiete un Cincināta laika romiete nebūtu varējušas labāk atbildēt — bet es aizmirsu, ka pat kaunība ir kristietības tikums.

Mocekļi, vai nav tiesa, ka jūs sakustējāties savos kapos, dzirdot franču lielgabalus?

Un tagad atgriezīsimies Florencē, kur mums nolikta satikšanās ar mūsu lasītājiem.

Aleksandrs Dimā.

Ja gaisa baloni būtu bijuši izgudroti pāvesta Farnēzes Aleksandra trešajā valdīšanas gadā — šis pāvests baznīcas hronoloģijā stāv starp Klementu VII un Jūliju III un saucas Pāvils — un ja mūsu lasītājs ap pulkstens vienpadsmitiem vakarā būtu tajā pacēlies virs Florences pilsētas, lūk, ko viņš būtu ieraudzījis 1537.gada naktī no 2. uz 3.augustu.

Divās vai trīs vietās vāji apgaismotu tumšu masu, kas stiepās no Santa • Maria della Pače līdz Sangallo vārtiem un no della Zeka līdz della Serpe bulvārim!

Ap vidu šinī masā, kuru plata sudraboti mirdzoša lenta — Arno upe — dalīja divās nevienlīdzīgās daļās, viņš būtu ieraudzījis šinī jumtu jūrā kā milzīgas valzivs vienu otrai līdzās peldam divas varenākās Florences celtnes, Arnolfo Dihapo roku vadītas: Ziedubagātas Dievmātes katedrāli un pilsētas maģistrāta palaco, kas tagad saucas Vecā Pils.

Līdzās Santa Trinita laukumam Leanoli un Čipolle ielu stūrī milzīgām, tumsā nogrimušām kapenēm līdzīgā masīvā celtnē viņš būtu pazinis Stroci pili ar tās dzelzī kaltām durvīm, gredzeniem un lāpturiem.

Trīs gaišākie plankumi bija:

Katedrāles laukums, kur hercoga Aleksandra kareivju pūlis, kas sastāvēja no visu zemju sbiriem,*starp kuriem pārsvarā bija spāņi un vācieši, kafejnīcu priekšā, kā tas Florencē parasts, līksmi tērēja saņemto algu, ko tiem hercoga vārdā bija izmaksājis viņu vadonis Aleksandrs

Tiesas un p licijas kalpotāji agrāko laiku pāvestu baznīcas valstī.

Vitelli, kurā tēvs, Pāvils Vitelli, pirms diviem gadiem kādas sacelšanās laikā bija ticis nogalināts. Plītēdami un dziedādami, kareivji bieži aizkāra vēlīnos garāmgājējus, kas, iedami savās darīšanās vai izpriecās, bija spiesti vienā vai otrā virzienā šķērsot Ziedubagātās Dievmātes laukumu.

Otra vieta bija mazā Garofāno ieliņa pie Santa Maria Novellas, kur kardināls Cibo ar serenādi uzjautrināja tā laika pazīstamo kurtizāni Lauru di Felbro, ko tas ar savu zeltu bija novīlis Frančesko Paci. Šī devība tomēr nemazināja kardināla milzīgās bagātības, jo ļaudis melsa, ka viss šis zelts tam nākot no hercoga Aleksandra, kuram galantais kardināls viņa laulātās draudzenes prombūtnes laikā bija piegādājis savu brāļa sievu marķīzi Cibo.

Beidzot, trešais apgaismotais punkts šinī tumšajā masā bija Sanabrozijo vārti, kur daži bandīti dedzināja un izlaupīja Ručellas namu, kura īpašnieks bija viens no tā laika pazīstamākajiem trimdiniekiem.

Citur visur valdīja klusums un tumsa.

Tomēr, ja īsajos starpbrīžos, kad mēness paspīdēja caur mākoņu plaisām, mūsu novērotājs gaisā būtu pametis skatienu uz Santa Kroče laukumu, viņš, atvizot bālajiem mēness stariem, vispirms būtu ieraudzījis klosteri, kas kā plašs četrstūris piegūla laukumam.

Tad Dilūvio ielas stūrī viņš būtu ievērojis aku ar lielisku dzelzs rotājumu, kādi tajos laikos visikdienišķīgajiem priekšmetiem piešķīra īstu mākslas darbu vērtību. Šī aka patiesi bija kāda bagāta Florences pilsoņa, Segio Kaporāno iedaža, viņš to bija licis izrakt sava nama priekšā, lai tā kalpotu daiļumam un citām praktiskākām vajadzībām.

Beidzot uz liela robota mūra, kas stiepās no Koči ielas līdz Torta ielai, viņš būtu pamanījis sēžam kādu cilvēku. Kājas tam nokarājās pār mūri, bet līdzās bija noliktas virvju trepes un pats viņš tik tikko bija saskatāms milzīgo koku paēnā, kuru galotnes lepni pacēlās pāri mūrim.

Vienīgais gaišais punkts visā šai vietā bija Dievmātes tēla priekšā degoša lampa, kas bija novietota klostera stūra sienas nišā pretī Pepe ielai.

Vecās Pils torņa pulkstenis lēni nosita divpadsmit. Cilvēks, kas sēdēja uz mūra un, acīmredzot, še bija nolikts sardzē, skaitīja pulksteņa sitienus ar tādu uzmanību, kas pavisam nesaskanēja ar viņa šķietamo nevērību. Šai brīdī kāds otrs, kaltajiem papēžiem ielas bruģi dimdinādams, piešiem žvadzot iznāca no Dilūvio ielas un devās uz klostera vārtiem. Sargs no mūra sekoja tam ar vislielāko uzmanību, bet, acīmredzot, pazina viņu tikai tai brīdī, kad tas apstājās pie klostera vārtiem, lai pieklauvētu. Tiklīdz nācējs jau izstiepa roku, sargs iesvilpās tik zīmīgi, ka nebija vairs nekādu šaubu, — tas ir sauciens.

Un patiesi — nācējs pagriezās, un kad tas pats svilpiens skanēja vēl otru reizi, viņš klusi nolaida āmuru un devās turp, no kurienes nāca aicinājums.