Aleksandrs Dimā (tēvs) - NAKTS FLORENCĒ

Tā ka mēness atkal bija pazudis mākoņos, viņš nevarēja saskatīt savu biedru un, tikai uztaustījis virvju trepes, viņš noskārta, ar ko tam ir darīšana.

Pielicis abas delnas pie mutes, viņš klusinātā balsī iesaucās:

— Ungār, vai tu?

— Es pats, — atbildēja jautātais.

— Kāda joda pēc tu tupi kā pūce augšā uz mūra, ja tev kopā ar hercogu vajadzētu atrasties Santa Kroče klosterī?

— Hercogs nemaz nav Santa Kroče klosterī, — atbildēja cilvēks, kurš bija nosaukts par ungāru, — viņš ir pie marķīzes Cibo.

— Kāpēc pie marķīzes, ja viņam vajadzēja būt klosteri? — jautāja atnākušais.

— Gaidi vien, lai es tev no piecpadsmit pēdu augsta mūra izklāstītu visas monsieur dēkas… Kāp augšā un tu dabūsi dzirdēt visu, ko vien vēlies zināt.

Tūdaļ tas, kuram šis uzaicinājums bija domāts, satvēra trepi un, rāpdamies ar tādu veiklību, kas liecināja, ka šādi vingrinājumi viņam nav sveši, drīz vien bija uzkāpis pie ungāra.

— Kas tad ir noticis? — viņš jautāja.

— Ak, pavisam vienkārša lieta. Kādas ticīgās nāve ir uztraukuši visu komūnu. Fra Leonardo bija tur un labā abatese par to godu, ko monsieur viņai bija vēlējies parādīt, bija to lūgusi atnākt kādu citu dienu vai, pareizāk sakot, naktī…

— Un vai Viņa Augstība ar to apmierinājās?

— Viņa Augstība gribēja likt izsviest mirušo kopā ar mūku, kas to vāķēja. Bet kā krietns katolis es viņam iečukstēju ausī, ka labāk ir likt šīs ticīgās pilnīgi mierā un iet sagādāt pārsteigumu skaistajai marķīzei Cibo.

— Nudien, tas būtu labi, — viņš atteica, — es pavisam biju aizmirsis šo nabaga marķīzi…

Un tā kā viņam vajadzēja tikai pāriet šo laukumu, tad viņš to arī darīja.

— Bet vai hercogs uzkāpa pa šīm tavām trepēm?

— Goda vārds, nē! Marķīza nav mājās, un viņš droši iegāja pa durvīm. Tikai Lorencīno, kuram labāk patīk divi sargi nekā viens, drošības pēc nolika mani šeit.

— Ahā, es pazīstu mūsu draudziņu… vienmēr piesardzīgs.

— Cst, Džakopo! — pačukstēja ungārs.

Un tiešām — šai brīdi no Neapmierināto ielas puses bija dzirdams soļu troksnis.

Nācēji, divi platos mēteļos satinušies vīrieši, tūdaļ parādījās pie klostera sienas stūra, neapstādamies pagāja garām Pepe un Fogna ielām un, pārgājuši gareniski pāri laukumam, iegriezās Torto ielā.

— Piezvani tā klusāk, — teica viens no tiem, — lai kaimiņi mūs nedzird.

— Nav vajadzīgs, — atbildēja otrs, — man ir nama durvju atslēga.

— Tad viss ir labi, — noteica pirmais.

Un abi, nepamanījuši ne Džakopo, ne ungāru, iegriezās Torta ielā un tur pazuda.

— Klausies, — teica ungārs, — ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, — atbildēja Džakopo, — ka, lūk, divi godīgi pilsoņi atgriežas mājās un ka vienam no tiem ir nama durvju atslēga.

— Jā, bet no kura nama durvīm? Nokāp un paskaties, kurp viņi ieiet. Man ir aizdomas…

— Kādas?

— Es tev saku — kāp zemē un apskaties!

Džakopo nošļūca pa kāpnēm un ielīda Torto ielā, no kurienes drīz vien atkal atgriezās ļoti uztraukts.

— Ei, ungār! — viņš paklusām sauca.

— Kas ir?

— Vai tu neesi kļūdījies?

— Kā tā?

— Viņi iegāja pirmajās durvīs pa kreisi.

— Tas ir Cibo palaco.

— Der TeufeJl* — noņurdēja ungārs.

— Vai hercogs ir viens? — jautāja Džakopo.

— Nē, es jau tev teicu, ka viņš ir kopā ar savu nolādēto brāļadēlu.

— Nu, lūk, tāpēc tik es tev vaicāju, jo būt kopā ar to nozīmē būt pilnīgi vienam.

— Tu maldies… tas ir vēl daudz sliktāk.

— Ja tu skrietu viņus brīdināt.

— Un ja nu es tos par velti iztraucēju? Tad zini, kā mani saņemtu…

Velns (vācu vai.)

— Vai viņš ir apbruņots?

— Viņš ir bruņukreklā un ar zobenu.

— Tad ir labi! Hercogs mēdz teikt, ka savā bruņukreklā un ar zobenu rokā viņš varot uzņemties cīņu ar četriem, bet šie bija tikai divi.

— Tikai divi.

— Kāp augšā, es tev ko gribu teikt.

Džakopo atkal ieņēma savu vietu līdzās ungāram.

— Un kas tas būtu? — viņš jautāja.

Ungārs vērīgi palūkojās visapkārt un brīdi uzmanīgi klausījās.

Tad nolaidis balsi tik zemu, ka Džakopo to tikai ar pūlēm varēja sadzirdēt, viņš čukstēja:

— Un ja nu tas būtu viņš, kas to ii nodevis?

— Lorencīno! — iesaucās Džakopo.

— Lops, vai tu klusēsi!

— O, bet tad tu nu gan ari stāsti lietas…

— Pieņemsim, ka es nekā neesmu teicis.

— Gluži otrādi… pieņemsim, ka tu esi gan kaut ko teicis, tikai paskaidro man savus vārdus.

— Nu, labi.

Te ungārs apklusa un izstiepa kaklu uz tās mājas pusi, kurā bija iegriezušies abi vēlīnie gājēji.

Viņa sejas vaibsti šai brīdī bija tik izteiksmīgi, ka viņa biedrs pat nedomāja tam prasīt stāsta turpināšanu un arī izstiepa kaklu minētajā virzienā.

— Ātri! Ātri! — pēkšņi iesaucās ungārs.

— Ko? Kas ir?

— Tur cērtas.

— Jā gan… es arī dzirdu zobenus šķindam…

— Uzbrukums monsieur].. Džakopo, tu steidzies pie Torta ielas durvīm…apakšā pie trepēm tu atradīsi knaibles!., es skriešu te… Turieties, monsieur, turieties dūšīgi!.. Es tūdaļ būšu klāt!..

Un kamēr Džakopo nokāpa pa kāpnēm un, apbruņojies ar knaiblēm, devās Torta ielas virzienā, ungārs, izrāvis zobenu, pazuda dārzā.

Gandrīz vai tai pašā acumirklī kāds maskojies stāvs parādījās augšā uz mūra un, pieplacis notekai, nogaidīja, kamēr ungārs bija pazudis no viņa redzesloka. Tad tas žigli nokāpa pa kāpnēm, aizskrēja līdz Segio Kaporāno akai, izvilka no sava mēteļa apakšas bruņukreklu un iesvieda to akā; tad viņš atkal atgriezās uz mūra un, redzami uztraukts, sāka klausīties.

Pēc dažām sekundēm atskanēja kliedziens. Tā mēdz kliegt tikai nāvīgi ievainots cilvēks… Tad apklusa zobenu šķinda un iestājās pilnīgs klusums.

— Viens no viņiem ir beigts, — nomurmināja maskotais cilvēks, — bet kurš?

Viņa neziņa nevilkās ilgi; tiklīdz tas bija izteicis pēdējo vārdu, uz mūra parādījās kāda cilvēka galva, tad pleci un, beidzot, viss stāvs. Šis cilvēks zobenu turēja zobos. Ieraudzījis savu biedru, kurš to apakšā pie kāpnēm laukumā gaidīja, viņš apstājās, izņēma zobenu no mutes, nopurināja no tā asinis un sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Pie joda! — viņš teica tik mierīgā balsī, ka nemaz nevarētu sacīt, ka šis cilvēks nupat ir bijis nāves briesmās, — esi tu gan varens biedrs, Lorencīno!.. Mums uzbrūk tikai divi vīri un man jāaizstāvas nevien savā vietā, bet arī vēl tavējā!..

— Ak, monsieur, es domāju, ka mums tas jau reiz uz visām reizēm ir noskaidrots, ka es būšu uzticams līdzgaitnieks jūsu dzīrēs, jūsu izpriecās, jūsu mīlas dēkās, bet jūsu cīņās, — nē… jūsu neveiksmēs — nē… jūsu zobenu cirtienos — nē, nē, nē! Ko lai dara! Jums jāsamierinās ar to, ka tāds, lūk, es esmu, vai ļaujat man iet…

— Zaķapastala! — norūca hercogs un, pārsviedies pār mūri, kāpa zemē pa kāpnēm.

— Jā, zaķapastala, kā tik vien jūs gribat, - atbildēja Lorencīno. — Bet starp līdzīgiem man ir vismaz tā priekšrocība, ka es neslēpju savu mazdūšību. Un bez tam vēl, — piebilda jaunais cilvēks smiedamies, — man taču nav, kā jums, bruņukreklā, kas man varētu dot dūšu.

Hercogs ar abām rokām ātri saķēra pie krūtīm un viņa uzacis draudoši savilkās.