Aleksandrs Dimā (tēvs): NAKTS FLORENCĒ

Šis lielais pilsonis, Laurensa Vecākā un Koma tēvs, divas reizes bija izvēlēts par precīzo, vienreiz par gonfalonjēru, reiz viņš bija viens no desmit stratēģiem, tad sūtnis pie Ungarijas karaļa Vladislava, pie pāvesta Aleksandra V un pie Dženovas Republikas valdības. Viņš bija lieliski ticis galā ar visiem tam uzticētajiem uzdevumiem un ar tādu uzmanību un lojalitāti veicis savu augsto misiju, ka viņa iespaids uz augstmaņiem kļuva arvien lielāks un arī tautā viņu popularitāte pieauga, kaut gan šāda piekrišana no abām pusēm ir gaužām reta parādība.

Viņš mira 1428.gada februāra beigās un tika apglabāts Svētā Laurensa bazilikā, kas ir viena no slavenākajām Filipo Bruneleski celtnēm. Šis pats Filipo Bruneleski trīsdesmit gadu vēlāk kļuva nemirstīgs ar Florences katedrāles būvi. Komam un Laurensam šīs bēres izmaksāja trīs tūkstošus zelta florīnu, kas mūsu naudā būtu simts tūkstoši franku un vini to pavadīja uz pēdējo dusas vietu kopā ar saviem astoņdesmit, radiniekiem un visiem ārvalstu sūtņiem, kas tai laikā bija Florencē.

Mēs jau tikām minējuši, bet labākas notikuma izpratnes dēļ turam par vajadzīgu atkārtot, ka, sākot ar šiem abiem Žana dēliem, Mediči nama ģenealoģiskajā kokā iezīmējās tā lielā dalīšanās, kas pašķir ceļu nākamaji­em mākslas veicinātājiem un Toskānas valdniekiem.

Vecākais nozarojums, kurš bauda lielu cieņu republikā, sākot ar Komu Vecāko, strauji kāpj uz augšu un tajā sevišķi izceļas Laurenss Lieliskais un hercogs Aleksandrs.

Jaunākai zars novirzās sāņus, gūst slavu kaujas laukos un principātā, un tā redzamākās personas ir Melno Bandu Zans un Koms I.

Koms Vecākais piedzima vienā no tiem laimīgajiem laikmetiem, kad tautā visi tās spēki mostas uz attistas un kad ģeniālam cilvēkam ir dotas visas iespējas tikt pie slavas.

Līdz ar viņu bija sācies Florences Republikas spožākais laikmets. Māksla atdzima visās nozarēs: Bruneleski cēla monumentālas katedrāles; Donatello cirta savas skulptūras, Orkaņja veidoja durvju ailes un Maskačo izgleznoja bazilikas.

Beidzot vēl saimnieciskais uzplaukums, iedams soli solī ar uzplaukumu mākslā, izveidoja no Toskānas, ko iežogoja Lombardija, Baznīcas valsts un Venēcijas Republika, ne tik vien varenāko, bet arī vislaimīgāko zemi visā Itālijā.

Koms jau piedzima ļoti bagāts un šīs savas bagātības viņš vēl pavairoja divkārtīgi, tādā kārtā, būdams tikai vienkāršs pilsonis, viņš bija ieguvis ārkārtīgi lielu iespaidu. Kad viņš nebija pilsētas pārvaldē, viņš to nekad neapkaroja; ja tā rīkojās pareizi, Koms teica: „Tas ir labi"; bet ja pārvalde novirzījās no taisnā ceļa, Koms teica: „Tas ir slikti". Un šī uzslava vai paļa bija ārkārtīgi iespaidīga. Tā iznāca, ka Koms, nebūdams valdības galva, bija vēl lielāks par to: viņš bija valsts cenzors.

No visa teiktā viegli saprotams, ka pār šādu cilvēku pamazām vajadzēja savilkties draudošiem negaisa mākoņiem. Koms to it labi redzēja un dzirdēja ducinām, bet, aizņemts ar saviem lielajiem darbiem, kuros izpaudās viņa lielie projekti, viņš pat nepagrieza galvu uz to pusi, no kurienes atskanēja pirmie draudīgie grāvieni.

Pavisam mierīgi viņš pabeidza Svētā Laurensa kapelas būvi, ko jau bija aizsācis viņa tēvs, turpināja celt dominikāņu mūku Svētā Marka klostera baznīcu, strādāja pie Sanfrediāno klostera un lika jau pamatus tam skaistajam palaco Largo ielā, par. kuru mēs pašreiz runājam.

Beidzot, kad viņa ienaidnieku draudi kļuva jau gluži atklāti, viņš atstāja Florenci un devās uz Mugello, kur bija karājies viņa dzimtas šūpulis. Lai nestāvētu dīkā, viņš tur uzcēla Bosko un Svētā Fransiska klosterus; tad atgriezās pilsētā, lai apskatītu Svētā Krusta tēvu noviciāta kapelas pabeigšanu un Kamaldīlas Eņģeļu klostera būvi.

Bet tiklīdz pret viņu tika pacelts pirmais akmens, tas no jauna atstāja pilsētu, lai dotos pasteidzināt savu Karedži Katalio Fresoti un Trebio villu celšanu. Tad viņš Jeruzālemē nodibināja nabagu svētceļnieku hospitāli un atkal atgriezās Florencē pārliecināties, cik tālu pavirzījušies skaistā palaco jaunbūves darbi uz Larga ielas.

Un šīs milzīgās celtnes izauga kā pēc burvju mājiena — visas vienā laikā, nodarbinādamas neskaitāmus strādnieku barus un arhitektus. Pieci simti tūkstoši ekiju tika tajās ieguldīti, kas, mūsu naudā pārvērtējot, būtu septiņi vai astoņi miljoni franku, un tomēr, par spīti šiem nebeidzamajiem izdevumiem, neviens nevarēja teikt, ka šis greznības dievinātājs pilsonis būtu kļuvis nabagāks.

Tas bija tāpēc, ka Koms patiesi bija bagātāks nekā dažs labs viņa laika karalis. Viņa tēvs Žans bija tam atstājis gandrīz vai četrus miljonus zeltā un sudrabā un astoņus vai desmit miljonus vērtspapīros, un visu šo bagātību viņš pats ar kursa operācijām bija pavairojis gandrīz vai pieckārtīgi. Visdažādākos Eiropas centros viņa vai arī viņa aģentu vārdā strādāja sešpadsmit bankas. Florencē visi skaitījās viņam parādā, jo viņa naudas maks bija atvēris katram.

Tāpēc, lūk, kad viņam beidzot pienāca ilgstoša svešniecības stunda; kad Reno Albici to uz desmit gadiem izraidīja uz Savonnu; kad 1433.g. 3.oktobra naktī viņš līdz ar savu dzimtu un klientiem atstāja Florenci, tad likās, ka no Toskānas galvaspilsētas aizietu viss viņas galms. Nauda, šīs tautas saimnieciskās sadzīves asinis līdz ar viņa aiziešanu, likās, bija gluži izsīkušas; visi viņa pasāktie lielie celtniecības darbi palika nepabeigti: visas šīs villas, palaco, baznīcas, kas tik tikko bija pacēlušās no zemes, citas pusbūvētas, citas gandrīz vai jau gatavas, tagad izskatījās pēc drupām, kas nepārprotami liecināja, ka pilsētai ir uzbrukusi briesmīga nelaime.

Pie pusceltajām būvēm pulcējās strādnieki, prasīdami darbu, un katru dienu šie pūļi kļuva arvien lielāki — izbaduši un draudoši. Bet pa to laiku viņš, būdams uzticīgs saviem principiem visu vadīt pie zelta pavediena, sāka piedzīt parādus no saviem daudzajiem debitoriem, bet to visu tā palēnām, bez draudiem, kā spaidīgos apstākļos nonācis draugs un nevis ka nepielūdzams aizdevējs, kas padzen savas summas. Pie tam viņš apgalvoja, ka vienīgi izraidīšana spiež viņu savus aizdevumus atprasīt un- ka viņš to nemaz nedarītu, ja būtu varējis palikt Florencē un turpināt savus bezgalīgos pasākumus.

Tā kā kredīta atprasīšana daudziem nāca pilnīgi negaidīta, tie vai nu nespēja samaksāt, vai arī atmaksādami izputēja, tā kā nemiers no strādniekiem* pārsviedās arī uz pilsoņu aprindām.

Pēc piecpadsmit "trimdas gadiem Koms tika aicināts atpakaļ, jo ar politiska apsvēruma starpniecību pie varas bija nākusi demokrātija. Bet pateicoties savam stāvoklim un bagātībai, trimdinieks triumfators stāvēja pārāk augstu pāri visiem tiem, kas viņu bija izvēlējuši un nedomāja raudzīties uz tiem kā uz pilsoņiem, kur nu vēl, kā uz sev līdzīgiem.

Sākot ar Koma atgriešanos Florencē, kas līdz šim vienmēr bija piederējusi pati sev, tā kļuva par viņa dzimtas īpašumu; trīs reizes padzīta, tā atkal trīs reizes atgriezās, atnezdama pilsētai pēc pirmās padzīšanas zelta ķēdes, pēc otrās — sudraba, bet pēc trešās — dzelzs važas.

Koms tika saņemts ar svinībām un uguņošanu, un jau pirmajā atgriešanās dienā viņš atkal ķērās pie savām būvēm, tirdzniecības un biržas spekulācijām, atstādams izrēķināšanos ar pretiniekiem savu piekritēju rokās. Sākās ilgas vajāšanas un bezgalīgi nāvessodi, kuros Komam šķietami nebija ne mazākās līdzdalības.

Viens no viņa draugiem, kurš bija nojaulis to vīru, kura roka slepeni iedarbina bendes cirvi, kādudien ieradās pie viņa, lai tam pateiktu, ka, šādā veidā turpinādams, viņš drīz vien iznīcinās visus pilsētas iedzīvotājus. Viņš sastapa Komu tā birojā, sēžam pie kāda tirdznieciska aprēķina. Koms pacēla galvu un, nenolicis spalvu, ko viņš turēja rokā, ar dīvainu smaidu noskatījies, teica: