Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

— Vallij, ja tu zinātu … — bet tūdaļ Cepurīša acis atkal kļuva tramīgas. — Tu nevienam nestāstīji?

— Vai tad es pēc tādas izskatos?

Klusē! Dieva dēļ, klusē! Ja uzzinās, kas viņš tāds …

— Es jau klusēšu, par mani neuztraucies. Bet tu pie­sargies no Pārupa. Viņš kaut ko nojauš.

No komandtilta raugoties, okeāns vēl likās gandrīz miermīlīgs. Patiesībā vējš pamazām ieskrējās vētrā Priekšgalā viļņi pāršļāca klājam, izveidodami ko līdzīgu ūdenskritumam. Caur to bija jāizlaužas katram, kas pēc sardzes devās uz komandas dzīvojamajām telpām. Ga- lenieku bija ķērusi sevišķi spēcīga šalts. Ūdens aumaļām plūda no matiem, piedurknēm, biksēm.

Kurts sniedzās pēc savas lādes, lai apmainītu sa- mirkušo virsvalku pret sausu.

— Durvis, lops, vismaz varēji aiztaisīt! — teica Ga­lenieks. — Un vēl lielās ar kārtību…

— Nesienies klāt, es aiztaisīju.

— Nerūpējieties, zēni, nerūpējieties, es tūlīt. .. Aiz­korķēt pudeli ir pret maniem principiem, bet aizvērt durvis — jebkurā laikā.

Tikai tagad matroži ieraudzīja, ka ienācis Pārups. Arī pār viņa seju tecēja sīkas straumītes, gluži kā šampanie­tis no pārpilnas glāzes.

Matroži nogaidoši klusēja. Parasti kungi kubrikā ne­rādījās. Un kur nu vēl tādā laikā.

— Te ir matrožu telpas, — Kurts beidzot pateica. Viņam šķita, ka Pārups dzērumā apmaldījies.

— Man vienalga, vai ierindas jūrnieks vai admirālis, ka tik sanāktu kompānija. Es neesmu lepns.

— Rau, kā piesūcies! Tūlīt būs gar zemi! — aiz Ga­lenieka muguras kāds pačukstēja.

Pārups to laikam bija sadzirdējis. Cenzdamies nelīgo­ties, viņš cieši ieskatījās vienā sejā, otrā, trešā. Tad iz­vilka no kabatas konjaku. Pastreipuļoja un šoreiz nenoturējās. Pudele izkrita no rokas, aizripoja. Pārups tai noraudzījās pakaļ ar priecīgu smaidu.

— Nu re, kur brīnišķīgi, ka jau iepriekš apsēdos! — viņš šļupstēja. — Tagad nevajadzēs mesties četrrāpus .. . Neuztraucieties, zēni, tūlīt būs rokā. Uz kuģa nekas ne­var pazust.

Viņš palīda zem vienas kojas, zem citas, beidzot at­rada.

— Gribēji izmukt? — Pārups pārmeta pudelei. — Nekā, mīlīt! Par sodu tu tagad tiksi iztukšota bez citroniņa.

Viņš mēģināja piecelties, bet nejaudāja. Galenieks uzrāva viņu aiz apkakles. Pudele atkal noripoja zemē.

— Te jūs sev pudeles brāļus neatradīsiet! — Gale­nieks norūca un atvēra durvis.

— Tad jūs esat pārāk lepni! Nu, nekas, pameklēšu citur, — un Pārups izstreipuļoja.

— Pārupa kungs, jūs aizmirsāt savu konjaku, — Kurts viņu panāca.

— Tencinu, tencinu! Kas ir cilvēks bez dzeramā? Tas pats, kas jūra bez ūdens!

— Tikai nenoslīkstiet! — novēlēja Galenieks un trok­šņaini aizcirta durvis. — Frici, esi tu gan pigamice! — viņš uzklupa Kurtam. — Kāds velns tevi dīdīja atdot tam dulburim konjaku? Tagad tada ugunīgāka drope taisni derētu. Pēc šitās dušas.

Galenieks pūlējās novilkt svīteri. Tas, viscaur sa­mircis, negribēja līst pāri galvai.

— Konjaks taču pieder viņam, — Kurts taisnojās.

— Privātīpašuma aizstāvis atradies! Es tev tūlīt pa­rādīšu kārtību! — Galenieks sataisījās pamatīgai runai, bet ieraudzīja kuģa puiku, kas izmisīgi balansēja ar zu­pas bļodu izstieptajās rokās. — Ā, pusdienas! Draudzība ar pavāru ir veselības ķīla … Tpu, sātan, — raudams svīteri nost, Galenieks pazaudēja līdzsvaru un, kuģim palecoties, atsitās pret galda malu.

Pēkšņajam valstienam bija arī citas sekas. Zigis, kā neredzamas rokas grūsts, paklupa un uzdūrās Galcnie- kam. Puse viras izlija zemē, laba tiesa — uz matroža biksēm.

— Es tev! — Galenieks ierēcās.

Viņš satvēra puiku aiz apkakles.

— Liecies mierā! — Kurts izrāva viņam svīteri no rokas.

— Ko jaucies, frici?! Vai viņa purns arī ir privāt­īpašums? Pēdējās bikses nocūkoja!

— Nav ko uztraukties, Galeniek. Zupā ir tik maz tauku, ka traipi nepaliks. Uz galvošanu!

Galenieks ar karoti pamaisīja viru, nogaršoja un tū­daļ izspļāva.

— Cūcība! Draudzība ar tādu pavāru ir droša ķīla trešās stadijas tuberkulozei…

— Brokastis šodien arī bija kā nespējnieku pa­tversmē.

— Kas te notiek! — Galenieka dūre lika viras at­liekām uzšļākt gaisā.

— Vallija zināja stāstīt… — Zigis iesāka, bet at­cerējās sitienus un spītīgi apklusa.

— Runā, puika! Ja sāksi pinkšķēt, dabūsi vēlreiz pa ausi.

— Pareizi, bez pamatīga kāviena neviens vēl nav kļuvis par jūrnieku, — bocmanis, tikko ienācis, priecīgi piebalsoja.

— Tu tik pamēģini viņam pieskarties, — Galenieks draudēja. — Būs darīšana ar mani! … Ko tev vajag, boci?

— Jānostiprina lūkas, puiši. Radiotelegrafists da­būja vētras brīdinājumu … Sarausim, tad varēs likties uz auss.

Kurts un abi pārējie matroži piecēlās, lai uzvilktu eļļas mēteļus, bet Galenieks uzsauca:

— Sēdēt! Nekur mēs neiesim! Nostiprināt lūkas, sar­gāt, lai Kvieša šprotes neaizpeld, bet mūs te baros ar samazgām. Lai meklē muļķus citur!

— Vallija teica, ka naktī vācieši no noliktavas nesuši produktus, — nenocietās Zigis.

— Ak tad, lūk, kas par desām! — sauca Galenieks. — Ne soli es nesperšu no šejienes!

— Pagaidi, Galeniek, netaisi dumpi, — teica Kurts.

Zini, aizkāpsim pie Cepurīša. Redzēsim, ko tas teiks.

— Zālamanu Gudro atraduši, — Galenieks nomur­mināja, tomēr neiebilda.

Lai kā viņš pie gadījuma centās saslieties pret Cepu­rīša autoritāti, arī Galenieku iespaidoja «Tobago» vis­vecākā jūrnieka pieredze un taisnīgais prāts. Prasīt Cepurītim padomu bija kļuvis par tradīciju. Pat viņa slimības laikā matroži pēc ierašas turpināja nākt ciemos uz motoristu kubriku.

Ar Cepurīti viņi sadūrās durvīs.

— Mēs ar Antonu nākam aprunāties par kosti, — viņš mierīgi teica, tad ieraudzīja uz grīdas samīdītu cigareti ar zelta iemuti: — Pie jums Pārups arī bijis?

— Kas tur ko brīnīties? Meklēja kompāniju. Mēs viņu aiztriecām pie velna, un viņš taisnā ceļā pie jums, mel­najiem. Piedzēries, bet adresi gan zināja.

— Viņam kas cits padomā, — dziļdomīgi teica Antons. — Pie mums lejā viņš arī bija. Neies jau cilvēks vienkārši savam priekam smērēties gar motoriem un ska­tīties, kā darbojas skrūves vārpsta.

— Viņš līda tunelī? — Cepurītis pārvaicāja.

— Nu, kad tev saka … Es pat zinu, kāpēc…

Cepurīša vaibsti saspringa.

— Dzird, ka viņš kļūs par «Tobago» līdzīpašnieku, —• turpināja Antons. — Nu, un grib apskatīt, vai kuģītis tikpat smuks kā Alīses jaunkundze.

— Pareizi, kas gan gribēs pirkt kaķi maisā, — boc­manis piekrita. — Klau, Cepurīt, sauc Galenieku pie prāta. Es varētu nosūdzēt, bet, paši zināt, neesmu no tādiem. Ieskaidro taču viņam … Kviesis nav vainīgs.

— Vai tad es saku, ka viņš vainīgs? — teica Cepu­rītis. — Mēs paši vainīgi, ka ļaujam sev spļaut ģīmī.

— Un neļausim ar! — atcirta Kurts. — Kārtībai jābūt. Tas ir mans pēdējais brauciens. Amerikā es no­kāpšu krastā — un miers un dievs!

Amerika arī nav leiputrija, — teica bocmanis. — Tēvuzemītē tomēr vislabāk.

— Nospļauties man uz tādu tēvuzemi! — Galenieks ārdījās. — Uzmunstrēšos uz pieklājīga štīmera, dabūšu kārtīgu kosti, nevis šo lopbarību, kara laika piemaksu, visu, kā nākas. Lai man Kviesis …