Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Viņš pieklauvēja — skaļāk, nekā vajadzēja.

Iekšā tūdaļ atsaucās Alīse:

— Kas tur ir?

— Jums telegrama, Alīses jaunkundz.

— Tūlīt, man tikai jāsaģērbjas.

Pagāja labs brīdis, iekams Alīse atvēra. Ne pēc ap­ģērba, — Arturs ievēroja, ka viņai nevainojami, plisēti, pelēki brunči un melns puloveris, — ne pēc matu sacir- tojuma nevarēja teikt, ka Alīse gulējusi. Apstājusies pus­virus atstātajās durvīs, viņa sniedzās pēc radiogramas. Pāri viņas plecam Arturs ielūkojās kajītē. Viņš redzēja tikai pusi. Tā bija tukša. Droši vien Pārups sēž uz kojas. Arturs pēkšņi atkal jutās dziļi nelaimīgs.

— Piedodiet, negribēju traucēt, — viņš nomurmināja un pagriezās uz iešanu.

Alīse viņu apstādināja:

— Artur, vai varētu palūgt…

— Ko vien vēlaties, Alīses jaunkundz!

— Man … es … Man ar šo vētru tāda nelaba sajūta. Stāsta, ka tādās reizēs der uzsmēķēt. Jūs varētu man pie­dāvāt papirosu.

«Ak tad Pārupam slinkums piecelties,» grīni nodo­māja Arturs, tomēr teica:

— Ar vislielāko prieku!

Viņš ņēmās iztaustīt kabatas. Atzīties, ka nav pīp­manis, nozīmētu zaudēt daļu no vīrišķīgās cieņas.

— Es tūlīt, Alīses jaunkundz. Atstāju augšā, — sa­meloja viņš.

Kad Arturs atgriezās ar kaut kur aiztapinātiem papi­rosiem, Alīse arvien vēl lasīja tclegramu.

— Nesaprotu, — viņa pašūpoja galvu. — «Sirsnīgi apsveicu šūpuļsvētkos punkts novēlu saulainu dzīves taku komats visu sapņu piepildījumu punkts vienmēr pa­lieciet tik tīra un laba kā tagad un atcerieties komats ka jums ir uzticams draugs Arturs», — lasīja viņa. — Es tādu Arturu nemaz nepazīstu. Vai tik tā nav kļūda?

5*

67

Kļūdas man nekad negadās, — Arturs lepni pazi­ņoja, bet tad atcerējās kļūmi ar Nordeķa bērnu un pie­

tvīka. — Es pats atļāvos, Alīses jaunkundz. Negribēju uzmākties. Jūs taču neņemsiet ļaunā, ka es tā, bez zie­diem …

— Paldies, Artur, jūs man sagādājāt lielu prieku, — un Alīse pastiepa viņam roku.

Galīgi apmulsis, Arturs iespieda tajā papirosu pa­ciņu.

Atceļā Arturs vismaz trīs reizes paklupa. Viņš neska­tījās ne pa labi, ne pa kreisi, viņš savā priekšā arvien vēl redzēja Alīses smaidošo seju. Cik mīļi viņa tam uzsmai­dījusi! … Ek, ja nebūtu uz pasaules tāda Pārupa, kas tagad sēž kā kungs Alīses kajītē un kūpina viņa atnes­tos papirosus…

— Ei, maestro, esoes! Slāpstu pēc jaunumiem no dārgās un tālās senču zemes. Jlīs taču Rīgu vēl varat dzirdēt. Kādas ziņas?

— Kā jūs te nokļuvāt? — ieraudzījis savā priekšā Pārupu, Arturs vairs nekā nesaprata.

— Un kur tad man jābūt? Naktslokālu tuvumā, diem­žēl, nav.

— Nupat taču bijāt Alīses jaunkundzes kajītē. Dzir­dēju jūsu balsi un kā muļķis vēl skrēju pēc papirosiem …

— Ko?! — ar negaidīti spēcīgu kustību Pārups pa­grūda Arturu no ceļa.

Alīse aizbultēja durvis.

— Es mazliet uztraucos, — teica Pāvils.

— Kāpēc?

— Mēs bijām tā aizrāvušies ar sarunām … Nemaz nepamanīju, ka apklusa muziķa. Vismaz tagad runāsim klusāk.

Alise pasniedza viņam papirosus:

— Vai pareizi uzminēju? Visu. laiku jutu, ka jums kaut kā trūkst.

— Jūs esat ļoti mīļa, — Pāvils kāri aizsmēķēja. — Un pie viena — daudz laimes, tādas laimes, kādu pati sev novēlēsiet!

— Padomājiet — tēvs aizmirsa, līgavainis aizmirsa, bet šis zēns atcerējās.

— Es arī atcerēšos šo dienu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tas ir inans pirmais mierīgais dūms pēc visām šīm likstām.

— Jūs smejaties.

— Jā, es jokoju. Bet tas nozīmē, ka man ir labi — cik vien var būt labi cilvēkam manos apstākļos.

— Jums labi ar mani? Vai jūs atkal jokojat, Pavil?

— Vai tad pati nemanāt, Alīs? Pa šo laiku jūs man esat kļuvusi vistuvākais cilvēks… — viņš pasmai­dīja, — uz visa kuģa. Cik jums šodien paliek?

— Divdesmit viens.

— Laiks, kad cilvēks sāk patstāvīgu dzīvi…

— Jā, laiks sākt. Ticiet man, Pāvil, vēlēšanās man netrūkst. Bet vienai man būs grūti cīnīties.

— Cīnīties? Tāds vārds jūsu mutē jau ir puse uz­varas.

— Jūs jokojat, bet es runāju pavisam nopietni. Ja man blakus kāds stāvētu, sniegtu atbalstu, parādītu ceļu … Brīžiem man gribas, lai līdz Santaringai būtu tālu tālu, lai mēs brauktu vēl ilgi ilgi…

— Godīgi sakot, arī man šis brauciens paliks labā atmiņā. Jūsu dēļ. Bet katram kuģim reiz jāpienāk savā ostā, — Pāvils cieti nobeidza.

— Un kur ir jūsu osta? Pāvil, vai jūs man joprojām neuzticaties?

— Varbūt pateikšu, kad būsim Santaringā … Var­būt…

Kajītes durvis nodrebēja. Kāds dauzījās ar dūrēm.

— Kas tur? — Alīse uztrūkās.

— Ilgmars. Atveriet!

— Es nevaru. Esmu apgūlusies.

Alīse, vilkdama Pāvilu aiz rokas, uz pirkstgaliem steidzās pie skapja. Uztraukumā viņa nevarēja to at­slēgt — pirksti trīcēja. Parāva slēdzeni ar spēku, tā no- lūza.

Bet Pāvils jau bija ieraudzījis citu paslēptuvi. Viņš nostājās aiz aizkariem, kas atdalīja tualetes stūri no kajītes.

Pārups turpināja bungot.

— Vienalga! Atveriet! Tūlīt atveriet! Citādi izlauzīšu durvis! — viņš trakoja. — Skaitu līdz trim. Ja ne, es .. .

— Tad ko? — Alīse salti vaicāja un demonstratīvi atrāva durvis līdz galam.

Caurvējš izvilka gaiteni zilganus tabakas dūmus.

Pārups brutāli satvēra Alīsi aiz elkoņa. Nekas viņā vairs neatgādināja jūsmīgu pielūdzēju.

— Un tu man vēl uzdrošinies pārmest, skrien pie pa- piņa sūdzēties! Bet pati? Mani par muļķi turi? Ar citu gultā, bet tēlo svēto, negrib mani precēt… Neesi vēl pa īstam iepazinusi, ko? Nu, tad tūlīt iepazīsi!

— Ilgmar, jūs esat galīgi piedzēries!

— Esmu skaidrāks nekā jebkad! — Pārupa seja bija pilnīgi pārveidojusies, it kā viņš būtu nometis masku.

Viņš aizvilka Alīsi līdz skapim.

— Kur atslēga? Taisi vaļā!

— Tur neviena nav, — Alīse spītīgi nostājās skapja priekšā. — Un pat ja būtu, — kajīte ir mana!

— Kur ir atslēga? Atdod, es ne ar tādām vien esmu ticis galā!

Pārups, mežģīdams Alīses roku, pūlējās izraut slē­dzeni no viņas sažņaugtajiem pirkstiem.

Ne jau salauztās slēdzenes dēļ Alīse tik izmisīgi pre­tojās. Viņā viss saslējās pret šo varmācību.

Pāvils izlēca no paslēptuves un ar nežēlīgu sitienu aiztrieca Pārupu līdz sienai. Atmuguriski streipuļodams, Pārups beidzot rada atbalstu un taisījās jau mesties uz­brucējam virsū. Pēkšņi viņa seja izķēmojās. īsu mirkli likās, ka viņš saplosīs pretinieku, bet tad notika pārvēr­tība, īpaši baisma ar savu negaidīto spējumu. Vaibsti nogludinājās, maska atkal savā vietā, viņš kļuva tas pats vecais, nekaitīgais uzdzīvotājs.

— Laikam tomēr būšu iebaudījis kādu glāzīti par daudz. Mana dārgā, lūdzu uzskatīt šo greizsirdības lēkmi par mīlas apliecinājumu … Es zinu, kas džentlmenim tadā reizē jādara. Būšu pateicīgs, ja uz mirkli iziesiet. Tikmēr centīšos nokārtot šo nepatīkamo starpgadījumu.

— Vācieties projām! Nekur es neiešu!

— Alīs, būtu tomēr labāk, ja tu mūs atstātu vie­nus, — savādi aizsmakušā balsī pateica Pāvils.

Pirmo reizi viņš bija uzrunājis Alīsi ar «tu». Un brī­numainā kārtā šī uzruna satrauca meiteni vairāk par visu pārējo. Mulsi viņa izgāja ārā.