Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Paldies, Vallij, varat iet, — teica Alīse.

— Tūlīt, Alīses jaunkundz, — un Vallija paņēma no krēsla rīta tērpu.

— Ko jūs darāt?

— Neko sevišķu. Gribēju tikai iekārt skapī.

— Gan jau es pati.

Tad viss ir kārtībā, — Vallija pasmaidīja un

izgāja.

Alīse pieleca kajas, aizbultēja durvis un izlaida Pa­viļu no skapja.

— Vai stjuartei nevarēja rasties aizdomas? — vai­cāja Pāvils, staipīdams notirpušo muguru.

— Tāpēc, ka neļāvu iekārt tērpu? Muļķības! Sai jau galvenais, ka tik ātrāk tiek vaļā.

— Un jums?

— Nesaprotu? …

— Vai jūs nevēlaties tikt no manis ātrāk vaļā?

— Atkal jūs jokojat… Es pat īpaši pasūtīju Artu­ram muziķu, lai mēs varētu netraucēti sarunāties. Na­baga zēns! Iedomājieties, viņš manī iemīlējies. Dzirdat?

«Meitenīte, spulgacīte, tevi mīlu es…» — skaļruņa audekls trīcēja līdzi Marisa Vētras balsij.

— Un jūs vēl sūdzaties … — teica Pāvils. — Viens pa radio atzīstas mīlestībā, otrais piedāvā trīs namus un vienu sirdi…

— Šodien runāju par to ar tēvu.

— To es saprotu!

Alīse atmāja ar roku:

— Nekā jūs nesaprotat. Man pietrūka gribas spēka pateikt visu līdz galam. Kad es iedomājos, kas mani gaida Santaringā …

— Neskumstiet, Alīs, gan jau viss nokārtosies …

Parasti Pārups dienas pirmo pusi pavadīja savā ka­jītē. Šodien viņš gāja uz salonu. Gribējās satikt Valliju.

— Ko es redzu?! — Pārups ienākot sauca.

— Pudeli, vai? — pavīpsnāja Vallija un turpināja klāt pusdienu galdu.

— Kāpēc ne? Visparastākais konjaks kļūs par dievu dzērienu, ja to pasniegs tāda daiļa sieviete kā jūs!

— Jūs jau tā līgojaties.

— Es? Es tikai piemērojos apstākļiem. Kuģis šūpo­jas, es tam šūpojos līdzi. Jau Fricis Bārda teicis, ka dzīve ir šūpoles.

— Nez kurš kuru izšūpos cauri.

— Jūsu sārtajām lūpiņām tādi vārdi nemaz nepie­stāv. Dievs devis sievietei muti, nevis lai runātu, bet lai skūpstītos.

— Un vīrietim rokas, lai grābstītos? … Pirkstus nost, jūs man sadauzīsiet visus traukus!

— Ak tā?! Ar ko es esmu sliktāks par jūsu kavalieri Cepurīti? — viņš sev ielēja konjaku, tomēr ne uz mirkli nenovērsa skatienu no Vallijas.

—: Nekāds kavalieris viņš man nav. Bet ja būtu jāizvēlas starp jums abiem …

— Tā nu gan neizskatās. Par ko tad jūs vakar tik sirsnīgi sačukstējāties? Jūs taču negribat man iestāstīt, ka viņš nakts laikā nāca aprunāties par savu malā­riju …

— Pārupa kungs, es jums ieteiktu mazāk interesēties par mani un vairāk par jūsu līgavu.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? … Pareizi, viņai tūlīt jānāk pusdienās.

Pārups pārsēdās citā krēslā, tālāk no Vallijas, iztuk­šoja glāzi:

— Tu esi prātīga meitene, satiksimies vēlāk.

— Alīses jaunkundze nenāks.

— Kas tad šai lēcies?

— Jums ļoti gribētos zināt?

Pārups nepaguva atbildēt.

— Kad jūs beidzot iemācīs pareizi salocīt salve­tes? — no sliekšņa atskanēja Kvieša balss. Saruna ar Alīsi bija viņam sagandējusi garastāvokli. — Lauķe! Jūs laikam iedomājaties, ka barojat cūkas.

— Es nebūšu maldījusies, — Vallija nedzirdami izgrūda un aizcirta aiz sevis durvis.

— Mīļo sievastēv, jūs neesat romantiķis. Kāpēc sie­vietei jāprot locīt salvetes? Ja viņa tikai prot īstā brīdī uzklāt gultu …

— Labi, ka jūs paši par to ieminējāties … Pārup, man šis tas kļuvis par jums zināms. Lieciet aiz auss, es mīlu savu meitu un neļaušu darīt viņai sāpes. Nevienam! Kaut jums būtu desmit namu!

— Man vairs nav namu.

— Jūs esat piedzēries kā cūka!

— Es jums neieteiktu izrunāties par cūkām. Pēc nā­ves cūkas kļūst par bekonu, un tad neviens neuzskata zem sava goda piepildīt ar to vēderu, kuģa tilpnes un savas kabatas… Jā, jā, kamēr dzīvojam, mums sarunā visādas rupjības. Jūs aizmirstat, ka mani nami tagad ir mūsu kopīgais īpašums, — it kā gribēdams noskalot ne­patīkamu garšu, Pārups iedzēra.

Atgādinājums nāca laikā. Kvieša seja kļuva laipnāka.

— Bet, mīļo Ilgmar, kāpēc tūlīt apvainoties? Vai tad es nesaprotu, kas vīrieša cilvēkam vajadzīgs? Pats jūsu gados . . .«Alhambrā» man bija tādas skaistules, nu, es jums saku, kā krelles … Bet viss — gods godam . . Drīzāk es tādai aizbāztu muti ar simtslatnieku, nekā ļautu sievai ko padzirdēt. Pirmajā vietā allaž ģimenes laime! Pielūdzieties Alīsiņai, un viss būs atkal kārtībā … Kur tad viņa paliek? Vallij! Stjuarte ienāca salonā.

— Pasauciet manu meitu!

— Viņu nevar traucēt… Viņai ir jūras slimība.

Kuģa zvans vēstīja sardzes maiņu. No sava loga Vallija labi redzēja inašīntelpas lūku. Drīz no tās klājā izkāpa nupat nomainītie sardzes vīri. Vispirms inženie­ris Svadrups, slaucīdams rokas solārā iemērcētā lupatā. Tad mūžīgais klusētājs Riepša, aplicis ap kaklu dvieli. Pēc tā krāsas bija grūti nosacīt, vai viņš pats mazgājies vai taisījās mazgāt dvieli. Visubeidzot Augusts. Bez grāmatas rokā viņš izskatījās pilnīgi neierasts, kā tvai­konis bez dūmeņa.

Cepurītis nebija redzams, laikam vēl slims. Ko tad viņš naktī klīdis apkārt kā mēnessērdzīgs un prašņājis par jaunumiem? Nekad agrāk taču Cepurītis nav bijis kārs uz tenkām, nekad agrāk nav tīk dīvaini uzvedies. Bet šoreiz lipa klāt. Uz mata kā šis Pārups ar saviem jautājumiem. Kas viņiem abiem aiz ādas?

Salonā skanēja nažu un dakšu šķindoņa. Zupu pa­sniegt vēl par agru. Lai vispirms notiesā rolmopšus, ķilavas, pildītās olas. Speķis droši vien atkal paliks pāri — nes tik turp un atpakaļ kā tādu sapuvušu ābolu. Nupat viņa no jauna uzlikusi to pašu vakardienas ga­balu. Būtu vismaz Cepurītis noēdis pusi.. . Pag, pag, kāpēc tad viņš atteicās? Taču grasījās nogriezt, vēl lū­koja kabatā nazi… Bet naža nebija. Nebija lielā enkur- nieka naža, bez kura vecais motorists šķita kā bez labās rokas . .. Dīvaini, ļoti dīvaini. Un kāpēc Cepurītis trauk­smes laikā atradies tunelī, turklāt ar tukšu krūku? Kā­pēc interesējies par notikumiem kungu galā?

Vallijas domas pārlēca uz Kvieša meitas kajīti. Arī tur kaut kas nebija kārtībā. Kāpēc Alīse šodien uzkopša­nas laikā negāja pastaigāt, bet uzmanīja katru viņas kustību? Kāpēc sūdzējās par jūras slimību, bet ēda par diviem? Kāpēc neļāva iekārt rīta tērpu skapī? Kam pie­der enkurnieka nazis uz Alīses galda?

Jautājums jautājuma galā. Tie savērpās ciešā, grūti atrisināmā mezglā. Bet Vallija noģida, kā to pārcirst — ar naža palīdzību.

Atskanēja zvans. No salona sauca viņu. Lai jau pa­gaida! Nenomirs, ja zupu dabūs piecas minūtes vēlāk.

Vējā izpūrušiem matiem Vallija ieskrēja motoristu telpās:

— Cepurīt, iedod man savu nazi!

Cepurītis atviegloti uzelpoja. Ieraugot Valliju, viņš bija sagatavojies visļaunākajam.

— Nazi? — viņš vienaldzīgi teica. — Nezinu, lai­kam būšu pazaudējis. Paņem no Augusta.

— Paldies, tas ir viss, ko man vajadzēja.

Bet tālu Vallija netika. Cepurītis viņu panāca uz kāpnēm.

— Kas tie par jokiem?

— Pasaki labāk, kur atstāji savu nazi!

— Tu kaut ko zini, Vallij! Tu kaut ko slēp …

— Tāpat kā tu.

— Runā, — kur ir mans nazis?

Cepurīša sejas izteiksme nobiedēja Valliju. Viņa sa­prata, ka jautājums pārāk nopietns jokiem.

— Nu labi, pateikšu arī. Tas, kuru tu meklēji tunelī, pašlaik atrodas Alīses kajītē. Un smalki izgriež pogas riebeklim Pārupam. Pie tam ar tavu enkurnieka nazi.