Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

— Nevajag tā … Kas ar jums? Stāstiet!

Viņš bija pavisam aizmirsis, ka atrodas svešā kajītē, ka pašam draud briesmas.

Arī Alīse īsti neapzinājās, kas ar viņu notiek, ar ko runā. Viņa juta atsaucību. Viņa varēja izkratīt sirdi, un tas atviegloja pat vairāk par asarām. Lomas negaidīti bija mainījušās — patlaban palīdzība, atbalsts nepiecie­šams Alīsei.

— Man ir tik smagi, — Alīse teica, pūlēdamās ap­valdīt raudas.

— Jums? — viņš nespēja noticēt.

— Man … man ir viss, par ko raksta romānos . . . pat bagāts līgavainis. No labām aprindām. Prot bārstīt nez kādus skaistus vārdus par mīlu. Bet, tikko pagriež mu­guru, lakstojas, ar ko vien pagadās …

— Jūs viņu ļoti mīlat?

— Šo plenci? Tur jau tā nelaime, ka nemīlu un tomēr man viņš jāprec. Jūs sakāt, stāvoklis … Es esmu sava stāvokļa'verdzene. Vēl ļaunāk! Es esmu vienkārša prece, izdevīga prece. Mana cena ir trīs mūra nami. Un tēvs vēl domā, ka nodrošinājis manu laimi, ka man jābūt pateicīgai… Ir brīži, kad es ilgojos pamest visu, sākt jaunu dzīvi, piederēt tikai sev.

— Kas jums to liedz?

— Tad sakiet, — ko man darīt? Ko?

— Paziņot skaidri un gaiši, ka nemīlat, ka negribat.

— Nevaru … Jums to nesaprast. Kviešu rēdereja pastāv jau turpat simt gadu. Katrs nākamais īpašnieks tajā ieguldījis savas pūles un līdzekļus. Ko varu ieguldīt es? Tikai sevi pašu. Man nav tiesību aizmirst, ka esmu Kviese …

— Žēl… Man jau vienalga, tikai liekas, ka esat pel­nījusi labāku dzīvi.

— Jūs mani žēlojat, jūs?! — Alīse pēkšņi atcerē­jās, kas sēdēja viņai blakus. — Piedodiet, es domāju vie­nīgi par sevi. Es jums atnesu … Lūdzu, ēdiet! … Te būs arī konservi. Ek, aizmirsu vaļā taisāmo… Vienu mirkli, tūlīt aizskriešu pakaļ.

— Iztiksim tāpat. Man ir nazis.

Viņš veikli atgrieza kārbu, atlauza gabalu maizes un, ar lielo nazi izzvejodams šprotes, sāka klusu ciešot tiesāt.

Alīse centās raudzīties sānis, bet nespēja novērst skatienu no spēcīgajiem, baltajiem zobiem, kas nokoda maizi ar tādu nēsātu, it kā tikuši pie sevišķi garda ku­mosa. Viņa atcerējās dāsni klāto galdu, pie kura pirmīt bija sēdējusi.

— Vai garšo? — Alīse vaicāja. Kaut kas bija jāsaka, lai pārvarētu neērtības sajūtu.

— Un kā vēl! Cietumā tā negaršotu.

— Cietumā? Vai jūs tiešām? …

— O nē! Tā ir tikai tāda dzejiska līdzība . .. Cik sa­protu, jūs nevienam vēl neesat stāstījusi par mani.

Alīse pakratīja galvu.

— Kāpēc jūs to nedarījāt? Jūs jau pirmīt varējāt mani izmest ārā.

— Pati nezinu … Redzēju, kā jūs dzērāt… Un tad vēl jūsu acis … Vienkārši nebija drosmes izraidīt. ..

— Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka mēs abi esam vienādā stāvoklī. Es esmu sprostā, un jūs tāpat. Jūsu sprosts, protams, ir ar visu komfortu — un tomēr … Jūs neviens cilvēks nežēlos, mani vismaz jūs pažēlojāt… Jums ir laba sirds.

— Nieki, — Alīse atmeta ar roku, bet no siltās dzirksts, kas liesmoja viņa zilajās acīs, kļuva kaut kā vieglāk, aizmirsās pašas bēdas. Viņa novērsa skatienu un bez taustāmas sakarības vaicāja: — Sakiet, — vai jūs nekad neesat nodarbojušies ar alpīnismu? Nu, teik­sim, Šveices kalnos?

— Ar alpīnismu? Nē. Un arī Šveices kūrvietās nekad neesmu bijis. Bet kalnos gan esmu kāpis, Pirenejos, — viņa seja negaidot kļuva drūma un cieta. — Tas bija gājiens uz dzīvību un nāvi. Un neviens nesūtīja glāb­šanas komandas, lai meklētu ieputinātos un nosalu­šos … Kāpēc jūs jautājāt?

— Tāpat vien.

Alīse nosarka, it kā nekrietnās domās meķerta. Pa­tiesībā tas bija vēl no skolas gadiem saglabājies iera­dums meklēt skaistos sapņos patvērumu no apnikušās īstenības. Tiešām, bija patīkami iztēloties, kā viņi kopā kāptu nepieejamā virsotnē — svelpj sniega vētra, viņa karājas virs bezdibeņa malas, bet nebaidās, jo tauvas otro galu tur viņa stiprās rokas … Tad Alīse atskārta, ka pat nezina viņa vārdu.

— Vai jūs beidzot nepateiktu, kā jūs sauc? Citādi neērti… starp izglītotiem cilvēkiem. Kur jūs iemācījā­ties franču valodu? — viņa ar galvas mājienu norādīja uz dzejoļu krājumu.

— Mani sauc par Pāvilu… Un valodu ar dievu uz pusēm iemācījos Francijā.

— Francijā? — Alīses acis iemirdzējās. — Parīze! Luvra, Sēnas krastmala ar bukinistiem, karnevāli La­tīņu kvartālā … Neesmu tur nekad bijusi, bet tik daudz lasīts un sapņots!…

Pāvils paraustīja plecus:

— Nezinu. Laikam taču tādas lietas arī pastāv. Bet es redzēju Franciju caur dzeloņstieplēm, un, ticiet man, tādā skatījumā tā neko daudz neatšķiras no mūsu mīļās Latvijas.

— Jūs runājat ar tādu rūgtumu … Kā jūs tur no­kļuvāt? Tas ir, ja drīkst jautāt…

— Vai drīkst? — Pāvils pasmīnēja. — Pārāk liela smalkjūtība šajos apstākļos… Bet tas ir garš stāsts, un es šaubos, vai jūs to sapratīsiet. Lai jau labāk paliek…

— Nu, protams, ja jūs nevēlaties… Jā, atvainojiet, es taču aizmirsu pateikt savu vārdu . ..

— Alīse Kviese, zinu. Redzēju jūsu ģīmetni «At­pūtā», kādam bataljona biedram atsūtīja no dzimtenes. Toreiz vēl nospriedu — smuka gan, bet tāda tukša lellīte vien būs. Neapvainojieties, mēs iznācām tieši no kaujas, aptašķīti ar māliem un asinīm, bet jūs kā tikko ar «Bor- silu» nomazgāta un celofānā ievīstīta. Uz mata kā tāda dāmiņa no reklāmas plakāta …

— Kas tur ko apvainoties? Bet gluži tāda gan neesmu. Tenisu varu spēlēt divas stundas bez atpūtas un uz slēpēm arī ne no viena neatpalikšu.

— Un jums liekas, ka ar to pietiek?

— Nezinu, nekā vairs nezinu. Jūsu dzīvē laikam va­jag vēl daudz vairāk …

Aiz iluminatora nemierīgi valstījās Atlantika. Kaut kur vācu zemūdene vagoja okeāna dzīles, hitlerieši šau­šanas gatavībā stāvēja pie torpēdu aparātiem, periskopa acs meklēja jaunus upurus. Bet starp zemūdeni un «To­bago» jau bija nogūlušas daudzas jūdzes.

— Es tā priecājos, ka jums vairs nedraud bries­mas, — teica Alīse.

— Kā tā?

— Tagad, kad vācieši jūs neatrada. Jūs taču esat angļu aģents, vai ne?

— Varbūt boļševiku?

— Es runāju nopietni, bet jūs jokojat. Atklāti sakot, es jau tādēļ vien nevarēju jūs izraidīt, ka… Man briesmīgi gribējās zināt, kas jūs tāds esat. Un tagad …

— Tagad jūs to zināt?

— Jā, jūs neviļus pats pateicāt… Karojāt Fran­cijā, kritāt gūstā, izbēgāt no nometnes un tad … tālāk es nezinu …

— Tad jau būs jāpasaka priekšā … Pēc tem es atgriezos Latvijā un kritu jūsu gūstā. Jo, lūk, tā bildīte no «Atpūtas» visu laiku glabājās manā krūšu kabatā — pie pašas sirds un nedeva man miera. Tādēļ es paslēpos uz «Tobago»… Jums ir bagātīga fantāzija, Kvieses jaunkundz.

— Jūsu ironija ir nevietā. Man jāzina, kas jūs tāds … Jūs to negribat… nē, piedodiet, jūs vienkārši nespējat saprast. Jūs man esat būtne no citas pasaules, un man tā vajag zināt, kā izskatās tajā pasaulē! Gribas būt drošai, ka cilvēki tur ir citādi, ne tādi, kas domā tikai par sevi un saviem veikaliem … Jūs taču esat latvietis, jūs neviens nespieda karot pret vāciešiem un tomēr …

Alise centās rast atbildi uz to, kas šobrīd likās vis­svarīgākais. Viņa bija iekaisusi. Un iekaisumā reti kāds nepaceļ balsi.

— Runājiet klusāk, — teica Pāvils. — Jums taču ne­būs patīkami, ja uzzinās par manu apciemojumu.