Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Kviesis valdonīgi piespieda zvana pogu un neatņēma pirkstu tik ilgi, kamēr durvīs neparādījās stjuarte Val­lija — paglīta, strupdegunaina tumšmate.

Vallija bija pirmā stjuarte Kvieša rēderejā. Kviesis neatzina sievietes uz kuģa, sevišķi izskatīgas meitenes. Tās var radīt tikai pilnīgi liekus sarežģījumus. Bet «To­bago» lepnais salons prasīt prasījās pēc sievišķīgas gā­dības. Pilnīgi skaidrs tas kļuva valdībai par godu rīko­tajā pieņemšanā, kur satrauktais misiņš gandrīz uzgāza majonēzi admirāļa Spādes zelttresotajām biksēm. Val­lija, kas agrāk bija strādājusi par viesu apkalpotāju pie «Maksim-Trokadēro», labi apzinājās savu nozīmi kuģa dzīvē. Viņa nevienam negrieza ceļu. Ne Galeniekam, ar kuru Bolderājas strādnieka meita ātri vien atrada ko­pīgu valodu, ne kapteinim, kura bargo toni neņēma no­pietni.

Arī tagad Vallija pat nedomāja steigties. Viņas darba laiks beidzās ar vakariņu galda nokopšanu. Iebāzusi galvu durvju spraugā, stjuarte ar visu savu stāju izrā­dīja īgnumu par naksnīgo traucējumu.

— Šampanieti, Vallij! Un pasauciet kapteini!

33

— Uz galda taču vēl ir, — viņa norādīja uz trim pu­delēm, no kurām viena bija tikko aizsākta.

3-4102

— Lauķe! Kad kaut ko svin, tad korķiem jāpaukšķ un vīnam jāputo pa īstam!

Vallija paraustīja plecus, izņēma no bufetes jaunu pudeli un lika korķim uzšauties griestos. Atsities tas gandrīz ķēra kapteini Vilsonu. Pēc tumsas uz klāja kap­teinis bija piemiedzis acis un izskatījās sevišķi dusmīgs.

— Velns parāvis, man šie muļķīgie joki apnikuši! — viņš kliedza.

— īstā laikā! — Kviesis sauca. — Kapteini Vilson, jums, kā vecam ģimenes draugam, jāuzzina pirmām … Santaringā svinam kāzas, varat apsveikt!

Kapteiņa vaibsti tūdaļ ieguva priecīgu izteiksmi. It kā baidīdamies, ka Kviesis var nenoticēt sejai, vecais vairākas reizes no vietas atkārtoja:

— Ļoti priecājos!… Tiešām, ļoti priecājos! …

Viņš smagi apsēdās grozāmajā krēslā. Tad atcerējās,

ka laikam pieklātos apsveikt līgavu. Ja Alīse būtu viņa meita, Vilsons to nedotu Pārupam ne par trim namiem, ne par desmit, ne par visiem Rīgas namiem. Bet Alīse bija Kvieša meita. Vilsons zināja, kā ir ap sirdi, kad gri­bas lamāties, bet vajag smaidīt. Ne velti viņš bija Kvieša kapteinis kopš divdesmit gadiem. Tikpat, cik Alīsei gadu.

Viņš piecēlās un tūļīgi paspieda meitenei roku:

— Vēlu jums laimi! No visas sirds!

— Paldies, kapteini, — Alīse klusi teica un, nodū­rusi galvu, izgāja no salona.

— Par mūžam jauno mīlu! — sauca Pārups, neskato­ties uz līgavas prombūtni.

— Par jauno firmu «Kviesis un Pārups»! Mani kuģi, jūsu nami!

_— Sākot ar šo brīdi, varat mierīgi teikt: mūsu kuģi, mūsu nami.

— Jūs nejokojat?

— Jūs taču zināt, kā es raugos uz mantu. Bet, ja bai­dāties, ka runāju šampanieša iespaidā, varam tūlīt pat…

— Laulības kontraktu? Ko jūs, ko jūs! — Kviesis at­gaiņājās. — Kaut gan … Kāpēc zaudēt laiku? Laiks taču nauda. Kapteini Vilson, es jūs palūgšu atnest zīmog- papīru un apliecināt mūsu parakstus.

— Jā, kaptein, — Pārups sauca Vilsonam nopakaļ.

— Uz tiem priekiem lieciet komandai izsniegt šņabi. Pa «kurzemniekam» uz vīra!

Rieta atblāzma bija nodzisusi. Okeāns spīguļoja kā melna darva. Pamazām, vējam pieņemoties, retinājās mākoņi. Arvien vairāk zvaigžņu šūpojās viļņos. «To­bago» ar divpadsmit mezglu ātrumu peldēja pretī San- taringai — pretī palmām un naftas torņiem, pretī Kvieša svaiņa milzīgajām cukurniedru plantācijām, pretī līga­vas plīvuram un kāzu zvaniem.

Pēc pārdzīvotā sasprindzinājuma «Tobago» vīri ju­tās kā izsūkti. Ziņa par negaidīto degvīna devu pienāca īstā reizē un tika saņemta ar priecīgu uzbudinājumu.

— Nu tad priekā, uz Alīses jaunkundzes veselību! — teica Augusts.

Viņš pielika krūzi pie lūpām, bet tūdaļ nolaida, ne­maz neiebaudījis, — romāna tūkstoš divsimti trešajā lappusē noslēpumainais kuģis uzskrēja zemūdens klin­tīm, un gribējās ātrāk uzzināt, vai tas izglābsies.

— Muļķi, būtu labāk dzēris pats uz savu veselību,— Galenieks pamācīja, piebāzdams pīpi. Ārzemju krogos, kur pat nieka sviestmaize maksāja bargu naudu, viņš bija pieradis iztikt bez uzkožamajiem. — Nākamajai Pār- upa madāmai veselības netrūkst. Kam ir nauda, tam ir veselība. Ko, Cepurīt, veco ūpi, vai nav tā? … Šitā nav muļķe, zina, ko precēt. Ja Pārupa nami piederētu man, viņa jau šonakt gulētu manā kojā.

— Tu melo! — Zigis spalgi iesaucās. — Alīses jaun­kundze nav tāda! …

Galenieks pagrozīja dūri puikam deguna priekšā:

— Redzi, kas tas ir? Tā tev nav piga! Gribi norau­ties pa ausi, ko?

— Liec viņu mierā, Galeniek, — apsauca Cepurītis. Malārijas lēkme jau bija secen, tomēr balss vēl nebija atguvusi parasto spēku.

— Taisnīgais atradies, — Galenieks noņurdēja. — Pats knapi uz kājām turas, bet vēl lien citus stutēt.

3*

35

-— Nu tad priekā, zēni, uz Alīses jaunkundzes vese­lību! — teica Augusts. Noslēpumainais kuģis atkal trauca ar pilnām burām, un uz to vajadzēja iebaudīt kādu lāsīti. Uztrauca vienīgi mēļais mākonītis, kas iznira pie apvār­

šņa tūkstoš divsimti astotās lappuses pēdējā rindā, — vai tik tur neuzglūn jaunas briesmas?

— Nez kā jums, — Kurts teica, — man personīgi Alīses jaunkundze vairāk pa prātam nekā šis Pārups vai pat Kviesis.

— Tu jau tikai uz brunčiem skaties … Kur tu vēl at­radīsi tādu saimnieku kā mūsējo?! — bocmanis iekaisa.

— Neba tevi katrs pacienās ar labu malciņu.

— Es reiz braucu pie tāda saimnieka, kas uz visiem svētkiem cēla galdā pa ruma pudelei. Pats vēl sēdās klāt un ielēja puišiem. Bet, ja mašīnai salūza kāds vecs klanis, tad bleķot vajadzēja mums. Nepatīk — meklē sev citu kuģi.

— Tu mūs neaģitē, Cepurīt, — bocmanis atgaiņājās.

— Visi nav vienādi. Esmu gatavs saderēt, ka Kviesis mūs pat uzlūgs uz meitas kāzām. Viņš ir no mūsu šnites, ne­laiķis Kviešu Jānis vēl pats brauca uz «malkas jāņa». Nu tad lai iet arī… Uz tiem priekiem!

Bocmanis lēnām izdzēra savu tiesu, ik pēc malka no­krekšķinādamies. Viņš bija tikpat kā atturībnieks, taču tādās reizēs, kad šņabi izsniedza par brīvu, varēja tempt par trim. Pamanījis, ka Antona krūze vēl pilna, viņš ap­sēdās blakus.

— Tu taču neesi dzērājs, Anton! Kādam velnam sa­gandēt veselību? Dod labāk man, es tavā vietā …

Antons piebīdīja viņam krūzi:

— Lūdzu, bocmani, ja jums garšo…

Līdz bocmanim krūze netika — starpā ar troksni no­gūlās Galenieka dūre.

— Antiņš tāds! Ko tu ļauj sevi ķert uz mušpapīra … Lai dzer pats! Kas tas par jūrnieku, kas neiekampj?! — un viņš atkal trieca dūri pret galdu.

— Nu tad, puiši, par tiem, kas cīnās pret taifūnu! — Augusts satvēra krūzi un atgāza galvu. Galenieka sacel­tais troksnis lika satrūkties, degvīns izlija uz grāmatas. Tas viņu satracināja: — Vai jūs tūr lejā reiz metīsiet mieru?! Kuģim jau nolūzuši visi masti, bet šie tikai plītē!

— Kas par kuģi? Kāpēc mastiem jālūst? — Antons vaicāja.

— Vai tad nezini, kādu bleķi viņš lasa? — teica boc­manis. — Goda vārds, pielikšu uguni un pakāršu atejā.

— Nav jūsu darīšana, ko es lasu! — Augusts kliedza pretī. — Ko gribēšu, to lasīšu, kaut vai… nu … Šek­spīru! Un vispār, vācieties prom uz matrožu kubriku! Kas jums te ko meklēt svešās telpās?!