Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

— Apsargāt raidstaciju! Uzmanīt komandu! Pārbau­dīt kravu! — kapteiņleitnants izrīkoja savus vīrus. Tad viņš griezās pie kapteiņa Vilsona: — Palūgšu uzrādīt kuģa dokumentus.

: — Salonā varēsiet ieskatīties, — grumbuļainā vācu valodā noņurdēja Vilsons. — Tur atrodas arī kuģa īpaš­nieks Kvieša kungs.

«Tobago» salona iekārtojums nedarītu kaunu pat Kvieša savrupmājai. Grozāmi atzveltnes krēsli, apsisti ar mīkstu, sarkanu ādu. Sienas nišā pusapaļš dīvāns. Kla­vieres. Latviskiem kokgriezumiem izrotāta, milzīga bu­fete ar īpašām ligzdām pudelēm un smalkajai servīzei. Divi gumijkoki. Tas viss tālu pārsniedza kapteiņa Vil­sona un pārējo kuģu virsnieku prasības. Bet Jēkabs Kvie­sis mīlēja ērtības. Viņa gaume šai gadījumā bija izšķī­rēja. Lai pilnīgi justos kā mājās, Kviesis pašrocīgi bija piekāris lielu gleznu smagā, vecmodīgā zelta rāmī. Šī glezna viņam nozīmēja to pašu, ko ticīgajam svētbilde. Tā iemūžināja Kviešu rēderu dinastijas pirmo īpašumu — četrmastu barku «Turaidas Roze».

•Jēkabs Kviesis sēdēja ērtā pozā, pa pusei atgāzies krŠslā. Pat pidžamā, kurai pāri bija nevīžīgi uzmesti pe­lēki flaneļa svārki, viņš izskatījās kā cilvēks, kas zina, ko grib, un, par spīti sešdesmit mūža gadiem, vēl pilns enerģijas un tālejošu plānu. Sārtā, apaļīgā seja ar mai­siņiem zem acīm rādīja, ka Kviesis reizēm spēj arī aiz­mirst veikalu, lai nodotos izpriecām, tīri cilvēciskām vā­jībām. Par vienu no šādām vājībām viņš uzskatīja mīlestību uz Alīsi. Tikko meita ienāca gaismas lokā, Kviesis pamanīja satraukto seju.

— Tu tāda bāla, Alīsiņ, — viņš bažīgi teica.

Alīse nervozi grozīja pirkstos savas kajītes slēdzeni. Pa ceļam viņa bija puslīdz nolēmusi pastāstīt tēvam par svešinieku. No tēva viņai līdz šim nebija noslēpumu. Bet tepat pie bufetes stāvēja Pārups.

— Bālums jūsu meitai piestāv, — viņš teica, atkor­ķēdams šampanieša pudeli. — Uz jūsu veselību, mana dārgā!

Viņš pacēla glāzi un maziem malkiem, ar baudu iztukšoja to. Kā pēc smagas piepūles, ar apmierinātu no­pūtu iekārtojās dīvāna stūrī.

— Jūs atkal esat piedzēries, Ilgmar, — aizrādīja Alīse.

— Piedzēries?… — Pārups, jocīgi vaibstīdamies, uzlūkoja Alīsi caur glāzes stiklu. — Nebūt! Esmu tikai apreibis — no jūsu daiļuma, no šīs nakts piedzīvojuma, no mīlas… Un varbūt arī no šā dievišķā šķidruma':.. Vai jūs zināt, kāpēc Afrodīte bija tik burvīga? Tāpēc, ka izkāpa no šampanieša putām! …

Pārupa tonī bija kaut kas valšķīgs, nevīžīgs, gandrīz izlaidīgs, gluži kā dārgajā, bet sagumzītajā uzvalkā, kas brīvi apņēma slaiko augumu, gluži kā mazajās, melna­jās ūsiņās, kas šķita pavirši pielīmētas sejai.

Alīse pastiepa Pārupam glāzi:

— Ielejiet man arī!

Atgāzusi galvu, viņa vienā paņēmienā izdzēra.

— Pirmīt tā pārbijos… Biju aizmigusi, un tad pēkšņi šī trauksme . ..

— Nav ko bīties, bērniņ. Pārmeklēs kuģi — un viss.

— Kajītes arī?

— Kajītes? Tā tik vēl trūktu! — Kviesis pasmīnēja. — Mēs taču nevedam angļu aģentus … Pārbaudīs kravu un pašķirs ceļu. Ieročus netransportējam, uz angļu kolo­niju nebraucam. Tīra manta šodien dod vislielāko peļņu. Jums, Pārup, nenāksies nožēlot kapitāla ieguldījumu.

— Peļņa? — Pārups atmeta ar roku. — Pret vienu jūsu cirtu, Alīses jaunkundz .. .

Kviesis apmierināti smaidīja. Dzīvē mīlestība nav galvenais. Tā var izgaist tikpat ātri, kā radusies. Tai nav paliekošas vērtības. Laulībai jābalstās uz palieko­šām vērtībām. Paliekoša vērtība ir nekustamam īpašu­mam, Pārupa namiem. Bet kas vainas, ja Pārups turklāt vēl mīl Alīsi? Kviesim tas patika. Viņš arī mīlēja Alisi. Viņš nebija savtīgs cilvēks. Viņš allaž centās noslēgt veikalus, kas izdevīgi arī partneriem. Šis brauciens bija izdevīgs visiem. Alīse dabūs mīlošu vīru. Pārups dabūs sievu, ar kuru nav kauns rādīties jebkurā sabiedrībā. Jaunu, skaistu, smalki audzinātu, izglītotu. Un sievas­tēvu, kas neaizmirst savu bērnu labumu. Viņa rokās Pār­upa nami dos ienākumus ne tikai no īres maksām. Tie palīdzēs vairot ģimenes pamatkapitālu." Šis brauciens vien to divkāršos, jo šoreiz «Tobago» neved svešas fir­mas kravu. Katra konservu kārba, katra sērkociņu kastīte, katra ola pieder viņam! Tajās ieguldīta visa viņa brīvā nauda līdz pēdējam santīmam. Un arī viss, ko Pār- upam izdevies izspiest no bankas pret trim hipotēkām. Jau Santaringā viņi būs krietni nopelnījuši — kara laikā cenas uztūkst ar katru dienu, mīnu riskam tagad pie­vienojās arī uzvija par zemūdeņu blokādes pārrau­šanu. Bet Rīgā viņi atvedīs pilnas tilpnes cukura. Šai deficīta precei noņēmēju netrūks. Jāmēģina tikai atgriez­ties uz ievārījuma sezonu, tad varēs stādīt savus notei­kumus. Par iepirkšanas noteikumiem Santaringā Kvie­sis nebažījās •— svaiņa plantācijās cukurniedru bija atliku likām. Svainis bija patriots. Divas reizes nedēļā viņš brauca uz Santaringu un pildīja tur Latvijas kon­sula pienākumus. Bez tam svainim bija arī stipras ģime­nes jūtas. Viņš mācēs novērtēt, ka vienīgās māsas meita mērojusi tālo un bīstamo ceļu, lai iepazīstinātu tēvoci ar savu nākamo vīru. Kā patriots un mīlošs tēvocis, svainis neatteiksies pārdot cukuru par pašizmaksas cenu. Pietika pareizināt šo cenu starpību ar kuģa desmit- tūkstoš kravas tonnām, lai secinātu, ka dzīve ir skaista. Un nākotne vēl skaistāka. Kviesis apmierināti smaidīja.

Smaidu nespēja nodzēst arī vācu kapteiņleitnanta ienākšana. Smaids vienmēr veicina labas attiecības. Pie apaļa galda ved tikai draudzīgas sarunas, torpēdas izšauj pa gabalu.

Pasmaidīja arī kapteiņleitnants. Salonā viņš negaidot no barga, nepieejama karavīra pārvērtās labi audzinātā cilvēkā. Pagājis garām Kviesim, kas bija piecēlies kājās, kapteiņleitnants vispirms noliecās pār Alīses roku:

— Kāds priecīgs pārsteigums! Jau vairāk nekā mēnesi neesmu redzējis nevienu daiļā dzimuma pārstāvi.

— Tā ir mana meita, — pasteidzās iepazīstināt Kvie­sis, kas tīri pieklājīgi runāja vāciski. — Atļausiet iepazīs­tināt arī ar viņas līgavaini…

Bet Kviesim nenācās minēt virsniekam Ilgmara vārdu.

— Pārup!

— Fon Rīgner!

Pārups bija daudz dzēris. Viņš sirsnīgi kratīja kapteiņleitnanta roku. Tik ilgi, ka pašam sagriezās galva. Grīļodamies viņš aizvilka savu paziņu salona attālākajā stūrī.

— Kā redzat, pasaule ir šaura, — Rīgners bez grū­tībām pārgāja uz latviešu valodu. — Jūs laikam gan ne­domājāt, ka tik drīz atkal satiksimies, pie tam mainītās lomās …

— Es pildīju savu pienākumu… Tāpat kā jūs tagad, — Pārups prātīgi teica. Viņa galva panesa vai­rāk nekā kājas.

— Jūs toreiz uzvedāties kā džentlmenis pret džentl­meni, — Rīgners teica. — Un kā tādam man jārevanšē­jas. Jums labāk neatgriezties Latvijā, vismaz pagaidām. Padzīvojiet ārzemēs kādu gadu un nenokariet degunu. Nekas nav mūžīgs. Skaidrs?!

— Te būs dokumentācija, — kapteinis Vilsons vēsi paziņoja.

— Iebaudiet ar mums kādu glāzi, fon Rīgnera kungs, — Kviesis piedāvāja.

— Ar vislielāko prieku! Uz jūsu daiļās meitas laimi! — Rīgners sasita papēžus.

— Par Vāciju, kurai ir tik bruņnieciski karotāji, par jūsu uzvaru! — Kviesis atbildēja un augsti pacēla smailo kristālā kausu.

Pārups neuzsauca tostu. Pat nedzēra. Tikai stīvi rau­dzījās glāzītē. Likās, viņš tūlīt pakritīs un aizmigs.