Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

tēvzemi…» Labi vien, ka šai karu un naida laikmetā piedzimis nevis dēls, bet meita! — Nordeķis sevi mie­rināja.

Kārkliņš jau pa gabalu pamanīja Nordeķi. Izlikās to neredzam un uzsauca matrozim:

— Kurt, paziņojiet kapteinim, ka jāizsludina trauksme un jānolaiž glābšanas laiva. Stūrmanis Nordeķis iekritis jūrā. Citādi viņš nemūžam nenokavētu.

— Lūdzu piedošanu par nosebojumu, — Nordeķis sa­cīja. — Es saņēmu telegramu no sievas.

— Nu beidzot! Apsveicu laimīgo tēvu! Man par godu nosauc puiku par Ēvaldu, tad noteikti izaugs malacis.

— Meita, — teica Nordeķis.

— Meita? — Kārkliņš novilka. Paskatījās uz pirmo stūrmani un jautri turpināja: — Nu, vai zin, daudz labāk par Kanādas piecīšiem … Klausies, tu taču esi izvilcis lielo lozi. Nāks kavalieri, liks vecajam polšu galdā, lai nemaisās pa kājām. Pēc kādiem sešpadsmit gadiņiem es varbūt arī mēģināšu piecirst…

Viņi izgāja stūres mājā.

Pie stūres, laiski sakrustojis kājas, atbalstījis mu­guru pret sienu, stāvēja Galenieks. Šādā mērenā pū­tienā viņš valdīja ratu ar vienu roku. Matrozis labprāt uzpīpētu, bet kapteiņa klātbūtnē neuzdrīkstējās. Kā par spīti, nāsis kutināja Kvieša papirosa smaržīgie dūmi.

Kvieša gludi skūtā seja izstrāvoja labsajūtu. Kustība, ar kādu viņš atpogāja apkakli un noņēma cepuri ar rē- derejas emblēmu — prieku par skaisto dienu, par sevi, par dzīvi vispār. Rēderis pamieloja skatienu pie ērtās stūres mājas spodrajām ierīcēm un lieku reizi atsauca atmiņā, ka tas viss pieder viņam, Jēkabam Kviesim. Tad vaicāja:

— Cik tad šonakt nobraucām, kapteini Vilson?

Tas jautājoši pavērās stūrmaņos.

— Gandrīz astoņdesmit jūdzes. Un pie tam vēl Nor­deķa sieva dzemdējusi meitu, — atbildēja Kārkliņš un pasteidzās pazust.

— Velna būšana! — apjēdzis, ka tas laikam nav vis­piemērotākais apsveikuma veids, kapteinis cieši paspieda Nordeķa roku.

— Sumināti, sumināti, Nordeķa kungs! — teica Kvie­sis. — Ja mēs tagad atrastos Rīgā, es gan nenoraidītu godu būt par krusttēvu. Bet tāds jau mums, jūrniekiem, liktenis. Kad dosiet telegramu sievai, neaizmirstiet arī manus laimes vēlējumus.

Komandtiltā uzkāpa Zigis, turot rokā lielu, sarūsē­jušu slēdzeni. Drošā atstatumā viņam sekoja gandrīz visi brīvie komandas vīri.

— Jods lai tevi parauj, puika! — kliedza kapteinis.

— Cik reizes jāatkārto, ka šeit tu nekā neesi pazaudējis?

— Mani sūta stūrmanis Kārkliņš, — taisnojās Zigis.

— Iedeva atslēgu un teica, lai steidzīgi uzvelku kom­pasu, citādi…

— Šie Kārkliņa joki man līdz kaklam! Ko viņš galu galā iedomājas — tas ir kuģis, jebšu balagāns? … Nu labi, Zigi, ej pie bocmaņa, lai viņš tev ierāda kārtīgu darbu.

— Kapteiņa kungs, atļausiet ienākt, — uz sliekšņa stāvēja Arturs.

— Lūdzu, lūdzu! — kapteiņa vietā omulīgi atļāva Kviesis. — Vai atnesāt pēdējos biržas kursus?

— Kvieša kungs, es pie stūrmaņa … Nordeķa kungs, atvainojiet, jums piedzimis puika.

— Kā, lūdzu? — teica Nordeķis un izlaida no pirk­stiem tintes kūliju.

— Vēl viens bērns?! Traka būšana! — iesaucās Vil­sons.

— Dvīņi! Tas ir labi, — teica Kviesis. — Mūsu tēv­zemei čaklas rokas vajadzīgas!

— Divi uzreiz? Nekā nesaprotu, — murmināja Nor­deķis.

— Es arī nesaprotu, kā man varēja misēties, — sto­mījās Arturs. — Pārraidīja Aloīss, bet es uzrakstīju … Vienkārša drukas kļūda .. .

— Puika! — pilnā balsī kliedza Nordeķis. — Velna būšana, tomēr puika, piedodiet par izteicienu! — pēdējā mirklī viņš atcerējās, ka ir akadēmiski izglītots cilvēks.

Kapteinis izbrīnā pašūpoja galvu, tad paskatījās uz pirmo stūrmani un pasmaidīja. Pēc tam uzlūkoja radio- telegrafistu un atkal kļuva par «Tobago» bargo pavēl­nieku:

— Starp citu, Artur, man ziņoja, ka vakar trauksmes laikā jūs neatradāties savā postenī. Tā arī bija drukas kļūda, ko?

— Es tikai uz mirkli… Gribēju brīdināt…

Vilsons neļāva viņam turpināt:

— Kur jūs bijāt, tas mani neinteresē. Bet dienests, - lai zibens jūs sasper, paliek dienests! Lai jūs turpmāk vairs neskraidītu apkārt kā tāds iemīlējies delfīns, aiz­liedzu jums Santaringā kāpt krastā! Saprotams?!

Arturs pietvīka. Ne vārda nebildis, viņš aši pagrie­zās un izsteidzās. Nopakaļ skanēja Kvieša vārdi:

Ko jūs, kapteini, tik bargi? Vai tad pats neesat jauns bijis? Kas tur ļauns, ka zēns iemīlējies Alīsē?

Artura vaigi svila. Tagad visi viņu sauks par iemīlē­jušos delfīnu. To dzirdēs arī Alīse. Kā viņai rādīties acīs?

Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja Alīsi. Paslēpties jau bija par vēlu.

— Labrīt, Artur, — viņa teica. — Kur jūs jau pa- guvāt tik brūns iedegt? … Jā, kāpēc jūs vairs neraidāt dziesmas? Bez mūzikas ir garlaicīgi.

— Jums patika … tas, ko es vakar?

— Nu, protams. Vai tad mīlas dziesmas vispār var nepatikt? Jūsu izvēle pilnīgi manā gaumē.

Viņa pasmaidīja, un Arturs atkal jutās laimīgs.

Alīse ilgi raudzījās radiotelegrafistam nopakaļ. Cik tādam viegla dzīve! Caurām dienām griež skaņuplates. Kādas grib, tādas uzliek! Ko mīlēs, to arī apprecēs … Kad Alīse piegāja pie reliņa, pāri klājam jau skanēja: «Kas reiz skūpstījis latviešu meiču, tas to aizmirst vairs nespēs nekad . ..»

Te augšā vējš raustīja un plosīja drēbes. Sejā pa reizei ielidoja sāļa šļakata. Alīse stiprāk ieķērās mitrajās, glumajās margās. Šodien viņas divdesmit pirmā dzim­šanas diena, viņas pilngadības diena. Kuģis spītīgi lauž ceļu caur viļņiem, arī cilvēkiem tā jādzīvo! Apņēmī­bas pilna viņa atlaida margas. Jārunā ar tēvu! Tūlīt pat!

— Ā, labrīt, bērniņ! Kā tu izgulējies? … Apsveicu, šodien tev liela diena!

— Paldies! Tu atcerējies? …

— It kā es savu meitu nepazītu! Nekas nav aizmirsts. Laulības kontraktā taviem personīgajiem izdevumiem ik gadus paredzēts …

— Es Ilgmaru neprecēšu, — teica Alīse.

— Te nu bija … Kas tie atkal par untumiem?! La­bāku vīru tu nemūžam neatradīsi!

— Labs vīrs! Bulu redzējis, ka viņš vakar ņemas ap Valliju!

— Un es jau domāju, ka kaut kas nopietns, — Kvie­sis atviegloti iesmējās. — Kas tev liedz to pašu? Tad viņš ātri vien nāks pie prāta. Piemēram, ar telegrāfistu. Glīts puisis, ieķēries tevī līdz ausīm.

— Es tā nevaru un negribu!

— Kur tev tik vecmodīgi uzskati? Apprecēsi Pārupu, dosi firmai mantinieku un tad dari, kā zini… Es tev nodrošinu spožu nākotni, un tu vēl neesi apmierināta. Bet par Pārupu tu neuztraucies, es viņu paņemšu priekšā.

Alīse gulēja uz kojas un izlikās lasām. Viņa nervo­zēja, — ko tā stjuarte šodien tik ilgi?

Saules slīpajos staros dejoja sīki puteklīši, kurus uz- virpuļoja Vallijas lupata. Arī Vallija nervozēja. Nebija diez cik patīkami uzpost kajīti jaunkundzes klātbūtnē. Parasti Alīse tikmēr pastaigājās pa klāju, šoreiz laikam baidījās no jūras slimības. Tomēr dīvainā kārtā jaun­kundzes ēstgriba no tā nebija cietusi. Pat šķita, ka tik laba apetīte tai nekad nav bijusi. Viss noēsts pa tīro — gan ar speķi saceptās olas, gan kartupeļu salāti ar agrī­najiem gurķiem, gan siers un desa. Pat no maizes nekas nebija palicis pāri.

Paraustījusi plecus, Vallija pacēla paplāti, palūkojās, vai nav ko aizmirsusi. Un tad viņa pamanīja kaut ko tādu, kas nekādi neiederējās jaunkundzes kajītē. Uz galda, pa pusei grāmatas aizklāts, gulēja liels enkur- nieka nazis. Gluži tāds pats kā Cepurīša.