Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

— Ak tā … Nu, protams, — Alise novērsās. — Es domāju nez par ko, bet jūs, kā prātīgs cilvēks, par prak­tiskām lietām … Jums taču vairs nav ko slēpties. Vis­prātīgākais tūlīt pateikt tēvam.

— Nevar. Es domāju ne tik daudz par sevi kā par lāga cilvēku, kas mani paslēpis uz kuģa. Varu saderēt, ka Santaringā Kvieša kungs liks viņam sakravāt pau­nas.

— Tēvs to nedarīs, viņš nav tāds!

— Vai jūs par to esat pilnīgi pārliecināta? — Pāvils paskatījās meitenei taisni acīs.

Alīse klusēja. Vai viņa pietiekami labi pazīst tēvu, lai uzņemtos atbildību?

— Nu redzat, labāk neriskēt.

— Es tomēr …

Pāvila plauksta aizspieda viņai muti.

— Klusu, kāds nāk! — viņš čukstēja.

Ne mirkli — ne ēzdams, ne sarunādamies — viņš nebija ļāvis atslābt modrībai.

— Durvis! — atcerējās Alīse, pieskrēja klāt, aiz­šāva priekšā bultu un nespēkā atslējās pret cieto koku.

Atskanēja klauvējieni — apvaldīti, pieklājīgi.

— Kas tur ir?

— Es! — tā bija Pārupa balss. — Atveriet, Kvieša kungs!

Alīse pašūpoja galvu. Pēc klauvēšanas manieres gan nebūtu nācis prātā, ka Pārups galīgi piedzēries.

— Te nav nekāda Kvieša kunga.

— Nav? Kas tad te šovakar notiek? Viss apgriezies otrādi… Satieku Alīses jaunkundzi, gribu apliecināt

savu mīlu, nobučoju uz vaidziņa, un pēkšņi izrādās, ka tā ir Vallija …

— Ejiet izgulēties!

— Kur lai es eju? Mana kajīte arī pazudusi…

Soļi attālinājās.

— Kas tas bija? — Pāvils jautāja. Viņš runāja čukstus un tomēr savādi sasprindzinātā balsī.

— Tēva veikalu partneris, — Alīsei bija neērti atzī­ties, ka taisījusies apprecēt tādu dzērāju. Tad tomēr pār­varēja sevi: — Nē, jums jāzina patiesība. Tas ir… tas bija mans nākamais vīrs.

— Tad ir labi, — Pāvila vaibsti atslāba. — Balss li­kās pazīstama. — Viņš piecēlās: —Paldies par maltīti!

— Uz kurieni?

— Lūkošu tikt atpakaļ savā tunelī. Tik mājīgi tur gan nav, bet…

— Pagaidiet! — Alīse aši iesaucās. — Nedomājiet, ka es nekā nesaprotu. Cepurītis… — un viņa atstāstīja atgadījumu ar motoristu kuģa pārmeklēšanas laikā.

— Nu paldies dievam! — teica Pāvils. — Tātad viņš ir slims? Un tomēr piecēlās, lai meklētu mani! … Un es, ko tur slēpt, kādu brīdi jau biju nodomājis, ka no­ticis kaut kas daudz ļaunāks …

— Nelaimes gadījums?

— Arī tas ienāca prātā … Bet daudz sāpīgāk, ja viņš būtu vienkārši nobijies un pēdējā mirklī palicis krastā … Manā stāvoklī var paļauties tikai uz retu . . . Un ja arī tas pieviļ… Redzat, cilvēkiem tomēr jāuzticas …

— Un man jūs uzticaties?

— Pagaidām nav nekāda iemesla to nedarīt.

— Tad palieciet šeit! Te būs drošāk.

— Kāpēc?

— Man tāda nojauta. Es nezinu, kas jūs esat un kas jums draud, bet Pārups par Cepurīša stāstu tā aizdomīgi pasmīnēja …

— Pārups?

— Tas pats, kas tikko klauvēja pie durvīm … Klu­sāk! . .. Dzirdat, viņš atkal nāk?! Tā viņš var nostaigāt visu nakti un neatrast savu kajīti… Jums jāpaliek, Pāvil, te jūs neviens nemeklēs, — čukstēja Alīse.

49

— Un ja mani tomēr ieraudzīs? Padomājiet par sevi! — Pāvils čukstēja pretī.

4 - 4102

— Vai tad es to nedaru?! Agrāk tikai sapņoju par piedzīvojumiem. Tagad beidzot izdevība būt. . . būt cil­vēkam no citas pasaules … Neliedziet man šo prieku!… Varbūt jūs mulsina, ka esmu…

— Sieviete? Arī tas.

— Vai tiešām jums nekad nav gadījies pārlaist nakti, nu … kā sportistiem … kā biedriem?

Pāvils pasmīnēja:

— Protams. Reiz mēs ar Kciju … viņa bija angliete, mūsu vienības sanitāre. Es tiku ievainots, viņa rāpās man pakaļ, bet pie savējiem atpakaļ vairs nenokļūt… Granātu bedre, kurā gulējām, bija mazāka par šo koju … Visu nakti šāviņi lidoja pāri, pat mazo pirkstiņu izbāzt nedrīkstēja. Saspiedāmies kopā, cik cieši vien va­rējām … Bet tas bija savādāk — mūs ielenca ienaid­nieki …

— Un tagad? Iedomājieties, ka esat frontē, ka te ir ierakums …

— Kur jums trāpīga fantāzija! — Pāvils atkal pa­smīnēja. — Tik tālu no patiesības jūs nemaz neesat.. . Labi, lai iet! Centīšos iztēloties, ka jūs esat mazā Keija no izlūkiem … Ar labu nakti! — Pāvils nodzēsa gaismu.

— Bet es? Ko lai es iztēlojos? — pēc brīža atskanēja no tumsas. — Kas jūs tāds esat? Man tas jāzina, Pāvil!

— Jūs taču pati teicāt — cilvēks no citas pasaules.

Pāri okeānam jumās zilas debesis. Spirgtais vējš izraibināja tumšzilo ūdeni baltām bārkstīm. «Tobago» gaitu tas neietekmēja. Kuģis gan paklanījās katrai prā­vākai bangai, tomēr mierīgi turpināja ceļu. Saule kāpa arvien augstāk, uzkāpa līdz laivu klājam, ielūkojās radio­telegrafista kajītē.

Arturs uzmeta skatienu sienas pulkstenim, izlēca no kojas un ieslēdza uztvērēju. Gandrīz būtu nokavējis sa­karu uzņemšanas laiku. Tas viņam gadījās pirmo reizi.

Arturs bija pieradināts pie stingras kārtības. Kārtības sajūtu bija iepotējis tēvs — virsnieka vietnieks 6'. kāj­nieku pulkā. Tikai pateicoties savai stingrajai disciplīnai, Arturs kara flotē bija uzdienējis līdz «Virsaiša» radio­telegrafista asistentam, Kvieša rēderejā izpelnījies pār­celšanu uz «Tobago».

Pirmo reizi Arturs tagad jutās izsists no sliedēm. Ap­gūlies pēc diviem, pie tam vēl dzēris, ilgi nevarējis aiz­migt. Nekad vēl degvīns nebija licies tik rūgts — bija jādzer uz Alīses jaunkundzes kāzām. Uz Alīses, kuras dēļ viņš vakar trauksmes laikā bija pametis savu posteni, kuras dēļ viņš gatavs nez ko izdarīt.

Klausulē iepīkstējās Morzes signāli. Izklaidīgi pie­rakstīdams telegramas tekstu, Arturs paskatījās kalen­dārā. Raug, kur kārtīgi atzīmēts ar sarkanu zīmuli: «Alī­ses jaunkundzes dzimšanas diena.» Arturs skumji pa­šūpoja galvu. Nez vai tagad, kad Alīse citam tikpat kā sieva, būs ērti apsveikt ar šūpuļsvētkiem …

Nordeķis jau labu brīdi soļoja gar telegrāfistā dur­vīm. Kad Arturs iznāca, stūrmanis vispirms paskatījās uz tā rokām. Jā, pirkstos baltoja papīrs.

— Jums telegrama no Rīgas, Nordeķa kungs.

— Piedzimis?

— Kā jūs to uzminējāt? — pārsteigti jautāja Arturs.

-— Piedzimis!… Sirsnīgs paldies, Artur! Jūs taču

būsiet tik laipni un neatteiksieties Santaringā iedzert glāzi vīna uz mana dēla veselību.

Nordeķis ne mirkli nešaubījās, ka piedzimis dēls. Kā­dam taču jāīsteno visas tās ieceres, kuras pašam nav izdevies piepildīt. Viņš palīdzēs dēlam ieņemt dzīvē to vietu, pēc kuras reiz pats kārojis. Viņam nebūs jāklaiņo pa pasaules jūrām! Interesanti, kā Marta nokrustījusi zēnu?

Nordeķis atlocīja papīra strēmeli:

«Jūtos labi nosaucu par Alīsi»

Alīse? Kas par jocīgu vārdu … Tad viņš saprata, ka piedzimusi meita, un aizgāja līdz pašam kuģa pakaļ­galam. Pārliecās reliņam un ilgi raudzījās skrūves sakultajā ūdenī. Tas meta platu ceļa vilni saules staros vizošajā okeānā. Bet jau pēc dažiem metriem putas sa­plaka, vaga izzuda, nekas vairs neizjauca dabas līdz­svaru. Pamazām izlīdzinājās grumbas Nordeķa pierē.

4*

51

Viņš redzēja sevi dažādās ostās pērkam lelles, matu lentas, kleitiņas. Viņš redzēja Rīgas krastmalu, no kuras māj maza, gaišmataina meitene — viņa meita, viņa Alīse! Tā līdzinājās Martai, citādi nevarēja būt! Un ne­kad to nevajadzēs izvadīt karā, nekad nevajadzēs bai­ļoties, vai tik pastnieks neatnes paziņojumu: «Kritis par