Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

— Tagad varam parunāt, — teica Pāvils. — Tātad jūs sauc par Pārupu. Jeb tas arī nav īstais vārds? Varbūt jums kabatā atkal kāda vēstule no Francijas?

Viņa dūres bija savilktas, ķermenis'saspringts kā lē­cienam.

Pārups brīdinoši pacēla roku:

— Netaisiet muļķības, Drēziņ. Kabatā man ir šauja­mais. Ticiet man, no divu metru atstatuma es pratīšu labāk trāpīt nekā tie, no kuriem aizbēgāt.

— To jūs nedarīsiet. Nav jūsu interesēs nošaut mani Alīses kajītē.

— Jā, tā ir jūsu laime, — pasmīnēja Pārups. — Re­dzu, jūs neesat muļķis, un ar gudru cilvēku man viegli atrast kopīgu valodu . . . Apsēdieties, Drēziņ, un klausie­ties uzmanīgi! Es taisos precēt Alīsi. Bet'viņa tāda jo- kaina meitene, tic pasaciņai par nevainīgo Sarkangalvīti un ļauno vilku un tamlīdzīgam blēņām. Viņa pat pietie­kami dulla, lai atteiktos no laulības, ja uzzinās patie­sību … Bet jūs turēsiet muti!

— Nē!

— Mierīgāk, Drēziņ, mierīgāk! Jūs klusēsiet, paļau­jieties uz mani. Jūs taču esat manās rokās. Varu likt jūs ieslodzīt un turēt tik ilgi, kamēr atgriežamies Latvijā Un, kas jūs tur sagaida, tas man jums laikam nav jā­saka . .. Bet es to nedarīšu. Nedarīšu tāpēc, ka esmu prātīgs cilvēks. Un arī jūs nāksiet pie prāta .. . Vienreiz jūs esat mani redzējis, jo biju neuzmanīgs. Tagad esmu gatavs pienācīgi samaksāt par šo kļūdu. Es klusēšu, un tas jūs paglābs no lielām nepatikšanām, — jūs klusēsiet, lai nesagādatu man pavisam sīciņas nepatikšanas. Ar noziedzniekiem parasti neslēdz džentlmeniskus nolīgu­mus, bet šoreiz …

— Ar neliešiem jo mazāk!

— Nu labi, ja jums nav savas ādas žēl, tad padomā­jiet drusku par citiem. Tā jau esot jūsu specialitāte, ja nemaldos . .. Jūs arī pielaidāt kļūdu, nevajadzēja tik zemu novērtēt pretinieku. Mums bija zināms, ka Zaigas Augstlejas tēvs ir jūrnieks, un, tā kā «Tobago» atstāja Rīgu tieši pēc jūsu bēgšanas, nebija grūti secināt, ko Cepurītis meklējis tunelī. Vai jūs pieļausiet, lai viņu iesē­dina uz vairākiem gadiem par noziedznieka slēpšanu? .. . Nu redzat, tagad jūs beidzot esat aptvēris, ka mums vie­nam bez otra neiztikt… Jūs klusējat? … Klusējiet vien, nekas cits jums neatliek. Tikai izgudrojiet, ko pateikt Alīsei. Ka es izlūdzos piedošanu, raudādams kritu jums ap kaklu, vienalga, ko. Gan jau Alise noticēs — maz ko žūpa var izdarīt.

Staigāt pa klāju kļuva arvien grūtāk. Krustām šķēr­sām bija izvilktas tauvas, pie kurām, bangām pārveļo- ties, varēja pieķerties. Cīnīdamies ar vēju, visi no darba brīvie matroži nostiprināja tilpņu lūkas. Zigis pārlieku platā eļļas mētelī izskatījas gluži kā bērns. Viņš paraus­tīja Galenieku aiz rokas:

— Paskaties!

— Nemaisies pa kājām, puika! — kliedza Galenieks. Tad arī viņš ieraudzīja vientuļo stāvu, kas iznāca no vi­dējās virsbūves un, streipuļodams no margas līdz mar­gai, kāpa uz augšu.

— Atkal piesūcies kā mārks, — pasmīnēja Kurts.

— Ko tu piesienies, par savu naudu dzer, ne jau par tavu, — bocmanis teica.

Pāri gāzās sevišķi liela banga.

Pārups tikmēr bija uzkāpis laivu klājā. Pēc dažiem soļiem viņš saskrējās ar Kviesi. Grasījās klusu ciešot paiet garām, bet rēderis apstādināja nākamo znotu:

— Zināt, Ilgmar, ir gan reti laimīgs brauciens! Šo­dien mums atkal ģimenes svētki. Pirmīt atcerējos, ka Alīsiņai dzimšanas diena. Pasūtīju koham torti. Biju pa­visam piemirsis, manos gados tas piedodams. Bet jūs gan steidzaties viņu apsveikt, sievietes tādos sīkumos ļoti jūtīgas.

-— Es nupat kā no viņas.

— Es arī tūlīt… Gribu tikai vispirms sastādīt tele- gramu svainim Santaringā. Lai tur viss būtu gatavs kāzām. Sacerēšu, nosūtīšu un tad …

Raidstacijā, kā parasti, skanēja muziķa. Arturs sēdēja uz kojas un dungoja līdzi: «Mīlu tevi, mīlu tevi, mīlu rītā, vakarā …»

— Nu, kā ar ziņām no tālās tēvu zemes? — durvis pavērdams, jautāja Pārups. Neprasīdams atļauju, ienāca un atslējās pret sienu: — Kristāldzidrajam vēl turas tie paši grādi?

— Tik vien jums to rūpju … Laimīgs cilvēks!

- Kas ir laime? Glāzīte. Tikko bija pilna, pēkšņi tukša. Un tad uznāk paģiras.

— Nedzeriet tik daudz.

— It kā es no lieliem priekiem … Ja cilvēkam bēdas, ir tikai divi ceļi — vai nu tās noslīcināt, vai pašam no­slīcināties. Es dodu priekšroku pirmajam.

— Jūs un bēdas? Ja man būtu tāda līgava kā Alīses jaunkundze.

— Alīse? Ņemiet, es jums viņu atdodu! Par puscenu, kā jau lietotu mantu.

— Jūs … jūs neesat viņas smaida vērts!

— Skaisti teikts. Ar savu nevainīgo smaidu viņa mūs visus apvedusi ap stūri. Vēl šorīt es arī domāju, ka viņa ir eņģelis. Mīlēju viņu, dievināju, gribēju likt pie kājām visu pasauli… Tagad viss iemīdīts dubļos… Nelie­dzieties, Artur, jūs viņu arī mīlat, jums ir tiesības zināt patiesību, dalīt ar mani rūgto biķeri. Prozīt! Un sasmē- ķēsim — manas cigaretes. Tos papirosus pirmīt jūs ne­sāt nevis man, bet citam, viņas mīļākam.

— Jūs melojat!

— Es? Nekad! Varbūt esmu dzērājs, bet vīnā ir pa­tiesība. Alīse meloja — man, jums, visiem. Nevis ar kādu no komandas uzsākusi, nē, no pašas Rīgas ved. Paslēpa savā kajītē kā tāda … Ja jūs zinātu, Artur, kā tas sāp! Pret tādām sāpēm vienas zāles — aizmirstība, kuru sniedz pudele … Un jums arī derētu pārmainīt reper­tuāru.

Pārups apturēja elektrolu un pārmainīja plati. Pie durvīm viņš apgriezās, lai pārliecinātos par efektu. No skaļruņa plūda «… redzu, ka acīs tev viltība mirdz …», bet uz kojas sēdēja radiotelegrafists — sadudzis, galvu rokās apracis.

Darbs bija nostrādāts nevainojami. Tiesa, Drēziņam mute pamatīgi aizbāzta. Bet kāpēc neatspēlēties, ja to varēja izdarīt, pašam paliekot ēnā? Izmantot cilvēku vā­jības allaž bijusi Pārupa specialitāte. Tagad šis nelai­mīgi iemīlējies lempis savā greizsirdībā izpļāpās Kviesim vai kapteinim, un Drēziņu izolēs. Pārups nemaz necentās slēpt no sevis, ka joprojām bīstas Drēziņa. Tieši tāds dumpinieks var iekarot romantiskās Alīses simpātijās. Nu viņa to vairs neredzēs. Ar vienu šāvienu izdevies no­sist divus zaķus, pie tam nebojājot attiecības ar Alīsi.

Kajīte līgojās.

Ienākot Alīsei bija jāpieķeras pie stenderes, lai ne­pakristu. Durvis svaidījās virās, un vajadzēja piespiest ar plecu, pirms izdevās tās aizvērt un aizšaut bultu priekšā. Alīse jutās izmocīta un tuva nervu sabrukumam. Viņa nesaprata, kāpēc Pāvils palūdzis iziet, kas abiem runājams. Viņa izjuta bailes. Lai kā Pārups bija centies izskaidrot savu rīcību ar greizsirdību, viņa vairs neti­cēja nevienam viņa vārdam. Viņa bija redzējusi mežo­nīgo naida uzliesmojumu Pārupa seja, un gandrīz tādu pašu izteiksmi pauda arī Pāvila vaibsti.

Alīse atrāvās no durvīm un paspēra soli uz priekšu. Tagad Pāvils panāks pretī, saņems aiz rokas, pateiks visu.

Bet viņš nekā neteica, pat nepakustējās. Viņš sēdēja, saliecies pār galdu, viena roka ieķērusies galda malā kā bailēs no krišanas, galva nodurta — gluži kā tai naktī, kad Alīse bija atradusi viņu aizmigušu.

— Kas noticis, Pāvil? — viņa sauca. — Saki taču!

Drēziņš neatbildēja.

Alise paskatījās viņā. Seja, kuru pa pusei slēpa roka, pēkšņi likās sveša un neizdibināma. Ko viņa zina par šo cilvēku? Nekā. Viņa bija tam uzticējusies, un tieši tādēļ Pāvila neuzticības pilnā klusēšana apvainoja jo smagāk.