Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

— Es neatvēršu, — Alīse runāja mierīgi, bet cieti.

Kviesis uzlūkoja kapteini. Tā bija pavēle.

— Alises jaunkundz, es jūs lūdzu, esiet prātīga, — Vilsons teica. — Citādi būšu spiests likt uzlauzt durvis. Kvieša kungam ir tiesības to pieprasīt. .. Ticiet man, tam cilvēkam nekas nenotiks.

81

— Ko darīt? Ko? — Alīse čukstēja.

6 - 4102

Drēziņš paraustīja plecus:

— Kas tad mums tagad cits atliek? Jāatver … Alīs, man tiešām ļoti žēl, ka tā iznāca, ka manis dēļ tev …

— Pāvil! — Alīse viņu pārtrauca, bet Drēziņš jau bija paguvis atvērt durvis.

Kajītē iebruka Kviesis.

— Tāds kauns! Tāds negods! Vai tā es tevi audzi­nāju?! Tevi mīl kārtīgs cilvēks, bet tu nez ar kādu! …

Tikai tagad viņš uzmeta skatienu Drēziņam. Sagum­zīts uzvalks, bārdas rugāji un ciešanu pēdas sejā — nē, tas nemaz neatgādināja mīlētāju.

— Tēv, es tev aizliedzu! Kam tad tu tici vairāk — savai meitai vai šim neģēlim Pārupam?

— Ko nu tagad vēl par Pārupu? Tādam cilvēkam es savu meitu gan nedošu.

— Tātad tu jau zini, ka Pārups ir spiegs, politpār­valdes aģents … Un tu neliegsi Pāvilam patvērumu tikai tāpēc, ka viņš ir komunists .. .

— Komunists?! Boļševiks?! — Kvieša acis pielija ar asinīm. Šajā brīdī šis vārds likās viņam visa ļaunā iemie­sojums. — Alīs, tu esi prātu zaudējusi! Patvērumu? Ha, ha! Tev jau var nez ko iestāstīt!… — Kvieša dusmu lēkme pamazām pārvērtās histērijā. — Viņš īpaši uzlavī­jies uz «Tobago», lai sakūdītu manu komandu! Viņš ir sarkanais komisārs! Viņam uzdots atņemt man kuģi! Bet pagaidām tas vēl ir mans! Mans, mans, vai dzirdat! Pagaidām es te vēl esmu kungs un pavēlnieks!

Vīri jutās noguruši. Ne jau no lūku nostiprināša­nas — darbs paliek darbs. Daudz grūtāk paciest aizvien pieaugošo valstīšanos, kas neļauj mierīgi paēst, pa īstam izģērbties, ērti atgulties. Arī miegs nesniedza atpūtu. Pat, ja izdevās aizsnausties, muskuļi palika sasprindzināti, lai pasargātos no kritiena. Piecēlies cilvēks jutās kā sa­lauzts.

Matroži bija īgni un nerunīgi. Riebās telpas saspies­tais, mitrais gaiss, izlietās viras un kafijas peļķes, slap­jās drēbes, kas mētājās juku jukām. Pat Kurts, atgriezies no sardzes, vairs necentās nolikt savus gumijas apavus ierastajā vietā — tik un tā tie braukās pa visu kubriku.

Pirmajā mirklī vīri tikai negribīgi pavērās Augustā, kas no sliekšņa uzbudināti sauca:

— Klausieties! Klausieties visi! Nupat atrada zaķi! Būtu jūs viņu redzējuši! Puisis uz goda! Pa kluso pār­nācis pāri Latvijas robežai. Izlauzies no cietuma. Ticis galā ar desmit poļukiem. Ielēcis Daugavā un atpeldējis līdz kuģim. Un tagad uzrāvies.

Augusts, tikai pa ausu galiem dzirdējis par Drēziņu, gribēja pasniegt ziņu romantiskā ietērpā.

— Tavs noslēpumainais kuģis jau nogājis dibenā? — Kurts vienaldzīgi atsaucās. — Kā tad sauc šo jauno grāvēju?

— Es tavas nolādētās grāmatas apliešu ar piķi un ietriekšu tev rīklē! — bocmanis errojās.

— Ko jūs ākstāties, — Augusts taisnojās. — Te pat «Noslēpumainais kuģis» nobālētu. Šis izrādās komunists!

— Kurš?

— Runā skaidrāk, intelbeņķi! — pavēlēja Galenieks.

— Cik reizes jums jāsaka? Tas, kuru Kviesis licis iesprostot.

— Ieslodzīt? Ko? — nesaprata Kurts.

— Nu, to pašu … Teicu taču, ka komunists.

— Kur tu rāvi tādas pasaciņas?

— To jau visa pasaule zina! Alīses jaunkundze pa­stāstīja Vallijai, Vallija Cepurītim, šis man …

— Melo! Kopš kura laika tad Alīse tā gudrā?

— Šo taču atrada viņas kajītē. Pati slēpusi un nu uzreiz nezinās …

— Skaidrs, — teica Galenieks.—Vai tad uz bābām ir paļaušanās? Būtu labāk pie puikām atnācis.

— Kur tad šis paliks? Tepat jau dzīvos, kad vecais viņu norīkos pie darbiem, — Kurts kļuva domīgs. — Dun- griņus es jau varētu iedot, bet zābaku man pašam tikai viens pāris.

— Ar jums tiešām vairs nav gaisa, — Augusts zau­dēja pacietību. — Nekur viņu nelaidīs. Vedīs atpakaļ uz Rīgu un izdos policijai. Viņu ietupinās!

— To tu iestāsti Zigim, es neesmu šodien piedzi­mis, — Galenieks viņu aprāva. — Pats sešus mēnešus tupēju par kontrabandu. Bet mani noķēra ostā. Uz jūras cilvēks var darīt, ko grib …

— Kontrabanda ir cita lieta. Tā ir tīra prece, — teica bocmanis. — Bet no politikas — pirkstus nost! Uz sauszemes vai uz kuģa, vienalga!

— Un es tev saku, ka viņiem šis numurs neies cauri! — Galenieks iekarsa. — Tas nav nekāds peldošs cietums, bet godīgs latviešu kuģis.

— Un ko Cepurītis par to saka, August? — Kurts apvaicājās.

— Ko viņš var teikt, — piezīmēja bocmanis. — Li­kums paliek likums.

— Nu, to mēs vēl redzēsim! — Galenieks piecēlās. — Uz jūras cilvēks ir cilvēks. Ejam, zēni, pie Cepurīša, kaut kas lietas labā jādara!

Kvieša kajīte bija pati greznākā uz kuģa. Citādi taču nedrīkstēja būt. Un Kviesis ar to lepojās. Viņš bija lepns uz trīsstūraino riekstkoka rakstāmgaldu, kas tieši iede­rējās kaktā zem iluminatora, uz trīsviru spoguļskapi, ko darinājuši labākie Īrijas mēbeļnieki; uz plato gultu, kas' te aizvietoja pārējās kajītēs uzstādītās kojas. Bet vis­vairāk Kviesis mīlēja dižoties ar drapējumu, kuru bija personīgi izvēlējies lielākajā Dublinas veikalā — gan aizkari, gan krēslu atzveltnes, gan durvju portjeras, gan gultas apvalks, itin viss bija no zila zīda, kas atgādi­nāja saules aplietu jūras virsmu.

Uz šā zīda apvalka Kviesis tagad nemierīgi vārtījās ar visām drēbēm un apaviem.

Reizēm okeāns saņēma pilnu riekšavu ūdens un iemeta iluminatorā. Tvirtās šļakatas kā skrotis sitās pret biezo stiklu, un Kviesim bija tāda sajūta, it kā viņa cieši aizslēgtā kajīte būtu ienaidnieka ielenkts cietoksnis.

Pie durvīm pieklauvēja.

— Tēv!

Atkal Alīse!

— Tev, atver durvis!

— Es tagad nevaru ar tevi runāt! Nevaru un negribu!

— Atver! — kliedza Alīses balss. — Atver, citādi… es pati nezinu, ko …

— Ko tu no manis gribi?! Pat uz paša kuģa vairs nav miera. Visi sazvērējušies, visi dumpojas!

Kviesis aizgriezās un aizspieda ausis. Brīdi vēl dzir­dēja neskaidru rīboņu, tad klauvējieni apklusa.

Kviesis uzrausās sēdus, nometa svārkus. Viņam bija neciešami karsti. Svila vaigi, ausis, deniņi. Piere pārklā­jās ar sviedriem. Un kajīte līgojās. Tā nebija jūras sli­mība, nē, jūrai viņu nepievārēt! Kviesis paskatījās pa­klājā. Acīs sāka raiboties, sarkanie raksti sagriezās vēr­petē, pārvērtās liesmās.

Alīse bija gluži traka. Ko tik viņa pirmīt nesarunāja. Varēja pat likties, ka viņa mīlētu šo sarkano. Ek, neva­jadzēja par to ieminēties! Alīse, protams, iecirtās. Pat­laban viņa tēvam par spīti nez ko izgudrotu. Vai tad Kviesis nepazina savu meitu? Kas vēl prata tā atmest galvu un pateikt: «Jā, es viņu mīlu. Agrāk pati to neno­jautu, bet tagad skaidri zinu!»

Nekā šis skuķis nezināja, nekā no dzīves nesaprata. Interesanti, ko viņa darītu, ja uzzinātu, ka «Tobago» tagad ir viņu vienīgais īpašums, vienīgā cerība glābties no nabadzības. Tad viņa ātri vien novērstos no cilvēka, kas jau izstiepis roku un grasījās pielikt uguni šim ku­ģim. Viņai pat prātā neienāktu mīlēt cilvēku, kura dzīves mērķis bez sirdsapziņas pārmetumiem atņemt visu ci­tiem, arī viņai. Nolādētie komunisti! Nepietiek ar to, ka viņi atņēmuši tēvzemi, ka taisās nolaupīt kuģi. Tie pat ārda viņa ģimeni.